Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bāriņtiesas: Nereti bērnus no ģimenes nākas izņemt atkārtoti

Alūksnes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Ozoliņa piedalījās Latvijas bāriņtiesu vadītāju diskusijā par bērnu tiesību ievērošanu ģimenēs un ārpusģimenes aprūpi. Sarunā piedalījās Ventspils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja Zaiga Rudņicka, Jēkabpils bāriņtiesas priekšsēdētājs Tālis Zalva, Balvu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Rudīte Krūmiņa, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, Saulkrastu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Baiba Meldere

Runājot par kopējo situāciju, vai vecāku, kuriem atņemtas bērna aprūpestiesības, skaits pieaug? Vai kopējā situācija šajā jomā uzlabojas vai pasliktinās?

Z. Rudņicka: Runājot par Kurzemi un tieši Ventspili, statistika par pagājušo gadu liecina, ka no ģimenēm izņemto bērnu skaits ir samazinājies. Pieļauju, ka pozitīvā tendence ir saistīta ar grozījumiem Bāriņtiesu likumā, kas paredz, mums saņemot informāciju no pašvaldības sociālā dienesta, slēgt vienošanos ar ģimeni par to, ka tiks turpināts darbs ar speciālistiem sociālajā dienestā. Cilvēki ieklausās mūsu teiktajā, saprot, ka tas ir kā pēdējais brīdinājums, un cenšas uzlabot situāciju.

T. Zalva: Varētu piekrist, ka, sekojot likuma grozījumiem, kuri stājās spēkā 2015.gada decembrī, no ģimenēm izņemto bērnu skaits ir samazinājies. Taču es domāju, ka to nevar vērtēt viena gada laikā. Tiek rosinātas administratīvās lietas, ka ģimenei ir jāsadarbojas ar sociālo dienestu, bet ir arī tendence, ka pēc kādiem uzlabojumiem sociālais dienests uzskata, ka savu darbu ir padarījis, un mēs lietu izbeidzam, bet jau pēc kāda laika atkal ir jāierosina lieta. Konkrēti Jēkabpilī pagājušajā gadā bija divi šādi gadījumi - jau trešo reizi nācās rosināt lietu un tomēr bērnus izņemt. Gads ir par īsu, lai spriestu, vai šie likuma grozījumi ir sekmējuši no ģimenēm izņemto bērnu skaita samazinājumu vai arī šis solis - izņemt bērnus no ģimenes - vienkārši tiek atlikts uz kādu laiku. Līdz ar to ir jautājums, vai tas ir bērna interesēs, jo bērns ne uzreiz tiek ievietots atbilstošākos, labākos apstākļos, tā vietā dodot vecākiem papildu stimulus sakārtot savu dzīvi. Var sanākt kā anekdotē par suņa astes ciršanu - vai cērtam pa gabaliņam, lai it kā nav tik sāpīgi, vai uzreiz.

R. Krūmiņa: Šie grozījumi ir vērsti, lai mēs palīdzētu ģimenei saņemties, saprast, kādas kļūdas viņi ir pieļāvuši, bet diemžēl mūsu pusē aptuveni 80% gadījumu mēs velkam, strādājam ar ģimeni, bet tik un tā nākas bērnus izņemt no ģimenes. Runājot par statistiku, jāatzīmē, ka Latgalē samazinās cilvēku skaits, tāpēc teikt, ka viennozīmīgi mūsu darba rezultātā situācija ģimenēs ir uzlabojusies, negribētu. Cilvēku skaita samazināšanās dēļ ir arī procentuāli mazāk bērnu.

Kopumā situācija ir smaga. Ja pirms trim gadiem teicu, ka skatos cerīgi, jo ļoti daudzas lietas tiek sakārtotas un ģimenes kļūst apzinīgākas, tad šobrīd es tā nevaru teikt. Laukos situācija ir bēdīga.

Tas ir tieši vairāk laukos vai pilsētā?

R. Krūmiņa:Gan laukos, gan pilsētā ir novērojama bezcerība, slikta finansiālā situācija, alkohols utt.

Kāda situācija ir Rīgā?

A. Krasnogolovs: Rīgā situācija ir līdzīga kā pārējā Latvijā - ir samazinājies bērnu skaits, kas ir šķirti no ģimenēm, vecākiem. Jau ilgstoši - divus trīs gadus - pārtraukto aizgādības tiesību skaits sarūk, taču tas ir ne tikai mūsu nopelns, bet arī sociālā dienesta darbs, sniegto pakalpojumu apjoms. Vismaz Rīgā to izjūtam ļoti spēcīgi, jo pakalpojumi mums ir ļoti apjomīgi, atbalsts ģimenēm ir ļoti spēcīgs. Vajag tikai gribēt!

Kolēģi jau minēja grozījumus Bāriņtiesu likumā, bet ir ģimenes, kurām šie grozījumi nepalīdzēs. Ar varu nevienu uz sociālo dienestu nepiespiedīsi doties. Ja cilvēks saprot, ka viņam tas ir vajadzīgs, viņš atradīs veidu, kā to dabūt, savukārt, ja cilvēks neko negrib, tad nekas arī nenotiks.

Runājot par skaitļiem, liela daļa pārtraukto aizgādības tiesību gadījumu ir saistīti ar vecāku nespēju, nevēlēšanos saprast, kas bērnam ir vajadzīgs. Rīgā tā ir lielākā problēma.

Vai Saulkrastos ir līdzīgi?

B. Meldere: Runājot par Latviju kopumā, ne tikai Pierīgas zonu, situācija ir kļuvusi sarežģītāka. Gadījumi ir kļuvuši komplicētāki, līdz ar to ir nepieciešams liels komandas darbs un sapratne, kas un kurā situācijā ir jādara. Gadu laikā izpratne ir kļuvusi daudz lielāka, komanda ir attīstījusies, arī darba prasmes ir attīstījušās gan mūsu kolēģiem, gan mūsu sadarbības partneriem - sociālajiem dienestiem u.c.

Kādā ziņā ir kļuvis sarežģītāk risināt lietas?

B. Meldere:Reālās situācijas ir komplicētākas, piemēram, saskarsmes jautājumu, tēva un mātes strīdu par bērnu risināšana. Neņemot vērā, ka cilvēkam varbūt nav pietiekamas izglītības, ir arī ļoti daudz izglītotu cilvēku, kuri nepakļaujas speciālistu lūgumam mainīt situāciju savā ģimenē. Līdz ar to rodas iesaistīto personu un institūciju domstarpības, kuras atrisināt nav vienkārši.

Kā ir Alūksnes pusē?

I. Ozoliņa: Pēdējo piecu gadu laikā par nožēlu pie mums proporcija ir apgriezta. Lai gan cilvēku skaits samazinās, to bērnu, kurus ir nācies šķirt no ģimenes, kļuvis vairāk. Likumdevējs ir devis minēto instrumentu uzdevumu veikšanai, un, protams, esam priecīgi, ja kādā gadījumā izdodas motivēt ģimeni un likt saprast, ka tā ir sarkanā līnija un ir jāveic izmaiņas, lai bērniem dotu iespēju augt attiecīgajā ģimenē, taču jāatzīst, ka šādu gadījumu nav daudz. Ir ielikts ļoti daudz gan mūsu, gan kolēģu darba, veidojot starpinstitūciju sadarbību, bet nevarētu teikt, ka daudz šo gadījumu rezultējas ar pozitīvu iznākumu. Pēdējo piecu gadu laikā pērn bija lielākais no ģimenes šķirto bērnu skaits - 55.

Kas ir galvenie iemesli, kāpēc kāda ģimene nonāk jūsu redzeslokā? Alkoholisms, psihoneiroloģiskās saslimšanas?

I. Ozoliņa:Iemesli visbiežāk ir kombinēti. Reti kad ir tikai viena problēma. Ja ir sociālās problēmas, turpat ir alkohols, un, ja ir alkohols, tad bieži vien ir arī vardarbība. Analizējot šīs situācijas, problēma nekad nav viena.

Z. Rudņicka:Ļoti bieži ir atkarību problēmas. Mēs varbūt mazāk pieredzam atkarību no alkohola, bet biežāk no narkotiskajām vielām, to tirdzniecību. Otra lieta, kāpēc ģimeņu skaits, kas nonāk mūsu un sociālā dienesta redzeslokā, pieaug, ir tāpēc, ka ģimenes neizprot bērna vajadzības, neprot bērnus aprūpēt. Faktiski tie ir vecāki, kuriem ir psihiski traucējumi. Viņiem ir tiesības rūpēties par bērnu, un bērnam ir tiesības būt ģimenē, tāpēc ir ļoti grūti atrisināt, vai šis bērns ir šķirams no ģimenes vai ir jāmeklē iespējas nodrošināt bērna palikšanu ģimenē, piesaistot ģimenes asistentu, atbalsta personas, radus. Tieši šīs divas kategorijas Ventspils pusē ir novērojamas visbiežāk.

Vai citos reģionos ir atšķirīga situācija?

T. Zalva:Nē, kā jau kolēģi minēja, visbiežāk ir problēmu kombinācija. Bāriņtiesai galvenais ir konstatēt, vai attiecīgajā ģimenē ir vardarbība, un mēs nerunājam tikai par fizisku vai, nedod Dievs, seksuālu vardarbību, bet arī par emocionālu vardarbību un pamešanu novārtā. Pēdējie divi varianti ir saistīti ar sociālām problēmām, kognitīvām veselības problēmām. Vienu konkrētu iemeslu nosaukt nevar.

R. Krūmiņa:Cilvēki nav nodarbināti, nav nekādas izpratnes par ģimenes vērtībām. Viņš nav spējīgs, piedodiet, pagatavot vakariņas, saprast, kāpēc bērns ir jānomazgā, nav sociālo prasmju, kā arī prasmju sevi nodrošināt.

Iepriekš minējāt, ka vajag tikai gribēt. Kāda ir realitāte - vai vecāki grib uzlabot situāciju un vēršas pie jums pēc padoma, palīdzības?

A. Krasnogolovs:Pilnīgi noteikti, vismaz tā ir Rīgā. Bieži vien par kādu ģimeni uzzinām tikai pēc pāris gadiem, kuros tā ir saņēmusi sociālos pakalpojumus, - tikai tad, kad bijusi krīzes situācija, mēs tiekam piesaistīti. Tas nozīmē, ka uzraudzība ir bijusi ilgāku laiku, bet bērni nebija jāšķir. Protams, ir arī tādi cilvēki, kuriem ir pilnīgi vienalga, vai viņiem atņem vai neatņem bērnu.

R. Krūmiņa:Ir ģimenes, kas nevēlas sadarboties ar sociālo dienestu un novērst problēmas, kas bijušas par pamatu mūsu lēmumam. Taču ir arī daudz vecāku, kas vēršas pie mums pēc palīdzības. Cilvēki ir sapratuši, ka bāriņtiesa ir iestāde, kas var palīdzēt. Nāk sievietes, kuras ir kļuvušas par vardarbības upuriem savās ģimenēs, viņas jautā, kā rīkoties, kādu palīdzību varam sniegt u.tml. Bet ir arī sievietes, kuras, sākušas nepieļaut vardarbību, pēc kāda laika atnāk uz saka, ka "mēs taču salabām, vairs nevajadzēs jūsu palīdzību". Tādos gadījumos mēs skaidrojam, ka darbs ir uzsākts, tas ir jāatrisina līdz galam. Kopumā cilvēki nāk pēc palīdzības dažādos gadījumos.

I. Ozoliņa:Varu piekrist, ka mēs sajūtam cilvēku uzticību, un tas ir patīkami. Esam arī tikušies ar bērnu vecākiem skolās. Vecāki ir novērtējuši situāciju, ka ir nepieciešama palīdzība, un sapratuši, ka nav jākaunas to lūgt. Mums ir bijuši vairāki gadījumi, kad esam iesaistījušies problēmu risināšanā, izmantojot konsultatīvās nodaļas pakalpojumus, ko piedāvā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija bērniem ar uzvedības traucējumiem. Vecāki šo iespēju atzinīgi novērtē. Mēs priecājamies par iespēju palīdzēt, jo, kā jau kolēģi uzsvēra, mūsu mērķis nav kādu sodīt. Saskarsmi ierobežojošais lēmums ir galējais līdzeklis.

Z. Rudņicka:Gribētu atzīmēt, ka pēdējos gados pie mums vērsušies arī daudz vīriešu par to, ka mājās ir problēmas. Piemēram, viņu darbs ir saistīts ar jūru, bet sieviete mājās sāk grimt alkoholismā, vai cits variants, ka bērna māte neļauj tikties ar bērnu. Uztveram to pozitīvi, jo zinām, cik varbūt grūti vīrietim ir atklāties, pierunāt viņu aiziet pie psihologa un risināt problēmas. Ja viņš meklē ceļu, pirmais solis jau ir sperts.

Turpinot par pozitīvo, vai pēdējo gadu laikā palielinās to gadījumu skaits, kad pārtrauktās vai atņemtās apgādes tiesības tiek atjaunotas?

A. Krasnogolovs:Pārtraukto, atņemto apgādes tiesību atjaunošana Rīgā ir stabilā līmenī. Iepriekš jau minējām iemeslus, kāpēc šis skaitlis varētu būt stabils - tas ir cilvēku trūkums, problēmas. Mēs noteikti saredzam, ka vairāk nekā 50% gadījumu vecākiem ir pilnīgi vienalga, viņi neliksies ne zinis. Ir bijuši gadījumi, ka policija ir bērnu šķīrusi no ģimenes, bet vecāks tikai 14 dienas pēc tam ir pamodies, ka bērna nav mājās. Viņi nenāk uz sēdēm utt.

T. Zalva:Bērnu izņemšana no ģimenes ir pats pēdējais, ko darām. Pirms tam ar ģimeni strādā arī sociālais dienests, mēs un citi. Pēc tam bieži vien atpakaļceļa vairs nav. Ārzemēs daudzos gadījumos, kas bijuši pie mums, bērns jau sen būtu šķirts no ģimenes. Piemēram, Lielbritānijā vai Norvēģijā nebūtu nekādu debašu, savukārt pie mums bērna izņemšana ir pats, pats pēdējais solis, kad viss jau ir izmēģināts, bet vecāki nenāk pretī. Jāatzīst, ka vismaz Jēkabpilī atjaunoto aizgādības tiesību skaits salīdzinājumā ar izņemto bērnu skaitu ir ļoti mazs.

A. Krasnogolovs:Rīgā tie ir aptuveni 25%.

T. Zalva:Jēkabpilī tie ir labi, ja 10-20%. Tāpat ir gadījumi, ka pēc apgādes tiesību atjaunošanas tās atkal nākas atņemt.

B. Meldere:Jā, bieži ir gadījumi, kad atkārtoti nākas bērnus izņemt no ģimenes. Starpposmos speciālisti ir ļoti daudz strādājuši ar attiecīgajām ģimenēm, darījuši visu iespējamo, un dokumentāli ir pierādījumi, ka bērni ir atgriežami ģimenē. Mūsu mērķis ir atgriezt bērnus ģimenē, bet statistika liecina, ka nereti nākas bērnus atkārtoti izņemt no ģimenes un darbu sākt no jauna.

R. Krūmiņa:Pēdējos gados saistībā ar tendenci cilvēkiem izceļot uz citām valstīm, novērojam, ka vecāki, atstājot bērnus šeit, nesakārto dokumentus. Savulaik bija gadījums, ka bērns bija atstāts vecmammas uzraudzībā, un bērnam sākās pamatīgas veselības problēmas. Bērns tika pieteikts rindā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet, aizbraucot uz turieni, tika konstatēts, ka vecmammai nav pilnvaras. Mums nācās pieņemt lēmumu un iecelt vecmammu par pagaidu aizbildni, jo mums ir jānodrošina bērnam veselība. Šādi gadījumi ir vairāki, ka dokumenti netiek sakārtoti, un tad, kad vecāki no ārzemēm atgriežas, tad mēģina atgūt pazaudēto.

I. Ozoliņa:Alūksnē savukārt ir bijuši vairāki gadījumi, ka slimnīca zvana mums un saka, ka bērnam ir vajadzīga ārstēšana specializētā iestādē un nav vecāka, likumiskā pārstāvja, kas var dot piekrišanu. Tad mēs varam īsā laikā reaģēt un būt klāt ar savu lēmumu.

Z. Rudņicka:Vēl arī ir novērojams tā sauktais vecmāmiņas sindroms. Bērns ir atstāts vecmammas uzraudzībā, un viņa baidās bērnu laist ārā no rokām. Viņa nestāsta, ka bērnam ir problēmas skolā, varbūt ir suicidālas tieksmes. Tad, kad bāriņtiesa sazinās ar vecākiem, vecāks nereti pirmo reizi uzzina, ka bērnam ir problēmas, un, protams, gatavs iesaistīties - ņemt pie sevis utt. Vecmāmiņu sindroms ir īpašs stāsts.

Kas ir avoti, no kuriem visbiežāk saņemat informāciju? Līdzcilvēki kļūst ieinteresētāki?

T. Zalva:Izglītības iestādes, policija, mediķi, sociālais dienests, sabiedrība.

Z. Rudņicka:Ir arī anonīmie zvanītāji.

T. Zalva:Pēc skaļajiem gadījumiem, piemēram, Dobelē, sabiedrība ir aktivizējusies, un lielākoties zvani vairs nav anonīmi. Sabiedrība ir ieinteresējusies par šo problēmu.

Z. Rudņicka:Gribētu piebilst, ka Ventspilī medicīnas iestādes un ģimenes ārsti ir ļoti sasparojušies.

I. Ozoliņa:Izglītības iestādes informē par problēmu tikai tad, kad problēma jau ir samilzusi. Tas varētu būt saistīts ar skolēnu skaitu skolās. Mēģina tikt galā saviem spēkiem, bet tad, kad problēma jau ir liela, tad iesaista mūs.

T. Zalva:Visgrūtāk ir ar zīdaiņiem, jo zīdainis nav ne skolas bērns, ne viņu sabiedrībā bieži var redzēt. Mēs varam saņemt vien kādu informāciju par potēšanas termiņu neievērošanu vai aizdomīgām lietām.

Z. Rudņicka:Nesen bija arī tāds gadījums - saņēmām informāciju no slimnīcas par to, ka gadu un divus mēnešus vecs bērniņš jau ceturto reizi šajā gadā ir nonācis slimnīcā. Tas liecina par to, ka mājās kaut kas nav kārtībā, un ir aizdomas, bažas, ka vecākiem nav izpratnes par bērnu audzināšanu.

T. Zalva:Savukārt es varu minēt piemēru par informācijas trūkumu. Avīzē bija publicēta ziņa par gandrīz rekordsasniegumu, ka sieviete dzemdējusi jau četrpadsmito bērnu. Taču nebija nevienas piebildes, ka 13 bērni viņai ir atņemti. Arī četrpadsmito viņa atstāja slimnīcā, tikai tēvs pirms tam vēl aizgāja uz pašvaldību paprasīt pabalstu par bērna piedzimšanu.

A. Krasnogolovs:Par Rīgu varu teikt, ka visas institūcijas sniedz mums informāciju. Varbūt vienīgi gribētos, lai sadarbība ar ģimenes ārstiem būtu ciešāka. Protams, ne visi zvani, kurus saņemam, ir pamatoti.

R. Krūmiņa:Tomēr ir ļoti labi, ka ir sabiedrības ieinteresētība. Labāk lai tā ir pārspīlēta, nekā ir vienaldzība.

Z. Rudņicka:Rīga saka, ka skolas aktīvi sniedz informāciju, savukārt Kurzemes pusē skolas vairāk grib informāciju neizplatīt. Par laimi, mūsu situāciju glābj tas, ka skolās sociālie pedagogi ir sociālā dienesta darbinieki. Tāpēc bieži vien var nonākt konfliktsituācijās, kāpēc sociālais pedagogs ir novadījis informāciju līdz sociālajam dienestam. Taču, ja ir saņemta šāda informācija, uzreiz ģimenei var sākt palīdzēt.

B. Meldere:Klātesošie vēl nepieminēja būtisku informācijas sniedzēju - pašu bērnu un viņa klasesbiedrus. Mums ir bijis šāds gadījums, ka klasesbiedri konkrētajam bērnam skaidrojuši, cik ilgi var ciest, aicinājuši par to pastāstīt. Pats bērns apliecinājis, ka tieši klasesbiedri aicinājuši pie kāda vērsties un pastāstīt par problēmu. Manuprāt, tā ir ļoti laba tendence.

Zalvas kungs iepriekš pieminēja stingros soda mērus Lielbritānijā, Norvēģijā. Vai, jūsuprāt, arī Latvijā būtu nepieciešami stingrāki sodi?

T. Zalva:Lielbritānijā un Norvēģijā neesmu bijis, vados pēc lasītā. Viņu sistēma ir citādāk izveidota, un izskatās, ka bērnu intereses tiek noliktas nepārprotami augstāk par vecāku interesēm. Pie mums iesaistās sociālais dienests, bāriņtiesa, ir ļoti jāpierāda, ka mēs rīkojamies bērnu interesēs, un tas nepārtraukti tiek apšaubīts. No sabiedriskajām organizācijām ir jūtama neuzticēšanās, bāriņtiesu noniecināšana, tajā pašā laikā viņi vispār neorientējas bāriņtiesu darbā. Tas ir tāpēc, ka sīku informāciju par mūsu darbu mēs nevaram sniegt.

A. Krasnogolovs:Šobrīd pēc mūsu likumdošanas mēs līdz pēdējam bērnu atstājam ģimenē. Citās valstīs to varbūt uzskatītu par eksperimentēšanu, kā nu sanāks. Viņi darbojas pēc cita principa - izņem bērnu no ģimenes, un ģimenei pēcāk ir jāpierāda, ka tā spēs tikt galā ar situāciju, un tikai tad bērns tiks atgriezts.

Vēl ļoti svarīgi attiecībā uz citām valstīm - ja kāda no valsts institūcijām ir pieņēmusi lēmumu, tad citas institūcijas nejaucas tajā un nemāca strādāt. Diemžēl Latvijā ir kā ar hokeju - maijā Latvijā uzrodas divi miljoni hokeja pārzinātāju un labāko spēlētāju. Šajā gadījumā ir līdzīgi - tiklīdz ir kāda problēma, visi zina, kā labāk vajadzēja. Parasti, tēlaini izsakoties, elektrības vadi paliek mūsu rokās, un mēs dabūjam pa pirkstiem. Jāsaprot, ka, ja jau iestāde ir pieņēmusi attiecīgo lēmumu, tam ir pamatojums.

R. Krūmiņa:Runājot par ārzemju pieredzi, mūsu novads katru gadu divus trīs bērnus atgriež no Anglijas, Īrijas. Viens gadījums bija, ka zīdaiņa māte nebija spējīga tikt galā ar bērna tēvu, kurš bija vardarbīgs, tāpēc bērns no ģimenes izņemts, jo māte nespēja no vardarbības pasargāt ne bērnu, ne sevi. Tālāk jau tiek rakstīts vēstniecībai, ministrijai, mums, kurš brauks bērnam pakaļ, vai šeit var nodrošināt bērnam drošus apstākļus.

Vēl arī ir atgriezti divi bērniņi, jo māte alkohola reibumā iesitusi policistam. Sociālie dienesti uzreiz bijuši klāt, konstatējuši, ka dzīvesvietā ir atslēgts ūdens utt. Arī šādā situācijā uzreiz tiek rakstīts Latvijas institūcijām, vai šeit varēs par bērniem parūpēties, vai bērnus var atgriezt Latvijā.

B. Meldere:Es domāju, ka šī ārzemju pieredze pastiprina vecāku atbildību. Tā ir lieta, par ko diezgan maz arī šeit Latvijā runā, vairāk tiek meklēts vainīgais. Taču nav uzsvērta ģimenes, vecāku atbildība, tā mums iztrūkst. Gribētu teikt, ka, ja Anglijas, Norvēģijas pieredze atbildības daļā Latvijā būtu piemērojama, pie mums citādāk attiektos pret lietām. Daudzkārt ir ļoti smagi skatīties, kā mēs ieguldām savu darbu, resursus, atbildību, bet rezultāta nav, un vēl kādā gadījumā sabiedrība ar neizpratni raugās uz attiecīgo situāciju.

Ja tomēr ir jāsper galējais solis un jāizņem bērns no ģimenes, kā sokas ar aizbildņu un audžuģimeņu atrašanu? Vai pieaug cilvēku interese par palīdzēšanu citiem šādā veidā?

Z. Rudņicka:Es teiktu, ka interese kļūt par audžuģimeni ir apsīkusi. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka liela daļa cilvēku ir izbraukusi no valsts. Tie, kas ir bijuši tam gatavi, to jau dara. Tie, kas ir bijuši audžuģimenes jau desmit gadus, ir izdeguši, novecojuši, un daudzi atsakās no šī statusa. Gan iešana un runāšana ar draudzi, masu mediju piesaistīšana, bukletu veidošana, cilvēku uzrunāšana pēdējos gados Kurzemes reģionā faktiski nekādu atsaucību nav devusi. Novadu kolēģi ir arī izmantojuši iespēju runāt ar skolotājiem no skolām, kuras tiek likvidētas, cenšoties pierunāt kļūt par audžuģimenēm, taču faktiski neviens skolotājs tam nav gatavs. Mēs gan šajā ziņā saskatām arī zemūdens akmeni, jo, ja šis skolotājs kļūst par audžuģimeni, bet skolas šajā novadā vairs nav, bērns būs jāievieto internātskolā, līdz ar to ģimeniskā vide būs nodrošināta tikai nedēļas nogalēs.

Ja valsts paceltu pabalstus aizbildņiem, audžuģimenēm, ja būtu profesionālās audžuģimenes, sociālās garantijas, varbūt tad ģimenes, kuras ir bez darba, labprāt atsauktos. Mums ir viena audžuģimene, kurā tēvs ir pelnītājs, bet mamma nestrādā, līdz ar to viņa var parūpēties par audžuģimenes bērniem. Taču tajā pašā laikā viņai nebūs ne slimības pabalsta, ne pensijas utt.

R. Krūmiņa:Mūsu pusē cilvēki vairāk izvēlas bērnus ņemt aizbildniecībā. Radinieki tuvāki un tālāki, vecmātes, arī sveši cilvēki vēlas palīdzēt bērnam, ar kuru viņam ir bijusi kāda saskare. Mums ir 57 aizbildņu ģimenes. Savukārt audžuģimenes ir trīs, bet viena no tām jau gadu ir, tā teikt, atpūtā. Ja runājam par audžuģimeņu veidošanos, cilvēki tā arī saka - kad gribēsim kādam palīdzēt, mēs atnāksim, jo informācijas par to pietiek, bet vispirms ir jāizskolo savi bērni. Paskatoties uz finansiālo stāvokli, cilvēks saprot, ka varbūt varētu izskolot vēl kādu bērnu, bet vienlaikus neredz nākotni savai ģimenei. Līdz ar to nevēlas uzņemties tādu risku, jo būs jāiegulda šī bērna veselībā, izglītībā.

T. Zalva:Gribētu piebilst, ka sabiedrībai nav īsti izpratnes, kas ir audžuģimene. Starptautiskajās tiesību normās, Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir teikts, ka bērna galvenā prioritāte ir uzaugt ģimenē, un, ja nav iespējas uzaugt bioloģiskajā ģimenē, tā varētu būt adopcijas ģimene vai audžuģimene. Tāpat kā aizbildnība vai ārpusģimenes aprūpes iestāde, arī audžuģimene ir ārpusģimenes aprūpes forma, kura lielākoties ir īslaicīga.

Jēkabpilī kritiku neiztur arguments, ka audžuģimenēm maz maksā - par pirmo bērnu kopā ar valsts pabalstu tiek maksāti 555 eiro, taču nav tā, ka pieteiktos tik daudz audžuģimeņu, kā gribētos. Mums šobrīd ir četras audžuģimenes, ir vēl četras, kas ir procesā. Ja mums pasniedz, ka pēc diviem gadiem mums būs neierobežots skaits profesionālu audžuģimeņu, diemžēl mana pašvaldības teritorija būs izņēmums, neredzu, ka tas ir iespējams.

Bet vai tas ir pareizākais - profesionāla audžuģimene, ka cilvēki to dara naudas dēļ?

T. Zalva:Jautājums ir par ģimeniskas vides nodrošināšanu. Bāriņtiesa varētu jebkurā diennakts laikā bez problēmām atrast, kur ievietot bērnu - vienalga, vai tas ir zīdainis vai 13 gadus vecs pusaudzis, meitene vai puika. Pašlaik audžuģimenēm ir tiesības izvēlēties bērnu pēc dzimuma, vecuma, un bāriņtiesām vienmēr rodas sarežģījumi, ja bērni ir ar veselības problēmām. Cilvēciski ir saprotami, ka uzrunātās audžuģimenes nav gatavas uzņemties atbildību par HIV pozitīvu bērnu, bet arī tādi ir. Ja mums būtu profesionālas audžuģimenes, tas būtu ļoti labi.

R. Krūmiņa:Ja mēs uz notikumu kopā ar policiju izbraucam nakts stundās un bērnu izņemam, piemēram, plkst.23, tad mums nav pat audžuģimeņu reģistra, kuras būtu gatavas pieņemt šādus bērnus. Labi, ka mums novadā ir izveidota ārpusģimenes aprūpes iestāde, kurā mēs bērnu uz laiku varam ievietot un tad risināt šo jautājumu tālāk. Ja ir zīdainis, tad mēs lūdzam viņu uzņemt slimnīcas Bērnu nodaļā, jo mēs nevaram pateikt, kāds ir viņa veselības stāvoklis, vai viņš ir ēdis, vai nav novārdzis. Mums tiešām nav citas izejas, ja bērni tiek izņemti naktī vai brīvdienās.

A. Krasnogolovs:Ja nav naudas, tad šo lietu nav iespējams izdarīt. Piemēram, Rīgas pašvaldība pašlaik piemaksā ap 500 eiro audžuģimenēm, bet tas neko nemaina.

I. Ozoliņa:Būt par audžuģimeni ir liela atbildība. Es saskatu ļoti lielu problēmu, jo trūkst izpratnes par lomu ģimeniskās bērnu aprūpes nodrošināšanā uz laiku, kādi ir pienākumi šajā aprūpes laikā. Ja šis process noritētu pilnvērtīgāk, tad mums arī būtu vairāk veiksmīgo adopciju.

Otra lieta - mūsu novadā pērnā gada beigās bija 19 audžuģimenes, šobrīd ir 18. Visās ir bērni. Katru gadu mēs kopā ar ģimenēm veicam izvērtējumu, vērtējot šo ģimeņu funkcionalitāti. Ne visas ģimenes var nodrošināt pilnvērtīgu aprūpi sešiem bērniem, kas ir maksimālais uzņemamo bērnu skaits. Faktiski nevienā no šīm ģimenēm nav sešu bērnu. Ārpusģimenes aprūpes jautājums nav nemaz tik viennozīmīgs.

T. Zalva:Mums ir jāņem vērā arī bērnu viedoklis. Ko darīt, ja 12, 13 vai 14 gadus vecs bērns pasaka "Es negribu nekādu audžuģimeni, es gribu dzīvot bērnunamā!"? Mēs nevaram viņu ar varu kaut kur ievietot. Manā darbā ir šāds konkrēts gadījums.

Vai šādi gadījumi ir bieži?

T. Zalva:Bieži. Daudziem šiem bērniem ģimenes pieredze saistās ar to, kas ir noticis viņu bioloģiskajā ģimenē, un tas nav nekas labs. Iespējams, viņi domā - ja es būšu iestādē, tad man būs tīra gulta, es būšu paēdis. Viņi citu modeli nemaz nav redzējuši. Protams, ka strādā psihologi un kaut kas mainās, bet mēs tiešām redzam, ka lielākie bērni - it īpaši, ja ir vairāki brāļi un māsas, - kategoriski ir pret audžuģimenēm.

R. Krūmiņa:Mums ir puisis, kurš tika izņemts no vardarbīgas aizbildnības, ko īstenoja viņa vecmāte, un pēc tam ir pabijis divās audžuģimenēs. Abas audžuģimenes viņu ir atvedušas atpakaļ uz bāriņtiesu. Pašlaik viņš ir institūcijā un kategoriski atsakās doties prom. Viņš saka: manas vislabākās mājas ir šī vieta!

Kā jūs vērtējat ieceri bērnunamus aizstāt ar grupu dzīvokļiem jeb jauniešu mājām?

A. Krasnogolovs:Kaut kas tāds tiek praktizēts SOS ciematos. Tas pietuvinās jauniešus reālajai dzīvei, lai, iznākot no bērnu aprūpes iestādes, viņi zinātu, kā ir jāvāra ola.

Z. Rudņicka:Mums jau pašlaik pie bērnu aprūpes iestādes ir izveidota Jauniešu māja - viņiem tiek piešķirtas finanses, viņi paši plāno, kādus produktus pirks, kā gatavos ēdienu. Līdz ar to viņi iegūst kaut kādas patstāvīgas dzīves prasmes.

A. Krasnogolovs:Rīgas pilsētas bērnu un jauniešu aprūpes centrā visas struktūrvienības ir izveidotas kā dzīvokļi. Katrā atrodas līdz sešiem bērniem un viena vai divas audzinātājas, kuras atbild par dažāda vecuma bērniem. Tā ir ģimeniska vide, bet bez mammas un tēta.

Cik biežas ir situācijas, kad audžuģimenes atsakās no bērna, ko jūs esat atveduši?

A. Krasnogolovs:Uzreiz ir jāprecizē, ka mēs tā uzreiz bērnus uz audžuģimenēm nemaz nevaram vest. Mēs dodam informāciju par bērnu - par viņa veselību, pozitīvo un negatīvo, citām pazīmēm. Tad audžuģimenei ir 10 darba dienas, lai pateiktu, vai viņi vēlas ņemt šo bērnu. Te jau arī ir tā problēma. Tiek paziņots - visi ir jāievieto audžuģimenēs! Bet neviens nezin kādēļ negrib redzēt šo otru pusi. Ja es vai policija šodien ir izņēmusi bērnu no kāda dzīvokļa, tad mēs nezinām, kur viņu vest. Mēs nezinām neko ne par viņa veselības stāvokli, ne ko citu. Vediet uz audžuģimeni, bet pirms tam sniedziet informāciju! Bet kā lai mēs sniedzam informāciju, ja mēs neko par šo bērnu nezinām? Tad uz kurieni viņu vest?

T. Zalva:Ja atgriežamies pie jautājuma, vai bieži audžuģimenes atsakās, tad jāsaka, ka šādi gadījumi ir. Taču katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Vai tā ir audžuģimenes nespēja veikt savus pienākumus vai cits iemesls. Ir arī tā, ka audžuģimenes atsakās no viena bērna, bet atstāj citus bērnus, jo šis viens ir apdraudējis citu bērnu intereses. Katrs gadījums ir individuāls.

B. Meldere:Kolēģi jau minēja arī sarežģītās slimības, kuras uzliek papildu pienākumus ģimenei. Tāpat ir uzvedības problēmas.

A. Krasnogolovs:Jāatceras, ka pusaudžu gadiem līdzi nāk arī revolucionāra gars. Ir tomēr starpība, vai "Tu man nemācīsi dzīvot!" pasaka paša vai svešs bērns. Turklāt nereti tu nemaz nezini, kāda ir šī bērna līdzšinējā pieredze.

I. Ozoliņa:Ir arī ļoti labi piemēri. Piemēram, mūsu praksē ir viena audžuģimene, kura patiesi ar visu sirdi izprot savu sūtību un nakts stundās ņem pat zīdainīšus. Mēs par to esam ļoti pateicīgi, bet tie ir cilvēki cienījamos gados, un esmu priecīga par katru brīdi, kamēr viņi ir gatavi pildīt šo pienākumu.

Z. Rudņicka:Vienlaikus ir arī tādas ģimenes, kuras bērnu vai bērnus adoptē, bet vienlaikus beidz funkcionēt kā audžuģimene, jo saprot, ka vairāk šos pienākumus veikt nevarēs. Mums, piemēram, ir pieci adopcijas gadījumi, kad audžuģimene ir pateikusi - tas ir mūsu bērns, tas ir mūsu ģimenes loceklis. Taču līdz ar to ir samazinājies audžuģimeņu skaits. Turklāt kā jau pilsētā pie mums audžuģimenes pārsvarā ir gatavas pieņemt tikai vienu bērnu. Bet arī tas ir labi.

T. Zalva:Tiešām ir ļoti daudz labu audžuģimeņu. Bet tā kā pārsvarā mēs pievēršam uzmanību negatīvajam, tad par tām runājam mazāk. Mums, piemēram, ir viena audžuģimene, kur bērns ir ar ļoti smagām veselības problēmām, un sieviete ir izdarījusi visu iespējamo un neiespējamo - gan ir bijuši pie mediķiem Vācijā, gan ir veikta galvas smadzeņu operācija Viļņā. Vienkārši - visu cieņu!

Tiesībsargs pirms dažiem gadiem bija viens no skaļākajiem kliedzējiem pret adopciju uz ārzemēm. Kā zināms, nereti tieši ārzemnieki uzņemas atbildību par bērniem ar ļoti smagām veselības problēmām. Kas pēdējos gados notiek ar adopciju uz ārzemēm?

B. Meldere:Samazinās. Pēdējā statistika liecina, ka adoptēti ir 13 bērni, no tiem viens uz ārzemēm.

T. Zalva:Es bāriņtiesā strādāju jau 13 gadus, un bums ar adopciju uz ārzemēm bija 2000. gadu sākumā. Pirms tam iestādēs ievietoto bērnu juridiskais statuss nebija īsti sakārtots. Tad, kad šīs lietas tika sakārtotas un vecākiem caur tiesām atņēma aprūpes tiesības, bija ļoti liels adopciju skaits bērniem, kuri aprūpes iestādēs bija pavadījuši tiešām ilgu laiku - līdz pat desmit gadiem.

Tagad situācija ir tāda, ka uz bērnu adopciju Latvijā ir liela rinda, bet visi grib bērnus līdz trīs gadu vecumam. Četri pieci gadi - tas ir maksimums. Savukārt vecāku bērnu adopcijas gadījumu ir ļoti maz. Turklāt adopcijas gadījumā ir jāprasa viņu piekrišana, un daudzi atsaka. Līdz ar to ārzemju adopcijai nav nemaz tik daudz ko piedāvāt, un šie skaitļi krītas.

Par mazajiem bērniem interesējas tieši Latvijas adoptētāji?

T. Zalva:Jā. Ārzemniekiem šos bērnus nemaz nepiedāvā. Ārzemnieki pie maza bērna adopcijas var tikt tikai tad, ja vairāki Latvijas adoptētāji ir atteikušies un bāriņtiesa ir nolēmusi, ka adopcija ir bērna interesēs. Tāpat tas ir iespējams, ja ir adoptēti lielāki brāļi vai māsas, jo radiniekus adopcijā nedrīkst šķirt.

R. Krūmiņa:Mums ir gadījumi, ka uz adopciju rindā gaida pat trīs gadus. Vietējo adopciju skaits ir pieaudzis.

Kādēļ rindā ir jāgaida tik ilgi?

T. Zalva:Nav bērnu. Problēma tiešām ir tajā, ka visi grib mazus bērnus. Savukārt, piemēram, veselības problēmas mazam bērniņam jau neparādās uzreiz. Pat tad, ja mēs pēc pusgada konstatējam, ka bērns ir nolaists un viņš ir jāizņem no ģimenes, vecākiem ir jādod gads, lai labotos. Ja vecāki nelabojas, mēs sniedzam pieteikumu tiesā par apgādības tiesību atņemšanu. Līdz tiesai optimāli var paiet trīs mēneši. Tas nozīmē, ka bērnam jau ir divi gadi. Kamēr tiesas spriedums stājas spēkā, bērnam jau ir 2,5 gadi. Turklāt tas ir pie nosacījuma, ja mēs bērnu no ģimenes izņemam jau pusgada vecumā. Bet ja mēs bērnu no ģimenes izņemam pusotra gada vai divu gadu vecumā? Kamēr tiek izietas visas juridiskās procedūras, bērnam jau ir četri gadi. Savukārt Latvijas adoptētāji grib bērnu līdz trīs gadu vecumam.

A. Krasnogolovs:Daudzi pārmet, ka it īpaši mazie bērni pēc iespējas ātrāk ir jāšķir no nelabvēlīgas ģimenes un uzreiz jāvēršas tiesā. Taču tas nozīmē, ka mēs vecākiem nedodam vispār nekādas iespējas. Tas ir jautājums, kur saduras adoptētāju intereses un paša bērna intereses augt savā bioloģiskajā ģimenē. Manuprāt, iespēja ir jādod ikvienam.

T. Zalva:Protams, ir gadījumi, ka no bērniem atsakās jau dzemdību namā vai ievieto bērnu "BabyBox". Tas ir citādāk, un šie bērniņi arī visātrāk nonāk adopcijā.

Cik liela ir interese par iespējām adoptēt vairākus bērnus, kas ir brāļi un māsas?

Z. Rudņicka:Divus bērnus vēl adoptē, bet trīs četrus... Tie jau ir ļoti reti gadījumi. Tomēr arī divu bērnu gadījumā atkal ļoti bieži atskan - līdz četriem gadiem.

Tāpat ir gadījumi, ka adoptē vienu bērnu, izdomā, ka var un grib arī otru, un atkal stāv rindā. Turklāt tad starp bērniem nav asinsradniecības.

Kādi ir tipiskie Latvijas adoptētāji?

R. Krūmiņa:Visbiežāk tie ir cilvēki virs 30 gadiem, kuri ir darījuši visu iespējamo, bet ir konstatēts, ka nevar būt savu bērniņu.

T. Zalva:Viņiem ir darbs, dzīvesvieta, bet viņi jūt, ka kaut kā trūkst.

I. Ozoliņa:Turklāt viņi tiešām emocionāli šim lēmumam ir nobrieduši.

B. Meldere:Ir, protams, arī tādi pāri, kuriem ir pašiem savi bērni, un viņi vēlas kādu arī adoptēt, bet to ir salīdzinoši mazāk.

T. Zalva:Bērnu var adoptēt arī viens pats. Tas nav aizliegts. Bāriņtiesai ir dots pusgads, lai izvērtētu potenciālos adoptētājus, sākot no veselības stāvokļa un beidzot ar biogrāfiju. Un ir arī tā, ka adoptētāja statusu nepiešķir.

Bāriņtiesas galvenais uzdevums ir bērnam atrast ģimeni.

Kā pašlaik ir ar bāriņtiesu darbības kapacitāti - gan finansējuma, gan cilvēkresursu ziņā?

A. Krasnogolovs:Tas ir kā kurā pašvaldībā.

T. Zalva:Ir ļoti grūti salīdzināt lielu un mazu novadu bāriņtiesas, jo arī pašvaldībā ar 2000 iedzīvotāju ir jābūt tādam pašam bāriņtiesas sastāvam kā lielā pilsētā, lai gan noslodze ir pilnīgi cita. Arī pieejamie cilvēkresursi un pašvaldību atbalsta iespējas var ļoti atšķirties.

Es arī gribētu pateikt par atlīdzības jautājumu bāriņtiesām. Tas var būt liels vai mazs, bet to tomēr nosaka Vienotās atlīdzības likums, kuru pieņēma 2007.gadā. Savukārt Bāriņtiesas likums pa šiem gadiem ir palielinājies apjomā par 20%. Kaut gan pienākumi ir nākuši klāt, atlīdzība bāriņtiesām nav pieaugusi un nav pārskatītas arī amatu kategorijas. Asociācija par to domā, un Valsts kancelejā ir iesniegts pamatots priekšlikums. Bāriņtiesas speciālists, kurš pieņem vienpersoniskus lēmumus, sastāda prasības tiesai, pārstāv bērnu intereses tiesā, prokuratūrā, policijā un probācijas dienestā, veic ģimeņu apsekošanu, saņem tikpat, cik pašvaldības vienas pieturas aģentūras klientu apkalpošanas speciālists, kurš pieņem dokumentus un sit zīmodziņus, jo amatu klasifikācijā viņi ir vienā kategorijā.

R. Krūmiņa:Turklāt neviens jau nerunā par to, ka mums ir izšauts logs, ka mūsu darbiniecei, izņemot bērnus, ir mests ar cirvi. Tad tiešām dažkārt nāk domas, ka labāk varbūt ir iet strādāt par apkopēju. Tas ir drošāk, izdari savu darbiņu un ej uz mājām, tevi visi, kam vien ienāk prātā, nezākā.

B. Meldere:Kad mūsu darbību kāds nodēvē par noziedzīgu, tad mēs vienkārši vairs nevaram, jo mēs zinām, ko šis darbs no mums katra prasa. Mums katram ir piemēri, ka esam bijuši ļoti bīstamās situācijās. Bet mēs ejam uz priekšu. Es vēl saprastu, ka sabiedrība neizprot mūsu darba specifiku, bet, ja neizprot pietiekami augstas amatpersonas, mēs jūtamies aizskarti. Šis darbs ir ļoti nopietns, un diezin vai to vispār var apmaksāt, jo tas tiek darīts ar sirds asinīm. Mēs esam sava darba fanātiķi. Viens ir tas, kas ir ierakstīts dokumentos, bet neredzams paliek tas milzīgais darbs, kurš ir veikts ar konkrēto ģimeni, bērnu, lai sasniegtu labu rezultātu. Cik daudz bērnu ir izglābts, cik daudz ir pārdzīvots. Nemaz negribas domāt, kas notiktu, ja bāriņtiesu nebūtu.

Tādēļ mēs arī gribam, lai uz mūsu darbu paskatās no visām pusēm. Mēs esam gatavi mainīties, mēs esam gatavi strādāt citādāk, mēs esam gatavi pieņemt kritiku - bet konstruktīvu un jēgpilnu.

Vietējās ziņas