Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mišu Medus muzejā – unikāli eksponāti - Latvijas mērogā

Artis Krasts: “Mana lielā vēlme ir saglabāt šajā vietā mieru un klusumu un, attīstot tūrismu, nepazaudēt vērtīgāko.”

Veclaicenē pie Raipala ezera tapis “Mišu Medus muzejs”, kas ir vienīgais medus muzejs Latvijā. Muzejs ar seno un daudzveidīgo biškopības inventāra ekspozīciju ir ievērības cienīgs ne tikai Latvijas mērogā. Muzeju izveidojis Artis Krasts dzimtas mājās “Mišās”. Kā saka viņš pats – tas nav biznesa projekts, bet sirdsdarbs, kas pārtapis dzīvesveida muzejā.

Turpina iesākto

Muzeja nosaukums ir ar simbolisku un vēsturisku nozīmi, jo vārds “Mišas” izsenis ir dots šai vietai saistībā ar lāčiem, kas bija iecienījuši medu no vietējās bišu dravas. “Muzeju veidoju apmēram piecus gadus, taču to nesāku darīt no nulles. Kādreiz Jaunlaicenē jau bija “Bišu muzejs”, kura savāktā biškopības inventāra kolekcija nonāca “Mišās”. Kolekcija bija neliela, bet ļoti vērtīga,” stāsta muzeja veidotājs A.Krasts.

“Mišas” ir viņa dzimtās mājas, kur pavadīta bērnība un šobrīd dzīvo viņa vecāki. “Ikdienā strādāju Rīgā, tādēļ šeit esmu brīvdienās un atvaļinājuma laikā. Kad esam jauni, skrienam prom uz pilsētu, bet, kļūstot vecākiem, dzimtās mājas sauc atpakaļ,” viņš saka. Muzejs savu vietu plašajā saimniecībā radis siena šķūnī. A.Krasts saka, ka viņam patīk dzīvot sakoptā vidē. Ja šķūnī vairs nevajag likt sienu, tad tam jārod cits pielietojums. Šajā gadījumā tur tapis muzejs. Ar biškopību “Mišās” nodarbojas vairākās paaudzēs, arī A.Krasts ir biškopis, kurš zināšanas par bitēm apguvis gan kursos un semināros, gan lasot specializēto literatūru.

Klusums un miers

Muzejs tapis klusā un ainaviski skaistā vietā, un tā veidotājam nevienu mirkli nav bijis bažu par to, vai tūristiem būs interese šeit iegriezties. “Mans mērķis nav apmeklētāju daudzums, jo šis nav biznesa projekts, ar kuru domātu pelnīt. Tā ir mana sirdslieta - gluži kā mans bērns. Nekad neesmu plānojis šeit piesaistīt lielas tūristu masas. Ne vienmēr cilvēki to grib. Cilvēki grib būt arī klusumā, vienatnē. Mana lielā vēlme ir saglabāt šajā vietā mieru un klusumu un, attīstot tūrismu, nepazaudēt vērtīgāko. Visi, kuri iegriežas muzejā, vispirms saka: “Kāds šeit ir miers!” Tas ir pirmais, ko dzirdu. Vislielākie ieguvēji ir tie, kuri uz muzeju atnāk ar kājām vai atbrauc ar velosipēdiem pa Raipala ezera dabas taku. “Tūristiem parasti saku, ka, lai iepazītu Veclaiceni, mašīna ir jāatstāj stāvlaukumā un tālāk jādodas ar kājām, vai ar velosipēdu. Un visi telefoni ir jāatstāj mašīnā. Tad klusumā un mierā piedzīvosiet, kā apstājas laiks”, saka A.Krasts. Attiecībā par muzeju – viņi redz to, ko citur nekur Latvijā nevar redzēt. Jauna ekspozīcija par biškopību top Ventspils brīvdabas muzejā, kas nesen no kāda biškopja nopirka vērtīgu kolekciju. “Mēs nekonkurēsim, mēs sadarbosimies,” smej A.Krasts.

Iecienījuši igauņi

Lai arī muzejs apmeklētājus uzņem, tas vēl nav atklāts. Lenti plānots pārgriezt šovasar, klātesot Latvijas galvenajam biškopim - Biškopības biedrības vadītājam Armandam Krauzem. Taču ikviens interesents šeit tiek laipni uzņemts jau tagad - sestdienās un svētdienās, iepriekš piesakoties. “Bitenieki te ir maz bijuši, lielākoties muzeju apmeklē ar biškopību nesaistīti cilvēki, ļoti daudz muzeju apmeklē igauņi. Pieļauju, ka tas ir tādēļ, ka Munameģis ir ļoti iecienīts apskates objekts un no šejienes nemaz nav tālu. Tas ir resurss, kas Alūksnes pusē tūrisma jomā strādājošajiem jāizmanto – vairāk jādomā par igauņu tūristiem. Tūrisma plūsma uz Munameģi ir milzīga! No turienes iebraukt Latvijā ir salīdzinoši viegli un nav tālu. Tādēļ igauņus varam vieglāk piesaistīt nekā latviešus,” viņš uzskata.

Muzejā aplūkojamas vairākas unikālas vēsturiskas liecības par biškopju ikdienu. Piemēram, muzejā unikāla ir medus sviežu kolekcija. “Sākot veidot muzeju, mantojumā no Bišu muzeja Jaunlaicenē saņēmu vienu medus sviedi. Domāju, ka ar to ir par maz, un sāku vākt vēl senlaicīgas medus sviedes. Šobrīd esmu savācis jau 70 un nebaidos teikt, ka tādas kolekcijas nav nekur citur Latvijā, iespējams, ka pat nekur citur pasaulē. Kad būšu savācis 100, došos uz Ginesa rekordiem,” smej A.Krasts. Muzejā vietas trūkuma dēļ apskatei izstādītas vien 25 medus sviedes. Tāpat arī salīdzinoši liela ir kolekcija ar bišu indes vācējiem. Veclaicenē no betona izgatavota unikāla ierīce, ar kuru gatavoja vaska šūnu plāksnes. A.Krasta nebaidās teikt - nekur tādas otras pasaulē nav.


Uzņems izglītojošas filmas

Lai muzeja apmeklējums būtu interesantāks, A.Krasts iecerējis pats uzņemt filmas par biškopību, bišu dzīvi un rādīt tās muzeja apmeklētājiem. “Biškopju saime ir liela. Tie, kuri darbojas ilgāku laiku, ir ļoti izglītoti, papildus mācās, lasa, apmeklē seminārus Biškopības biedrībā. Jaunie biškopji, kuri sāk strādāt, īsā laikā grib uzzināt daudz. Agrāk cilvēki lasīja grāmatas, bet tagad informāciju grib iegūt vieglāk, piemēram, redzēt un dzirdēt. Tādēļ plānoju uzņemt mācību filmas par biškopību un bišu dzīvi. Latvijā nav izglītojošu videomateriālu par biškopību,” stāsta A.Krasts. Lai uzņemtu filmas, viņš nepieciešamās zināšanas nupat apguvis kinooperatoru kursos un jau iegādājies nepieciešamo aprīkojumu. Muzejā jau ir piemērota vieta, kur filmas demonstrēt. Ar “Latvijas Mobilā telefona” finansiālu atbalstu izveidota mācību telpa semināriem un nelielām konferencēm, kas aprīkota ar projektoru, ekrānu un krēsliem apmēram 20 cilvēku grupai. A.Krasts prāto, ka šeit varētu rīkot arī izbraukuma stundas skolēniem. Nākotnē viņš plāno rīkot arī praktiskas nodarbības un doties ar muzeja apmeklētājiem strādāt bišu dravā, sviest medu un ņemt spietus. Tāpat arī ir doma par medus bāra izveidi.


Izrauj no uguns

“Latvijā ir ievērojams skaits cilvēku, ģimeņu, kuri izveidojuši privātos muzejus. Un tie nekādā gadījumā savā darbā nav mazāk vērtējami kā pašvaldību vai valsts muzeji. Kolekcijas, ko savāc cilvēki, ir ievērības cienīgas. Pie tam šiem muzejiem nav finansējuma un budžeta, bet viss darīts saviem spēkiem. Kādreiz valsts un pašvaldību muzeji rīkoja ekspedīcijas, brauca pa dažādiem novadiem, mājām un meklēja vecas lietas. Šobrīd neviens muzejs to vairs nedara. Bet mums ir milzīgi daudz vērtīgu senu lietu, kas diemžēl tiek mestas ugunī. Arī medus sviedes pēdējā brīdī esmu “izrāvis” no uguns. Lietu, ko “izraut” no uguns, ir daudz arī citās jomās,” norāda A.Krasts un atklāj, ka lielāko daļu eksponātu savācis ar “Latvijas Radio 2” raidījuma “Tirgus laukums” starpniecību. “Lielākoties šīs lietas pērku. Ļoti reti kāds kaut ko uzdāvina,” viņš saka.

Vietējās ziņas