Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Zolitūdes traģēdijas spriedums

Aizritējuši seši gadi kopš Zolitūdē, sabrūkot lielveikalam “Maxima”, dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet vairāki desmiti guva smagus ievainojumus. Policija un prokuratūra pirmstiesas izmeklēšanu veica aptuveni divus gadus, savukārt tiesas process ilga trīs gadus un 11 mēnešus. Būveksperti secināja, ka traģēdija notika, jo bija nepareizi aprēķinātas jumta konstrukciju slodzes, tādēļ tas iegruva. Prokuratūra deviņām personām apsūdzības uzrādīja par būvniecības noteikumu pārkāpšanu un citiem pārkāpumiem. Šonedēļ Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa Zolitūdes traģēdijas krimināllietā par vainīgu atzina vien būvinženieri Ivaru Sergetu, piespriežot viņam sešu gadu cietumsodu un aizliegumu uz pieciem gadiem ieņemt savu amatu.


Vunders Zitāns, VUGD Civilās aizsardzības pārvaldes, Civilās aizsardzības sistēmas darbības koordinēšanas nodaļas vecākais inspektors:

Zolitūde vienmēr paliks prātā

“Pirms sešiem gadiem Zolitūdes traģēdijas laikā biju Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas otrā kursa students. Lai sniegtu cilvēkresursu atbalstu, VUGD mēs arī tikām norīkoti veikt būvgružu novākšanu un iespējamo cietušo cilvēku meklēšanu. Notikuma vietā bija grūti izjust kādas emocijas tādēļ, ka visa koncentrēšanās bija vērsta uz veicamo uzdevumu un drošības pasākumu ievērošanu, jo darbs norisinājās paaugstinātas bīstamības apstākļos. Pēc smagi padarītā darba, atgriežoties mājās un lasot ziņas par to, cik tas viss bija traģiski, tad gan izjutām spēcīgas emocijas.

Runājot par spriedumu Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanā, nevaru komentēt šī lēmuma pareizību vai nepareizību, nezinu visus faktus, apstākļus un izmeklēšanas gaitu. Taču Zolitūdes gadījums vienmēr paliks prātā. Pēc tā esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka uz šāda veida katastrofām, ārkārtas situācijām mūsu profesijas pārstāvji prot reaģēt, bet jāatceras, ka neesam tie, kas pārbauda būvinženierus vai ēku kvalitāti, noturību. Atskatoties uz Zolitūdes traģēdiju, ir jāsaka ārkārtīgi liela uzslava VUGD vadībai, jo trešā nogruvuma laikā neviens neatradās zem tā. Viss tika izvērtēts, riska zona - ierobežota, nevienam tur neļāva strādāt, līdz ar to trešajā dienā, nogruvuma laikā neviens no glābējiem necieta, tas arī liecina par profesionālismu.
Zolitūdes gadījums bija reāla situācija, kas deva motivāciju turpmākajā profesionālajā dienestā vēl vairāk censties, saprast, ka cilvēku dzīvības var būt atkarīgas no glābēju rīcības.”


Āre Pilds, būvinženieris:

Vainīgo ir diezgan

“Pēc Zolitūdes traģēdijas Latvijā ir mainījušies likumi būvniecības nozarē, neliels uzlabojums jau ir. Bet žēl, ka tas viss ļoti daudz attiecas uz tiesas birokrātiju un dokumentu daudzumu. Normatīvi mums ir tādi, kā ir. Reizēm brāķeris var pasūtīt jebko. Tas, kas notika Zolitūdē, ir vairāku muļķību, nebūšanu sakritība vienā objektā. Tika pavirši darīts savs darbs vai arī tā bija ļoti liela pašpaļāvība no vairāku cilvēku puses. Notiesāts ir tikai viens Sergets, bet uzskatu, ka atbildība bija jāuzņemas arī būvuzraugam, būvdarbu vadītājam. Tur ir diezgan vainīgo. Kā varēja notikt darbi uz jumta un tieši apakšā bija atvērts veikals? Likumdošanā ir noteikts - ja notiek remontdarbi 4. stāvā, tad 3. stāvam jābūt atbrīvotam. Tiesa to neredz. Jau sākotnēji vajadzēja pateikt: “Mīļie cilvēki, uz tām dienām slēdzam veikalu”, un tāda traģēdija nenotiktu. Sabojātos vien materiālās vērtības.

Uzskatu, ka arī tagad būvdarbi notiek ļoti lielā steigā. Kad ir iepirkums, daudz laika tiek tērēts, bet kad projektu vajag gatavu, tad uzvar tas, kurš visātrāk pabeigs. Un skaidrs, ka tad vairs nav laika visu izanalizēt, bet tādēļ ir arī tie, kuri visu pārbauda. Būvniecībā Igaunijā ir ļoti labi piemēri. Man šķiet, ka mēs iestigsim aktos, kuri tāpat top sazvanoties, sarunājot un parakstot, tikai tāpēc, ka to vajag. Būtu jādod lielāka atbildība un vajadzētu būt lielākai kompetencei būvdarbu vadītājiem. Mums ir tā, ka darba vadītājam jāveic ļoti daudz saskaņošanu un jāraksta papīru jūras, lai viņš panāktu to, lai nagla tiktu iesista pareizajā vietā! Tāpēc bieži vien, lai tam neietu cauri, būvdarbu vadītājs nodomā -  labāk, lai tā nagla ir nepareizi, nekā iet cauri visai birokrātijai... Pie galda projektējot situācija ir pavisam citādāka nekā dabā, kad jau būvē objektu. Būvniecības nozares likumdošanas uzlabošanā darba vēl ir daudz.”

Vietējās ziņas