Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Velosipēds kā pārvietošanās veids. Pieredze citās valstīs

Riteņbraukšana kā pārvietošanās veids Latvijā pa īstam attīstās salīdzinoši nesen. Vismaz tādā izpratnē, kā to var novērot daudzās Eiropas valstīs. Interesanti ieklausīties, kā šo videi draudzīgo pārvietošanos uztver tur, cik attīstīta ir veloinfrastruktūra un kā to vērtē vietējie iedzīvotāji.

Nīderlande

Egija Zaura,kopš 1997. gada strādā un dzīvo Amsterdamā

Jau pirmo divu nedēļu laikā, ierodoties šeit, iegādājos lietotu “omes” riteni (oma fiets – nīderlandiešu val.) – Nīderlandei tipisku melnu sieviešu divriteni ar kājas (pedāļa) bremzi un bez ātrumiem. No vietējiem uzzināju, ka ritenim jābūt pēc iespējas neizskatīgākam, toties tā drošības atslēgai – varenai ķēdei – kvalitatīvai un smagai un tās iegādei noteikti nedrīkst žēlot naudu. Atstājot riteni uz ielas, tam noteikti jābūt pieķēdētam pie kaut kā, kas nav pārvietojams (laternas staba, speciāla velostaba, žoga vai varena koka). Par to, kas notiek, ja tā nedara, pārliecinājos jau pirmajā gadā, kad pilsētas centrā, nevarot atrast piemērotu vietu, kur pieslēgt velosipēdu, atstāju to tikai aslēgtu ar mazo atslēgu (kuru liek caur aizmugurējā riteņa spieķiem). Atgriežoties pēc iepirkšanās, braucamā vairs nebija. Nācās pirkt jaunu  (lietotu). Pēc šīs mācības konsekventi vienmēr pieslēdzu riteni ar garo un pāris kilogramu smago ķēdi.

mads.gifGadiem ritot, pilsēta arī ir mainījusies. Vairs nedrīkst visur pieķēdēt savu velosipēdu, bet tikai tam speciāli atvēlētās vietās. Dienesti braukā un ar smago mašīnu savāc nepareizi novietotos, pārzāģējot ķēdes. Nelaimīgie īpašnieki var doties uz speciālu velosipēdu depo meklēt savējo un, ja atpazīst, par samaksu to saņemt atpakaļ. Zādzības joprojām ir aktuālas. Modernajos velosipēdos tiek iestrādāti speciāli čipi, kuri nav redzami, bet, ja zagts velosipēds tiek pārdots tālāk, policija noskenē čipu un atpazīst zagtu mantu, ritenis tiek atdots īpašniekam. Manam ar ķēdi pieslēgtajam divritenim nesen pilsētas centrā tika noskrūvēts ādas sēdeklis. Sākumā domāju – kāds grib izjokot, līdz pamanīju, ka vēl diviem citiem braucamajiem trūka sēžamo. Nācās braukt līdz tuvākajam veloveikalam stāvus. Tur nopirku pašu lētāko un neglītāko sintētisko sēdekli – šajā pilsētā ar velosipēdiem un to aksesuāriem labāk neizcelties! 

Ar velosipēdu pārvietojos visur un gandrīz jebkādos laika apstākļos. Sākumā bija sāpīgi braukt pret vēju un sejā sitoties horizontālajam lietum (vēja dēļ). Ziemeļjūras ietekmē burtiski visu rudeni un ziemu pūš kārtīgs vējš no rietumiem, no jūras. Tā kā valkāju brilles, lietū pārvietojos gandrīz kā vērtē vietējie iedzīvotāji vājredzīgā. Būtu labi, ja kāds izgudrotu lietus slotiņas brillēm! Vēl man bija jāpierod pie “lietusbiksēm” – tas ir visneizskatīgākais apģērba gabals, kādu vien var iedomāties, bet lietū neaizstājams. Šīs bikses ir no ūdensnecaurlaidīga materiāla, un tās velk virsū normālam apģērbam. Lai nesvīstu, bikses ir neiedomājami platas un neglītas, toties ar reflektoru strīpām braucēja drošībai. Vēl var aprīkoties ar ūdensnecaurlaidīgiem apavu pārvalkiem. Sākumā izmēģināju, bet, tos velkot, liela ķēpa, īpaši ja lietus sākas negaidīti un esi jau ceļā. Tā vietā vasarā lietū pārvietojos ar iešļūcenēm, rudenī un ziemā ar gumijas zābakiem. Darbā man stāv vesela normālu kurpju kolekcija, ko nēsāt. 

Īstas ziemas Nīderlandē nav, taču šeit pavadītajos gados bijušas divas ziemas, kad sniegs noturējās ilgāk par nedēļu (vienu gadu pat pāris mēnešus), un izbaudīju, kā tas ir, kad ritenis zaudē līdzsvaru pagriezienā un tu lido. Ja nekad neesi braucis pa ledainu sniegu un visi vietējie to dara, it kā sniega nebūtu, rodas maldīgs priekšstats, ka tas pūles nesagādā, un tu sāc braukt tādā pašā ātrumā kā cilvēki pirms tevis. Atliek nedaudz izmainīt stūres virzienu, un tu izbaudi, ko nozīmē pieredzes trūkums braukšanai pa sniegu un ledu… Otrajā ziemā braucu jau kā vietējie, nestūrējot ne pa labi, ne pa kreisi, tikai taisni. Ja aizmugurējo riteni sanesa, tad ar muguras un kāju muskuļu palīdzību izlaboju tā sanesi un paliku stāvus. Pagriezienos liku vienu kāju pie zemes, lai izlabotu tuvojošos kritienu. Nonākot galamērķī, jūti visus muskuļus – kā pēc trenažieru zāles apmeklējuma. 

Amsterdamā netrūkst veloceliņu, tomēr ir pilsētas, kur to ir vēl vairāk. Piemēram, Almērē, kur nodzīvoju trīs gadus. Veloceliņi tur ir saplānoti tā, ka minimāli saskaras ar autoceļiem. Atgriežoties Amsterdamā, kur nereti esi vienā joslā ar automobilistiem, sākumā jutos nedroši auto straumes vidū, it kā nekad agrāk nebūtu šajā pilsētā ar riteni pārvietojusies. Pēc dažiem mēnešiem, protams, atguvu veco rutīnu. Satiksmes drošība te ir pakārtota pēc vājākā principa – velosipēdists, salīdzinot ar motorizētiem braucējiem, ir vājākais, un satiksmes negadījumos motorizētā līdzekļa vadītājam ir lielāka atbildība. Autovadītāju braukšanas kultūra līdz ar to ir diezgan pieklājīga un iecietīga. 

Velosipēdisti toties nebrauc pa ietvi, jo tā ir kājāmgājējiem (Rīgā, ejot pa Brīvības ielu, nesen man nācās saskrieties ar vienu, kas nesās pa ietvi uz kalnu velosipēda). Par braukšanu pa ietvi Nīderlandē pienākas 55 eiro sods. Tikai bērniem līdz 12 gadu vecumam ir atļauts pārvietoties pa ietvi. Tikpat lielu naudas sodu var saņemt par braukšanu bez apgaismojuma tumsā, braukšanu pa ceļu vai ielu, blakus esot veloceliņam, vai braukšanu pretējā virzienā pa vienvirziena veloceliņu. 

www.ziemellatvija.lv%2Fsaimnieko-gudri%2Fvelosipeds-ka-parvietosanas-veids-pieredze-citas-valstis-138149&referer=https%3A%2F%2Fwww.ziemellatvija.lv%2Fsaimnieko-gudri&cb=da869703ad" style="width:0px;height:0px;" width="0" height="0" alt="lg.php?bannerid=13660&campaignid=8164&zo" />Pamatskolās ir teorētiskais un praktiskais velobraukšanas eksāmens un speciāla diena, kad skolā ierodas smagā automašīna, kurā bērni kāpj iekšā un mācās, kas ir “dode hoek” jeb aklais stūris, kurā šoferis neko neredz, ieskaitot riteņbraucējus.

Ģimenē mums uz visiem pašlaik ir 10 velosipēdu. Bez pilsētas velosipēda man ir arī kalnu un sporta riteņi. Mans vīrs kopš 18 gadu vecuma ir fanātisks riteņbraucējs, un viņa drudzis piemeties arī man. Vasarās braukājam pa Itālijas un Francijas kalniem, ziemās un rudeņos – pa Nīderlandes, Beļģijas un Vācijas mežiem. Automašīnu izmantojam tikai iknedēļas pārtikas iepirkumiem un brīvdienu izbraucieniem.

Man velosipēds dod īpašu brīvības un neatkarības sajūtu, un ikdienišķie 10 kilometri no mājām uz darbu un atpakaļ ļauj izvēdināt galvu un atvieto sporta nodarbības. Reizi nedēļā cenšos ar sporta riteni nobraukt kādus 80–100 kilometrus, lai nezaudētu sportisko formu, gatavojoties vasaras brīvdienu braucieniem kalnos.


Igaunija 

Anda Karpiča, 13 gadu dzīvo Pērnavā

Siltajā laika periodā aptuveni no aprīļa līdz oktobrim pārsvarā izvēlos braukt ar velosipēdu. Mīnuss šim pārvietošanās veidam ir tas, ka kopā ar bērniem tomēr ir neērtāk – ja viņi brauc paši, tas ir lēnāk. Vēl viens trūkums – mūsu klimatiskajos apstākļos nezini, vai būsi sauss, nonākot galamērķī, lai gan prognozes šobrīd ir daudz maz zināmas, bet nu lietus pārsteidz negaidot. Man aizmugurē uz velosipēda sēž diezgan liels bērns, un ir fiziski pasmagi. Vēl kāds braukšanas trūkums – ja gadās negaidīti pirkumi, tad ir grūti tikt līdz mājām, bet parasti jau rēķinos un nedēļas lielos pirkumus braucu veikt ar auto. 

Plusi tomēr ir lielāki, pirmkārt jau kustēšanās. Turklāt nav jāpērk degviela, piemēram, vasaras mēnešos es redzu ievērojamu ietaupījumu, arī mašīnai nobraukums mazāks, tāpat noparkoties vieglāk. Nenovērtējams ieguvums ir svaigā gaisā pavadītais laiks. Lai gan Pērnavā gaiss ir labs, cenšos izvēlēties ceļus gar upi, jūru, lai ieguvums būtu vēl lielāks. 

Neesmu ar riteni pārvietojusies pa Rīgu (nezinu, vai tam esmu gatava).Esmu braukusi pa Bausku, kas bija nedaudz grūti jeb ne tik viegli kā Pērnavā. Augstas apmales, veloceliņu maz. Ir nobruģēts celiņš atšķirīgās krāsās, bet uz asfalta zīmējumu nav, un tad es īsti nezinu, pa kuru pusi man jābrauc. Nav attiecīgo ceļa zīmju. Vēl ar riteni esmu braukusi Jūrmalā – pa Dubultu prospektu uz Majoriem. Tur bija iesākts veloceliņš, bet tikai nedaudz izbūvēts, tālāk bija diezgan grūti pārvietoties – arī augstas apmales, betona plāksnes uz augšu, uz leju. 

Pērnavā izveidoti tādi kā maģistrālie veloceliņi, par kuriem bez problēmām var nokļūt visur. Ja vienā pusē ietvei ir vecais asfalts, tad otrā pusē cenšas nomainīt ar jaunu un pielāgot visas apmalītes riteņiem un ratiem. Man nepatīk braukt pa ceļa braucamo daļu, jo nejūtos droša. 

Pērnavā ir trīs vietas, kur mēra velosipēdu satiksmes intensitātes statistiku, tādus pašus automātus redzēju Hamburgā. Var secināt, ka riteņu kļūst ar katru gadu vairāk. Vasarā ir grūtāk braukt, jo pilsētā ir daudz tūristu ar nomas velosipēdiem, uz kuriem viņi nejūtas droši, kā arī mēdz veikt visādus negaidītus pagriezienus, kaut ko nteresantu ieraugot. 

Igaunijā pašlaik izbūvē daudz veloceliņu – gan pilsētās, gan ārpus tām. Piemēram, starp divām apdzīvotām vietām, kur ir kādu septiņu kilometru attālums, tiek ierīkoti celiņi, un tā tas ir daudzviet.

Bērniem līdz 16 gadu vecumam jābūt ķiverei, arī daudzi pieaugušie liek ķiveres. Es gan to pagaidām nedaru, jo īsti uz braucamās daļas nekur nelienu un nebraucu ātri. 

20180423-0905-lvaf.jpg

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu

Saimnieko gudri