Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ģimene ar lielo burtu

Maijā - Mātes diena un Starptautiskā ģimenes diena. Ir īstais brīdis runāt ar vecākiem, kas izaudzinājuši deviņus bērnus un nu jau rūpējas par trīs mazbērniem. Tie ir Prokopjevi, mamma Vera un tētis Sergejs, kuriem daudzu gadu garumā bijusi visciešākā saistība ar Alūksnes novada vidusskolu.
- Kur jūs paši mācījāties?
- Tētis mācījās Alūksnes vidusskolā, mamma mācījās Pededzes sākumskolā.
- Vai paši arī nākat no kuplām ģimenēm?
- Man pašai ir brālis un māsa, ģimenē bijām trīs. Sergejam ir tikai brālis.
 - Kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas?
- Mēs svinam Ziemassvētkus, Jauno gadu. Mēs līdz šim, lai arī bērni izauguši, katru apsveicam dzimšanas dienā, dāvinām kā bērnībā nelielas dāvanas - tas viņiem sagādā prieku!
- Kā tika sadalīti ikdienas pienākumi, un vai tie bija katram bērnam?
- Pārsvarā mājas darbi bija uz mammas un tēta pleciem, bet vienmēr bērni palīdzēja gan mājās, gan dārzā.
- Kas bija noteicošais bērnu un vecāku savstarpējās attiecībās? Kā risinājāt strīdus, ja tādi radās?
- Katrā ģimenē starp bērniem rodas strīdi, bet mēs vienmēr runājām, ka nevar aizskart savus tuvos. Tētis vienmēr aizstāvēja savus bērnus, ja kāds svešs darīja pāri.
- Kas bija primārais, ko kā māte devāt saviem bērniem? Uz skolu viņi nāca rimti, līdzsvaroti…
- Es vienmēr teicu, ka ir jāmācās, jādomā par visu labo, kas ir katram sirdī.
- Ar ko jūs lepojaties? Par kādiem bērnu panākumiem ir vislielākais prieks?
- Es lepojos par viņu visu panākumiem, vienmēr uzslavēju. Abas meitas apguva to, ko vēlējās - viena kļuva par uzņēmējdarbības un reklāmas speciālisti, otra - par vizāžisti. Puiši - ko kurš gribēja, to tagad dara. Trīs dēli ir ārzemēs, mazie (jaunākie dēli) mācās Rīgā. Viens būs skolotājs, otrs kā tētis - elektriķis.
- Kā, jūsuprāt, skolai jāsadarbojas ar vecākiem?
- Es uzskatu, ka vecākiem ir jāpalīdz, jābūt atsaucīgiem, ja kaut ko vajag skolai.
- Kā izjutāt valsts atbalstu ģimenei? Kādam tam būtu jābūt?
- Manuprāt, bērni jāaudzina vecākiem pašiem, nav jāgaida tas no citiem.
- Kā bērnus motivējāt uz jauniem sasniegumiem?
- Mēs cenšamies viņus uzslavēt un, cik varējām, atbalstījām līdz šim materiāli.
- Vai jums palika brīvais laiks sev?
- Man ļoti patīk teātris. Es no darba kopā ar kolektīvu braucu uz Rīgu vai Valmieru uz teātri. Man patīk adīt - adu visiem siltas zeķītes.
- Kāpēc pēc 9.klases nevirzījāt bērnus apgūt profesiju, bet motivējāt apgūt vidējo izglītību?
- Mums vienmēr šķitis, ka viņi vēl mazi un sākumā vajag apgūt vidējo izglītību, bet pēc tam domāt tālāk.
- Bērni ir izauguši. Cik bieži tagad sanākat visi kopā? Vai mājās ir lielais saimes galds, kur visiem sasēsties?
- Cenšamies lielākajos svētkos sanākt kopā - ne vienmēr tas sanāk, bet vismaz lielākā daļa sabrauc. Svētkos mēs visi kopā sēžam pie lielā galda!
- Kas šobrīd sniedz prieku, gandarījumu?
- Mums ir prieks, ka viņi visi izauguši, visi mums palīdz, neaizmirst mammu un tēti, vienmēr piezvana, prasa, kā mums iet. Tagad vislielākais gandarījums mums ar vīru ir mūsu mazbērni!
- Ko vēlat saviem bērniem?
- Vēlu viņiem veiksmi dzīvē, mīlestību no otrajām pusītēm!

Skola Kanaviņu kalnā