Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ģimene ir pasaules centrs 1

Īsā ziemas diena ir jau satumsusi, kad kopā ar Gaujienas bērnudārza saimnieci Ināru Kurloviču braucam uz viņas mājām. Parasti Ināra šos trīs kilometrus iet kājām, tāpēc labi zina katru ceļa sprīdi. Bet mums Berlīne, kā savulaik šo apdzīvoto vietu nosaucis Gaujienas pils saimnieks barons Vulfs, paveras sniegota miera un klusuma ieskauta. Ināra stāsta, kurās mājās uzņemta filma par barona humora radīto Eiropas centru – Gaujienu - un mājām ar Eiropas lielāko pilsētu nosaukumiem – Berlīne, Londona, Parīze, Visbādene...

Varbūt tur šobrīd pāri aizsnigušajiem laukiem zaķu pēdās brien Ziemassvētku vecītis. Viņa maisā ir ne vien bērnu, bet arī pieaugušo sapņi un ilgas. Ceļu vecītis atrod pēc sveču liesmiņām egļu zaros un skuju smaržas. “Jaunbirzēs”, kur dzīvo Kurloviču un viņu vecākās meitas Ivetas Savickas ģimenes, logos silti spīd aicinoša gaisma. Ziemassvētku vakars ir brīdis, kad visi vēlas būt kopā. Viņiem mājas un ģimene ir pasaules centrs, ap kuru vijas domas un darbi. Tā ir kā kodols, kurā sakopots viss labais.

Svētku galdā tradicionāli – 12 ēdieni
Cienājot ar tikko ceptu maizi un vafeļu sirsniņām, ar tēju, liepziedu un sarkanā āboliņa medu, Ināra bažījas, vai izdosies atbraukt jaunākajai meitai Maijai. Viņa ne tikai studē Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, bet arī strādā firmā “Krimulda”, kas rūpējas par svētku galdu klāšanu. Tāpēc Ziemassvētki un gadu mija ir karstākais darbalaiks. Pārējie gan visi sēdēs pie svētku vakariņu galda: tēvs Oļegs, māte Ināra, dēls Edgars, meita Iveta ar vīru Mihailu un bērniem Alisi Patrīciju, Raulu un nesen dzimušo Saniju. Un pavisam droši var teikt, ka galdā būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīt’s. “Mamma grib sagatavot 12 ēdienus,” precizē Iveta. Ināra joko, ka varēs iestāstīt, ja tik daudz nesanāks. Tomēr patiesībā tas nebūs grūti, jo ir nokauts ruksis. Oļegs pagatavos putraimu desas. Treknu auksto gaļu neviens nekāro, tāpēc būs mēle želejā. Svētkiem paredzēts arī pīles cepetis. Protams, noteikti būs speķa pīrāgi un piparkūkas. “Žurnālā “Ievas Māja” bija viegli pagatavojama recepte piparkūkām, tāpēc gatavosim tādas. Mazbērni ļoti grib strādāt, tad nu varēs spiest piparkūkas ar formiņām,” saka I.Kurloviča. Šis process gan varētu ievilkties, jo pieredze liecina, ka kopā ar mazajiem vajag vismaz divtik laika. Tas nekas – jāļauj darboties, ja bērni to grib. “Egle mums vienmēr ir vismaz cilvēka augumā, kupla un skaista. Tā tas ir kopš manas bērnības. Rūķis atnes dāvaniņas un noliek zem egles, pats gan nerādās,” stāsta O.Kurlovičs. Omīti Ināru bērnudārzā visi sauc par Rūķīti, jo tur viņa iejūtas gan Ziemassvētku vecīša, gan Sniegbaltītes lomā. Mājās viņa to nedara, jo dēls Edgars savulaik bērnudārzā atteicās deklamēt dzejoli vecītim, jo tas mājās jau esot dzirdējis. Nav saprotams, kā viņš atpazina mammu, tāpēc Ināra vairs neriskē tikt atmaskota. Oļegs atceras, ka viņa bērnībā tēvs pārģērbies par Salatēvu, jo tolaik Ziemassvētkus nesvinēja. Tad viņš ar citiem bērniem slēpās aiz skapja, jo baidījās, ka par nerātnībām varētu saņemt žagarus.  

Vienmēr zina, kur meklēt bērnus
Lai ģimenē valdītu miers un saskaņa, ir vajadzīga pacietība, mīlestība un sapratne. Varu vien pabrīnīties, ka “Jaunbirzēs” nekā no tā netrūkst ne mirkli. Tas nekas, ka Alise ir hiperaktīva un nevar būt mierā ne brīdi. Vecmāmiņa viņu nerāj, bet prot pievērst kaut kam citam, ja meitenes rosīšanās traucē. Alise apvij man savas mazās rokas un mīļi pieglaužas. “Tagad bērni nav tādi, kādi bijām mēs ar vīru. Rauls gan ir mierīgs un apdomīgs,” raksturo Ināra. Māsa un brālis abi grib auklēt Saniju, un viņiem arī atļauj paturēt mazulīti. Kad no Cēsu profesionālās skolas atbrauc Edgars, Sanijai ir vēl viens auklis, jo viņam ļoti patīk mazi bērni. Var saprast, ka ziemā bērniem ir mazāk iespēju darboties laukā. Toties vasarā Alise ir laukā, tiklīdz pamostas. Un nav svarīgi – apģērbusies vai ne. “Mēs jau zinām, kur meklēt. Ja nav mājās, tad ir dārzā. Pārbauda, vai burkāns jau izaudzis, vai zemenes ir sārtas... Laukos bērnus var droši palaist, jo garām mājām nekursē automašīnas,” saka O.Kurlovičs. Iveta piekrīt, ka bērniem pilsētā nebija tik labi apstākļi. Viņa kādu laiku ar vīru dzīvoja Alūksnē, tāpēc var salīdzināt. Tagad Alisei un Raulam patīk rūpēties par kazām, aitām, cūku un gotiņu. Turklāt nācies secināt, ka Alisei bērnudārzā nepatīk. Pie omes uz bērnudārzu viņa brauc labprāt, bet tur palikt negrib. “Vairāk nekā 20 gadus strādājot, zinu, ka reizēm visu dienu kāds raudošs bērns jānēsā uz rokām. Bet ar laiku visi pierod. Domāju, ka arī Alise pieradīs,” spriež I.Kurloviča. Viņa augusi sešu bērnu ģimenē, bet Ivetai ir trīs. Tā viņa ar vīru vienojusies, turklāt nolemts, ka tie būs ar nelielu laika atstarpi, lai māmiņa varētu turpināt studijas Rēzeknes augstskolā un iegūt augstāko pedagoģisko izglītību. “Labi, ka bijām tik daudz. Ja kādreiz vajag palīgus, visi ir klāt. Kad znots remontēja māju, brālis nāca talkā ar padomu. Vēl jau gan visi darbi nav pabeigti,  jo tūkst naudas,” atzīst Ināra.

Īsta dzīve nelīdzinās paradīzei

Atliek vien pabrīnīties, kā Kurloviču ģimene ne tikai nodrošina iztiku, bet arī bērniem iespējas iegūt izglītību. “Dēlam ir jādod 20 lati nedēļai, lai būtu gan ceļa nauda, gan pārtikai un citiem izdevumiem. Vīrs no savas invalīda pensijas (85 lati) atlicina 40 latus un es tikpat no savas algas (140 lati uz rokas), tad Edgaram mēnesim pietiek. Tā kā mums ir trūcīgas ģimenes statuss, trīs mēnešus viņš var saņemt vēl 20 latus. Tie noder ēveles vai citu instrumentu iegādei, jo dēls mācās par namdari,” stāsta Ināra. Maijai studiju maksa ir 900 lati gadā. Viņai ir arī jāmaksā par dzīvokli, tāpēc labi, ka no mājām var aizvest dārzeņus, salātus, ievārījumus un citus produktus.  Labi, ka znots Mihails atrada darbu SIA “Vaidens”. Tiesa, iztikt abām ģimenēm būtu grūti, ja nebūtu savas saimniecības. Dārzā ir izaudzēti kartupeļi, burkāni, kāposti, bietes, gurķi, sīpoli... Govs nodrošina piena produktus, vistas – olas. Pēc cūkas bērēm nav jālauza galva par gaļu. Mežā ir salasītas ogas un sēnes. “Protams, ir jānodrošina nauda lopbarības sagatavošanai un citiem pakalpojumiem kooperatīvam. Toties tagad ir labi, ka viss ir pašiem. Cik tur darba – sasēt un sastādīt, ravēt un novākt! Ja izaudzēto pārvērstu naudā, tad diez vai par to veikalos tik daudz varētu nopirkt,” spriež Oļegs. Kurloviči ir pārliecināti, ka visa pamats ir sava zeme. Tās pirkšanai Ināra ņēma bankā kredītu, divus gadus katru mēnesi maksājot 62 latus. “Katrs var iegādāties zemi un strādāt vismaz tik, lai nodrošinātu sev iztiku. Neatmaksājas? Pašiem priekš sevis atmaksājas arī tad, ja rēķinot vairāk sanāk mīnusu nekā plusu,” secina I.Kurloviča. Jā, darba dienas viņai ir garas. Vasarā siena laikā tās ilgst no agra rīta līdz pat pusnaktij. Arī tagad viņa vēlētos, lai brīvas būtu trīs dienas. Jāpagūst samīļot mazbērnus, veļu izmazgāt un pagatavot brīvdienu pusdienas, kurās ir arī saldais ēdiens. Bet gribētos arī paadīt vai vēl kaut ko citu paspēt. Tomēr “Jaunbirzēs” ir vienisprātis, ka dzīve nav ne grūta, ne slikta. Vienīgi naudas varētu būt nedaudz vairāk. “Gan jau būs. Vai tad ilgi vēl krīze turpināsies,” cer I.Kurloviča. Oļegs piebilst, ka īsta dzīve nevar būt kā paradīze.

Komentāri 1

Vietējās ziņas