Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Viena diena Apē

Apē “Alūksnes un Malienas Ziņas” viesojas bieži, un tā arī turpinās, taču mazpilsēta katrreiz pārsteidz ar savu īpašo šarmu. Tā bija arī trešdien, 10. jūlijā, laikā, kad Ape stāv administratīvi teritoriālās reformas krustcelēs starp Alūksni un Smilteni.

Neskatoties uz šķietami saspringto situāciju par to, kurās kamanās tagad sēsties, Apē viss rit savu ierasto gaitu. Pastaigā pa šo Vidzemes mazpilsētu vairākas reizes satiekot vienus un tos pašus cilvēkus, kopā nosmejamies, ka tas šādos izmēros ir pilnīgi normāli. Vieni rosās pa pilsētas centru, tie lielākoties ir Apes novada pašvaldības darbinieki vai būvnieki, kas pašlaik renovē Apes tautas namu, citi – savu māju pagalmos, kur skan zāles pļāvēju nomierinošā rūkoņa, vai saimniecībās, kas lielākoties attālāk Apes pagasta teritorijā vai citviet Apes novadā.

Aiz sētas - Igaunija
Nav pārsteigums arī, ka vislielākā rosība novērojama pie veikala “top!”, arī “Alko outlet” ir sava klientūra – lielākoties no tepat dažus kilometrus netālās Igaunijas. Jā, pirmais igauņu ciems, ko rāda ceļa rādītāji, ir Moniste, kas tiek solīta jau pēc 11 kilometriem. Pie veikala “top!” sastaptais ilggadējais apenietis Dzintars Raibekazs atzīst, ka nu jau arī daudzu apeniešu darba gaitas ved uz kaimiņvalsti, līdz ar to šai daļai ir diezgan vienaldzīgi, kur tieši Apes novads jaunajā kartē būs iezīmēts, jo viņiem darbu un ievērojami lielāku atalgojumu sarūpē otrpus robežas. “Varēja tos robežstabus savulaik saspraust dažus kilometrus turp, tad mūsdienās nebūtu nekas jāizvēlas, jo mēs jau būtu igauņi,” smejas apenietis, bet reformas gaitai un diskusijām līdzi seko.

Ir, ko redzēt tūristiem
Turpat pie veikala, pieļauju,  nelielā grādīgo dzērienu ietekmē izraisījusies diskusija par slikto valdību. Miers iestājas brīdī, kad kāds dāsnāks apenietis neliedz lūgto “aizdevumu”, pieļauju, svinību turpinājumam. Pie veikala piestāj arī, izskatās, velotūristi, papildina savu murgursomu saturu un dodas tālāk. Jā, interesantu tūrisma maršrutu te netrūkst. Cerams, viņi izbrauca arī Vaidavas dabas taku un apskatīja Raganu klintis. Arī pati Ape tūristiem ir interesanta ar savu pilsētas vēsturisko centru, ar raksturīgajām vietējā krāsainā dolomīta ēkām un 200 metru garo kalto bruģakmeņu ielas segumu Pasta ielā.

Riteņu pilsēta

Un vispār, pie veikala izvietotais velosipēdu “steliņģis” viss ir pilns ar riteņiem, kas savā ziņā atgādina tādu mini Kopenhāgenu, kas tiek dēvēta par riteņu pilsētu. Jā, apenieši saka, te visur var operatīvi nokļūt ar riteni, pie tam tas ir “zaļi” un Apei piestāv labāk nekā kādi citi spēkrati. Divas sastaptās meitenes uz velosipēdiem - Daniela Vītolniece un Marta Magdalēna Markusa - apliecināja, ka arī viņas ikdienā pārvietojas uz gandrīz tikai šādi. Abas Apē gan dzīvojas tikai vasarā – vienai šeit ir ome, otrai - lauku mājas,  kas savulaik piederējušas kādiem senčiem. “Ape ir forša. Te ir arī daudz igauņu. Ape gandrīz varētu būt nevis Alūksnes vai Smiltenes novados, bet gan tāda kā kopīga Igaunijas un Latvijas galvaspilsēta,” smejas Daniela.

Top spoža poga pie Apes mundiera
Lielāka kustība vērojama arī pie Apes tautas nama, kur pašlaik notiek fasādes atjaunošana. Septembrī tautas nama renovāciju plānots pabeigt, un tā būs vēl viena spoža poga pie Apes mundiera.
Turpat, pilsētas centrā, pie domes ēkas rosās pašvaldības darbinieces. Izrādās, šogad būs citādie Apes pilsētas svētki un pašlaik svētku rīkotājas plāno, kur šeit varētu izvietot estrādi. Jā, balles vieta no Apes estrāde tikšot pārcelta uz centrālo laukumu, kur apeniešus un viesus allaž priecē kādu gadskārtu svētku dekorācijas. Daiļdārzniecei Anitai Harju cieši pa pēdām seko jaunieši, kam pašvaldība piedāvā darbu vasarā caur nodarbinātības valsts dienesta programmu.

Pašiem vien te jādzīvo
Floristi Dinu Semjonovu sastopu vairākās vietās – vēl tikko plānojusi dekorus svētku vietā, viņa jau “plogingo” vecajā skeitparkā. “Te jau paši vien vācam, kas tad cits to darīs. Pašiem jau te jādzīvo,” paceļot skārdeni, saka Dina. Viņai netīk arī vecā aizaugusī ēdnīcas teritorija, ko tusiņu cienītāji mēdz piemēslot. Bet ēkas īpašnieks neko nedarot lietas labā. Taču ir arī jaukāki piemēri - pilsētas centrā aci “piesien” kāda veikala nosaukums “Pieneņpūkas”, kurā solos ieiet nākamreiz, turpinot ceļu pa skaisto bruģējumu Pasta ielā un priecājoties par saulessveču, flokšu un liliju dobēm. Pamanu arī vairākus kaķus, ko nekad nepamanīt lielākās pilsētās. Te tie cienīgi pastaigājas, īpaši nereaģējot uz aicinājumu fotografēties.
Ejot tālāk, majestātiski slienas skola, kur piebraukušas automašīnas, liecinot, ka dzīve šeit turpinās arī skolēnu brīvdienās. Lejāk aicina jau iecienītās un uzlabotās dabas takas un mierīgā plūdumā plūst Vaidava.

Uz tikšanos Apes pagastā, tad brauksim tālāk!


* Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.


20190711-2006-maf-logo-mazs.jpg

Vietējās ziņas