Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Brīvības ielas stāsts

Pērn muzejā viesojās “Latvijas Radio” korespondents Kristaps Feldmanis, lai ierakstītu sižetu par Brīvības ielu.  “Varbūt šis materiāls ieinteresēs arī laikraksta lasītājus,” teic Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.

1907. gada Marienburgas miesta plāna kopijā Brīvības ielas apkārtnē iezīmētas muižas pļavas. Pēc agrārās reformas 20. gadsimta 20. gados šie muižas īpašumi ieskaitīti Valsts zemes fondā, bet pēc tam izpārdoti privātīpašniekiem. Brīvības ielas pirmsākumi datējami ar pirmās brīvvalsts laiku, kad pēc Alūksnes pilsētas tiesību iegūšanas 1920. gada 2. janvārī sākās tās intensīvāka apbūve. Iela atzīmēta  1923. gada Alūksnes pilsētas apbūves plānā, savukārt periodikas sludinājumos pirmo reizi minēta 1920. gadu otrajā pusē. Atšķirībā no citām Alūksnes pilsētas ielām, kuras padomju okupācijas periodā pārdēvētas, Brīvības iela savu nosaukumu nemainīgi saglabājusi līdz pat mūsdienām.

Kas interesants  par šo ielu lasāms periodikā? Spriežot pēc vietējā preses izdevuma “Malienas Ziņas”, kā arī apbūves, var secināt, ka Brīvības iela bijusi dzīvojamo māju rajons, kurā nav valdījusi tirgotāju un amatnieku rosība. Un tas ir likumsakarīgi, jo Brīvības iela bija un ir pilsētas nomale. Neskatoties uz to, arī šī iela ir zīmīga ar savām vēsturiskajām personībām un stāstiem. Par tiem vēsta Alūksnes muzeja objektu kartotēka un periodikas sludinājumi. Piemēram, 1935. gada 5. septembra “Malienas Ziņās” var lasīt, ka pilsētas valde 3. septembra sēdē nolēmusi uzstādīt četrus jaunus apgaismošanas punktus uz Merķeļa, Brīvības un Viestura ielām. Vēl periodikas lapās ziņots, ka vairāki Brīvības ielas iedzīvotāji 1940. gadā mainījuši savus uzvārdus, jo tie nav šķituši gana latviski.  Piemēram, “Daugavas Vēstnesī” Nr. 58 atrodamas ziņas, ka Gabliķi, kuri dzīvojuši Brīvības ielā 5, kļuvuši par Atvariem. Savukārt 6. nama iemītnieki no Beņķiem kļuvuši par Stūrīšiem.


Muzeja objektu kartotēkā norādīts arī, ka Brīvības ielas 4. namā 1940. gadu beigās atradusies Namu pārvalde. Savukārt  6. namā bijusi Miķelsona dārzniecība. Šobrīd tur atrodas konditorejas cehs “Kārumiņš”.
Savu asfaltēto segumu Brīvības iela ieguvusi vien nesen, līdz tam šeit bijusi visai necila iešana un braukšana, kas atbilda visai provinciālai vietai.


Pašlaik Brīvības ielas kopējais garums ir 547 metri. Tā nosacīti sadalīta trīs posmos. Iela ir diezgan īsa, bet tajā saskaitījām četrus krustojumus (ieskaitot abus ielas galus), četrus līkumus un trīs uzkalnus. Uz ielas atrodas 20 dzīvojamās ēkas, ieskaitot trīs daudzdzīvokļu namus.

Slēpņošanās spēle "Discover the city"