Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzirnavu iela 7

Alūksnes muižas laikā Dzirnavu ielā 7 atradās muižas kūtis, savukārt 1901. gadā īpašumu no baroniem fon Fītinghofiem iegādājās tolaik lielākais Alūksnes uzņēmējs Roberts Šloss. Dzirnavu ielā 7 viņš atvēra ne tikai savu uzņēmumu, te atradās arī viņa dzīvesvieta.
 “Roberts Šloss” bija pirmskara Alūksnes un apkārtnes lielākais un priekšzīmīgākais rūpniecības uzņēmums,  kurā bija vilnas un linu vērptuves, kokzāģētava un tvaika dzirnavas, kā arī elektrostacija. Sākotnēji iekārtas darbināja  20 ZS lokomobile, bet vēlāk, kad atvērta linu vērptuve, slodze pieauga  līdz 60 ZS lokomobilēm.


1921. gadā ražotne paplašinājās un ierīkota elektrostacija, kurai bija nepieciešama 125 ZS lokomobile. Periodā no 1911. līdz 1921. gadam  uzņēmums stipri cieta no ugunsgrēka, tādēļ veikti uzlabojumi un ieviesta modernāka un jaudīgāka tehnika: darbojās vēl viens „DEUC” sūcgāzes motors 200 ZS; paplašināts elektrotīkls, uzstādīts ģenerators. Ja sākotnēji R. Šloss pastāvīgi nodarbināja apmēram piecdesmit cilvēkus, ziemā astoņdesmit cilvēkus, tad 1927. gadā strādājošo skaits pieauga līdz simtam. R. Šloss, izkonkurējot A. Ringu un G. Kociņu, noslēdza līgumu ar Alūksnes pilsētas domi par elektrības piegādi.  Tādējādi R. Šlosa  uzņēmums bija vienīgais elektrības ražotājs pilsētā. 1933. gada “Vidzemes Vēstnesis” Nr. 238 iedzīvotājiem  ziņoja: “Elektrību ielu un dzīvokļu apgaismošanai un darba spēkam dod Roberta Šlosa elektriskā stacija, kura darbojas teicami un bez traucējumiem. Apgaismošanas tarifs lētāks pret kaimiņu pilsētām – 32 sant. kilov. stunda, bet citviet 40 – 48 sant.” Ļoti svarīgi bijis ievērot visus ekspluatēšanas drošības noteikumus. Kad 1932. gada maijā uzņēmumā no pārkurināta ģeneratora izcēlies ugunsgrēks, pilsētas apgaismošana no tā neesot cietusi.

1940. gada rudenī R. Šlosa uzņēmumu nacionalizēja. Tā paša gada decembrī sekoja Pārtikas rūpniecības komisāra pavēle Nr. 266: “Izveidojot nacionalizēto miltu rūpniecības uzņēmumu tīklu, pārdēvēju šādus nacionalizētos lauku dzirnavu uzņēmumus:1) N/U “Roberts Šloss” vilnas un linu vērptuve, elektriskā stacija un koku zāģētava Alūksnē, Dzirnavu ielā 7, - par Miltu un maizes rūpniecības tresta “Alūksnes dzirnavām”.
Vācu okupācijas laikā R. Šloss atguva uzņēmuma pārvaldīšanas tiesības.  R. Šlosa mātes meita L. Branka – Bakajeva stāstījusi, ka “ lai gan vācieši Robertam ļāvuši vadīt fabriku, viņš kopā ar sievu un bērniem tomēr nolēmis aizbraukt uz Vāciju”. Padomju periodā (no 1940-tajiem gadiem) R. Šlosa uzņēmuma  vietā darbu sāka Alūksnes rūpkombināta galdniecība (vēlāk Smiltenes mēbeļu kombināta filiāle -  Alūksnes galdniecība).


1965. gada 1. jūlijā tika atvērts VEF filiāle - Alūksnes14. cehs. Tā bija pirmā vieta ārpus ,,lielā VEF" sienām, kur sāka ražot elektrotehniskās rūpniecības milzeņa montāžas konveijeriem tik nepieciešamās cietās shēmas, karkasus, releju spoles un citu produkciju.

1990. gadu sākumā, mainoties politiskajai un ekonomiskajai situācijai valstī, cehu pārveidoja par Alūksnes komutācijas tehnikas mezglu rūpnīcu. Turpmākajos gados rūpnīca nonāc finansiālās grūtībās, nodokļu slogs bija lielāks nekā uzņēmums spēja to nest un savas tiesības uz īpašumu pieteica R. Šlosa mantinieki. 1996. gada 10. aprīlī Alūksnes KTM rūpnīca tika nodota privatizācijai.

Slēpņošanās spēle "Discover the city"