Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Paša audzēts akmens

Žultspūslī vai nierē akmens ieperinās pa kluso, nevienam neko nesakot. Sēž tāds nemanāms un briest, līdz kādu dienu liek savam saimniekam locīties tādās sāpēs, ko nevar sajaukt ne ar kādām citām.

Jāmeklē ķirurgsKāpēc veidojas žultsakmeņi, striktas atbildes neesot, bet zināms, ka to veicina žults sastāva īpatnības, stāsta ķirurgs Māris Naļivaiko. Iespējams, daļēji to nosaka iedzimtība, tāpat skaidrs, ka žultsakmeņi ir “sieviešu slimība”, vīriešiem tie gadās retāk. Ne vienmēr akmens tiešām ir akmens – ciets kā klints. Ir žults pigmentakmeņi, kuru sastāvs ir kā ķite, pirkstos to var pat mīcīt. “Žultsakmens sēž un tad ar lēkmi liek sevi manīt. Tad vispirms ir lēkme jānoņem, iekaisums jāizārstē, vajadzīgs miera periods, lai audi nomierinās. Bet, ja ir lēkme, jāmeklē ķirurgs,” uzskaita M. Naļivaiko.  Reizēm pacienti šajā brīdī intensīvi sāk meklēt un izmēģināt dažādas “akmeņu šķīdināšanas” receptes, taču žultsakmeņus izšķīdināt nevar, un neviens ķirurgs tādas receptes nepiedāvā. Iespējams, esot metodes, kā panākt žults sastāva izmaiņas, lai akmeņi neveidotos turpmāk, bet esošos izšķīdināt nevar. Parasti tos izoperē kopā ar žultspūsli, kas faktiski ir žults krājumu rezervuārs. Tiklīdz cilvēks pārēdas, rodas nepieciešamība pēc šiem krājumiem. Ja žultspūslis izoperēts, ar pārēšanos būs jāuzmanās. “Ir, kuri uzstāj – nevajag operēt, bet var būt sarežģījumi, iekaisumi, var nosprostoties žultsvadi,” brīdina ķirurgs. Dzīves kvalitātei traucē arī pastāvīgs stress par iespējamo lēkmi. Esot arī valstis, kur ierastā prakse ir visus operēt, taču katrā gadījumā vislabākais būtu pakonsultēties, uzzināt vēl kādu viedokli un atrast individuāli labāko risinājumu. Operācija esot tikai viena no ārstēšanas metodēm, turklāt “akmeņi žultspūslī” un “akmeņi žultsvadā” esot divas dažādas lietas.
Bezcerīgi dzert nošpuAr nierakmeņiem esot līdzīgi – veidojas nierē un netraucē, kamēr kaut kādu iemeslu dēļ sāk ceļot. Ja akmens ir pietiekami liels, tas rada urīnatteces traucējumus un sāpes ir neciešamas. “Niere turpina ražot, bet urīnam nav, kur palikt. Tās ir milzu sāpes pacientam un ļoti bīstami nierei – tā var arī atteikties darboties. Dienām nedrīkstētu šīs sāpes pieciest, ārstējoties uz savu galvu,” pabrīdina uroloģe Dzintra Litavniece. Sāpes esot ļoti dažādas, taču parasti tik lielas, ka pacientus uz slimnīcu nogādā “ātrie”. Dzert nošpu vai ko pret sāpēm esot diezgan bezcerīgi, jo nieru kolikas nereti saistītas ar spēcīgu vemšanu. Tā vietā labāk noder pretsāpju svecītes, silts termofors muguras apakšējā daļā. Sildīt nedrīkst ilgstošu sāpju gadījumā, jo tad, iespējams, jau izveidojies iekaisums.  Skaidrības labad vajadzētu ik pa laikam ultrasonogrāfiski pasekot, vai neveidojas akmeņi – iespējams pārbaudīt gan nieres, gan žultspūsli. It sevišķi, ja akmeņi bijuši vēl kādam rados. Citādi sāpēm pievienojas arī liela baiļu un nesaprašanas deva, pat panika – kas ar mani notiek?“Citam ir trīs, citam – piecdesmit trīs akmeņi. Ir cilvēki – akmeņu “dzemdētāji”. Tie viņam rodas un izdalās visas dzīves laikā. Šie cilvēki ir jau pielāgojušies, zina, ko darīt,” klāsta uroloģe. Jaunākais pacients ar nierakmeni D. Litavniecei bijis piecus gadus vecs puika.
Mazā profilakseNierakmeņus provocē vielmaiņas īpatnības, tamdēļ var mēģināt tās koriģēt ar diētas palīdzību, iepriekš veicot analīzes un nosakot dominējošo sāļu tipu. Ir gadījumi, kad nierakmeņus var šķīdināt, bet jebkurā gadījumā – pietiekami daudz ikdienā dzert ūdeni, ja vien tas nav aizliegts nieru vai sirds saslimšanas dēļ. Divi litri ūdens dienā papildus visam citam: rīta kafijai, pusdienas zupai un vakara tējai. Tas kalpo ne tikai nierakmeņu, bet arī citu urīnceļu infekciju profilaksei. Šķīdināšanai nepadodas cieti, kalciju saturoši, akmeņi, taču ir “skābie akmeņi”, kuri ļaujas medikamentozai ārstēšanai. “Ja cilvēks nevar atļauties tos medikamentus, viņš ēd vairāk citronus. Bet vispirms gan jāzina, vai tie tiešām ir urīnskābes akmeņi. Ir arī fosfora akmeņi, kuri tieši veidojas no pārmērīgi sārmaina urīna un uz hronisku nieru iekaisuma fona,” pieteic D. Litavniece. Skolā parasti veic eksperimentu – iemērc vilnas diegu stiprā sālsūdenī, ap to saķeras kristāli. Iekaisuma procesā niere esot tikpat spuraina, un tikpat viegli tur pieķerties urīna kristāliem. It sevišķi, ja urīns ir koncentrēts. 
Ar ļaunu, ar labuJa akmens ir nierē vai urīnvadā tuvu tai, to var saskaldīt ar ultraskaņu, ja vien akmens nav pārāk blīvs. Jaunākās tehnoloģijas ļauj precīzi noteikt blīvumu un prognozēt, cik efektīva būs skaldīšana. Ja akmens “iekārtojies” urīnizvadkanāla vidusdaļā, starp nieri un urīnpūsli, parasti to operē, iespējams, arī laparaskopiski. Ja pie paša urīnpūšļa, to var mēģināt “izmakšķerēt” ar endoskopisku operāciju vai tās laikā saskaldīt akmeni mazāku.

Veselība