Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Alūksnietis meklē jaunības dienu simpātiju Intu

Kad 1964. gadā jaunais virsnieks Vladimirs Procenko Alūksnes ezera krastā pēc peldes satika Intu, viņi tikai pārmijuši skatienus, sasveicinājušies un devušies katrs savās gaitās, taču šī tikšanās Vladimiram palikusi prātā uz visu mūžu. Pagājuši gadu desmiti, veidota ģimene, karjera, dzimuši un auguši bērni, piedzīvoti gan laimes mirkļi, gan neremdināmas sāpes, taču laiks rētas dziedējis, un viņš ir saņēmies dzīvei. Un nolēmis sameklēt savu jaunības dienu simpātiju!

Dzīve nav saudzējusi

V. Procenko atklāj, ka pēc šīs īpašās tikšanās Intu nav sanācis nedz satikt, nedz meklēt, jo 1964. gadā Vladimirs iesaukts dienestā. Kad pēc pieciem gadiem atgriezies, tā jau bijusi pagātne, un Vladimira dzīvē veidojušās jaunas attiecības.
Vladimirs Procenko ir ukrainis, kuru padomju armijas dienesta gaitas atvedušas uz Alūksni.
“Dzīve mani nav saudzējusi. Esmu piedzīvojis kara laika šausmas, badu vāciešu okupētā teritorijā, tādēļ arī sāku armijas gaitas un paralēli arī mācības šajā virzienā, lai prastu sevi aizstāvēt. Esmu tīrasiņu “raķešnieks”, man ir teicamnieka diploms raķešu bruņojumā, Alūksnē tolaik nonācu Zeltiņu raķešu karabāzē, zināju un arī zinu to kā savus piecus pirkstus. Dienestu pabeidzu majora pakāpē,” savas armijas gaitas ieskicē Vladimirs. Viņš atminas, ka dežūras karabāzē ilgušas 14 diennaktis, neatejot no pults. “Pat, ja vajadzēja uz tualeti, bija jāsagaida maiņa,” spraigo situāciju raksturo karabāzes darbinieks, piebilstot, ka pasaulē šajā ziņā nekas daudz nav mainījies, un ar to ir jārēķinās.

Laba meistara slava
Pēc karabāzes izformēšanas viņš strādājis kolhozā, uzturot vieglo automobiļu parku un iemantojot laba meistara slavu. “Līdz ar pārmaiņām valstī kolhozi, kā zināms, tika likvidēti, un mani uzaicināja strādāt Alūksnes rajona ugunsdzēsēju daļā par vada komandieri. Vēlāk gan man draudzīgi piedāvāja uzrakstīt atlūgumu, jo man, kā majoram pēc pakāpes, pienācās lielāka alga nekā priekšniecībai, un es šo piedāvājumu pieņēmu. Kopš tā laika esmu mājsaimnieks. Būvēju un uzlaboju māju, remontēju mašīnas sev, dēlam, arī kādam draugam,” stāsta Vladimirs. Viņš iesaistījies  arī militāro pensionāru biedrībā un laiku pa laikam kontaktējas ar cīņu biedriem.

Atgūst formu gan fiziski, gan garīgi
Taču dzīve ienesusi savas sāpīgās korekcijas. Pirms vairākiem gadiem viņš pārdzīvojis meitas bojāeju negadījumā, savukārt pērnvasar - sievas aiziešanu mūžībā. Kopā ar Vladimiru viņa cīnījās pret vēzi, taču uzvarēt neizdevās. Tagad Vladimirs ir saņēmies, sācis rūpēties arī par savu veselību, ir fiziski aktīvs un cenšas priecāties par katru jaunu dienu.
“Nolēmu ārstēt jaunības laikā iegūtās ceļgalu traumas, kuras gūtas akrobātiskajā vingrošanā un svaru stieņa celšanas sportā. Salto ar 360 grādu pagriezienu reiz neveiksmīgi piezemējos, tad nu tagad ir jūtamas sekas,” stāsta Vladimirs, kurš savos nule apritējušos 80 gados ir pārsteidzoši mundrs un dodas pastaigās vairāku kilometru garumā. “Pēc operācijām jūtos labāk. Arī pie jums uz redakciju no pilsētas centra atnācu bez problēmām,” atzīst sirmais kungs. Savukārt jūnija vidū viņš ir sadūšojies doties uz acu operāciju Viļņā un nebūt neslēpj, ka viņa majora pensija atļauj pensionāra cienīgu dzīvi.
Rocība Vladimiram atļauj palīdzēt arī tuviniekiem dzimtenē. “Jūs jau zināt, kas pašlaik notiek Ukrainā... Palīdzu māsai, kura tur dzīvo - gan bieži piezvanu, uzmundrinu, gan aizsūtu naudiņu. Tas nozīmē, ka ar iztikšanu man viss kārtībā, un arī Intu es nemeklēju kādu mantkārīgu nolūku dēļ,” viņš pajoko.

Liktenis dod vēl vienu iespēju
Kā apliecinājums tam, ka Vladimirs beidzot ir pelnījis patīkamas pārmaiņas, bijusi šī pavasara negaidītā tikšanās - viņš atkal pamanījis Intu, taču viņu ceļi šķīrās tāpat kā pirms vairākiem gadu desmitiem.
“Nācu no lielās “Maximas” un biju apmēram pie jaunā autodetaļu veikala, kad ieraudzīju pa Pils ielu nākam Intu kopā ar kādu sievieti. Ieraudzījām viens otru, pasmaidījām, sasveicinājāmies, bet es nepiegāju klāt, jo biju sliktā formā - pirmo dienu bez kruķiem pēc ceļgalu operācijas. Uztraucos, ka nepaklūpu un nekrītu kaunā. Arī Inta, iespējams, sakautrējās pienākt,” pārdzīvo Vladimirs. Kopš neveiksmīgās tikšanās viņš savu jaunības dienu simpātiju vairs Alūksnē nav manījis. “Pēc operācijas man ārsts ieteica garākas pastaigas, un es arī staigāju, izvēloties visdažādākos maršrutus, lai iespēja viņu satikt būtu pēc iespējas lielāka, taču līdz šim man tas nav izdevies,” stāsta V. Procenko, lūdzot palīdzību laikrakstam. “Ilgi domāju, kā Intu sameklēt, un nolēmu nākt uz redakciju. Ceru, ka viņu atradīšu ar laikraksta starpniecību,” viņš saka.

Slaida brunete Vladimira gados
Jautāts par kādām uzvedinošām pazīmēm, kas palīdzētu sievieti atrast, Vladimirs atzīst, ka viņam nav ne jausmas, ar ko viņa nodarbojas un vai vispār tagad vairs dzīvo Alūksnē, Alūksnes novadā vai pat ir Latvijā. “Es taču visus šos gadus dzīvoju Alūksnē, bet mēs tā arī nekad vairs nesatikāmies, līdz ar to var būt visādi,” prāto Vladimirs. Tāpat viņš nezina, kāds ir kundzes ģimenes stāvoklis, vai viņa ir precējusies vai šķīrusies. “Tas man arī nebūtu svarīgi. Galvenais ir satikties un parunāties par dzīvi. Uzaicināt uz kafiju vai pusdienām restorānā. Īstenot kādreiz lolotu sapni. Man ir vislabākie nodomi,” sola V. Procenko. Viņš var pateikt vienīgi to, ka dāma nav nedz tumšmate, nedz blondīne, ar vidēji brūniem matiem, slaida, neliela auguma, tāpat kā Vladimirs, un arī apmēram viņa vecumā, tātad 70 - 80 gadu robežās.
Vienīgais pieturas punkts varētu būt kādreizējā šīs sievietes paziņa. “Toreiz pie Alūksnes ezera Inta gāja kopā ar alūksnieti Regīnu Voronu, manu kādreizējo kaimiņieni Vidus ielā. Nezinu, vai viņa tagad vēl ir Alūksnē, bet, ja lasīs šo rakstu, varbūt var man palīdzēt. Varbūt kāda ideja radīsies cilvēkiem, kuri pazīst gan mani, gan Intu, un savilks kādas paralēles,” viņš ir cerīgs un lūdz nopublicēt viņa tālruņa numuru (25728326).
Uz joku, vai viņš neuztraucas, ka viņam tagad zvanīs daudzas šīs pilsētas Intas cienījamā vecumā, V. Procenko nopietni atbild, ka viņš labprāt parunāsies.
Vēlam Vladimiram veiksmi un ceram uz stāsta turpinājumu!


Inta, atsaucies!
• Iespējamais vecums 70 – 80 gadi
• Brunete
• Slaida
• Neliela auguma
• Jaunībā pazīstama ar
  alūksnieti Regīnu Voronu
• Alūksnē redzēta marta vidū,         Pils ielā pie veikala "Maxima"


Vietējās ziņas