Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Elevators Krišjāņa Barona ielā 1

Ēka Krišjāņa Barona ielā 1 celta 1939. gadā un ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

20. gs. 30-tajos gados Alūksnē bija aktualizēta nepieciešamība pēc labības sabērtuves. 1932. gada 27. oktobra “’Malienas Ziņās” var lasīt, ka “Jaunsaimnieku – sīkgruntnieku frakcijas uzdevumā Saeimas deputāts Gotfrīds Mīlbergs parakstījis un nodevis iesniegumu Zemkopības Ministrijai. Risināmais jautājums -  par elevatora iekārtošanu Alūksnē, jo vērā ņemami apstākļi: Alūksnes pilsēta gada laikā patērē 150 tonnas rudzu, nerēķinot plašo apkārtni; Alūksnei nav tiešas dzelzceļa satiksmes ar Rīgu; ik gadus Alūksnē tiek ievests līdz 300 tonnām maizes labības; ierīkojot elevatoru, rastos iespēja daļu valdības uzpirkto labību paturēt Alūksnē kā rezervi vajadzības gadījumiem; ar to iedzīvotājiem nesadārdzinātos maize, bet valdībai atkristu liekie pārvadāšanas izdevumi. Labības sabērtuvi ir ar mieru ierīkot pašu vietējais rūpnieks Sīlis savās telpās.”


Muzeju izrakstu kartotēkā pieejama informācija, ka lēmums pieņemts 1938. gadā, tad pilsētas galva K. Magaziņš iedzīvotājiem paziņojis, ka Alūksnei un plašai apkārtnei tik nepieciešamā labības elevatora, labības šķirotavas un kaltes būve galīgi izšķirta un līdzekļi paredzēti ZM nākošā gada budžetā. Vieta būvei izraudzīta uz gruntsgabala, blakus dzelzceļa sliedēm pretī Vilciņa zāģētavai. Darbus uzsāks tajā pašā gadā.

Savas sākotnējās funkcijas ēka pildīja arī kara un pēckara laikā. 1951. gada laikraksta “Latvijas” 29. numurā var lasīt informāciju par Jāņkalniņa kaujām: “1941. g. jūlijā Alūksnē pie Jāņkalniņa  nacionālie partizāni nolaida no sliedēm vilcienu, kas ar Alūksnes elevatora labību devās uz Krieviju.”  Vēlāk, padomju periodā, ēkā tika ierīkota galdniecība, bet 90-tajos gados, vairumtirdzniecības bāze.


KULTŪRVĒSTURISKĀ IZPĒTE:

Nepieciešamība pēc graudu elevatora Alūksnē aktualizējās 1930.-to gadu sākumā. 1932. gada aprīlī izdevums "Malienas Ziņas" rakstīja: "Jaunsaimnieku - sīkgruntnieku frakcijas uzdevumā Saeimas deputāts Gotfrīds Mīlbergs parakstījis un nodevis iesniegumu Zemkopības Ministrijai. Risināmais jautājums - par elevatora iekārtošanu Alūksnē, jo vērā ņemami apstākļi: Alūksnes pilsēta gada laikā patērē 150 tonnas rudu; nerēķinot plašo apkārtni, Alūksnei nav tiešas dzelzceļa satiksmes ar Rīgu; ik gadu Alūksnē tiek ievests līdz 300 tonnām maizes labības; ierīkojot elevatoru, rastos iespēja daļu valdības uzpirkto labību paturēt Alūksnē kā rezervi vajadzības gadījumiem; ar to iedzīvotājiem nesadārdzinātos maize, bet valdībai atkristu liekie pārvadāšanas izdevumi. Labības sabērtuvi ir ar mieru ierīkot pašu vietējais rūpnieks Sīlis savās telpās."


Graudu elevators atrodas Tālavas un Krišjāņa Barona ielu stūrī pie dzelzceļa. Elevatora novietojums pret piegulošajām ielām un dzelzeceļu ir risināts saskaņā ar graudu piegādes transporta prasībām. Alūksnes graudu elevators ir Latvijas pirmās brīvvalsts inženiertehniskā būve. Elevators ir četru stāvu būve ar augstu, daļēji jumta konstrukcijā iebūvētu antresola stāvu graudu elevatora tehnisko iekārtu novietošanai. Ēkai ir koka jumta konstrukcijas.


Pirmās ziņas par elevatora būvniecības ieceri Alūksnē laikrakstos bija lasāmas jau 1934. gadā. Laikrakstā "Latgales ziņas." 1934. gada aprīlī rakstīja, ka Zemkopības ministrija plāno jaunu elevatoru būvniecību vai esošo ēku pielāgošanu elevatoru vajadzībām Valkā, Alūksnē, Gulbenē un Rēzeknē, šim mērķim atvēlot 120 000 latu. Ziņoja, ka elevatoros uzstā'dis vismodernākās sēklu tīrīšanas iekārtas.

Slēpņošanās spēle "Discover the city"