Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Žurnālistam ir jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt

Šoruden atklāšanas svētkus piedzīvoja Latvijas Universitātes pētnieku apjomīgais kopdarbs jeb monogrāfija, kas no dažādām šķautnēm aplūko aktuālo situāciju mūsu valsts mediju vidē. Iespaidīgajā autoru virtenē atrodams arī filozofijas doktores Skaidrītes Lasmanes vārds. Laikā, kad tiek veidots Latvijas mediju ombuds un realizēts arī Latvijas Žurnālistu asociācijas paspārnē tapis un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstīts mediju kritikas projekts, viņas zināšanām un viedoklim šajā jomā ir īpašs svars - par to, kādu viņa redz Latvijas žurnālistiku un tās patērētājus. Ētikas, literatūrfilozofijas un mediju politikas pētniece S.Lasmane atzīst, ka tieši šobrīd viņu patīkami pārsteidzis BBC žurnālista Evana Deivisa darbs. Tajā žurnālists runā par to, ka šobrīd priekšplānā izvirzījusies postpatiesība un ka žurnālistu meli zināmā mērā ir neizbēgami. 

– Tie pat gluži nav meli... Ļoti daudz analizēti dažādie psiholoģiskie aspekti, kas nostrādā. Nu, piemēram, “Lombarda efekts” – ja kāds runā skaļi, automātiski arī sarunbiedrs sāks runāt arvien skaļāk. Rezultātā rodas kliegšana, ko var novērot, piemēram, skolās. Un tāpat arī žurnālisti “kliedz” – cits citu vēlas pārspēt; top arvien skaļāki virsraksti, rodas dažādi pārspīlējumi, pat ja fakti būtībā it kā viltoti netiek!

– Vai nešķiet, ka tāda rīcība ir piespiedu kārtā? Auditorija arvien vairāk fragmentējas, un, lai pievērstu uzmanību faktiem, svarīgām lietām, žurnālisti spiesti radīt šos skaļos virsrakstus.
– Tur jau arī ir tā problēma, ka priekšplānā izvirzās auditorija, nevis patiesība. Tā rodas mediju vide, kas prot faktus izpušķot, jo jābūt pietiekami skaļam, lai varētu pārkliegt citus. Tā ir žurnālistu ikdiena, un acīmredzot tur neko līdzēt nevar. Taču cilvēki, auditorija pie tā pierod, un rodas šī postpatiesības situācija vai laikmets, kad patiesībai īsti vairs nav tādas uzticības un vērtības – tā nav galvenā. Svarīgāks kļūst skaļums, spožums un galu galā arī posts.

– Vai šādā situācijā medijiem vēl jo svarīgāk nav savstarpēji vienoties par pamatlietām jeb pamatvērtībām?
– Bet nespēj jau! Un jāsaka, ka man ir tāda savāda attieksme. Ja nemaldos, televīzijas raidījumā “Tiešā runa” vēl salīdzinoši nesen notika diskusija par žurnālistu un politiķu savstarpējām attiecībām. Tomēr nedomāju, ka tas ir labais tonis – apspriest savus iekšējos konfliktus. Šādi jautājumi jānokārto viņpus ekrānam, un tas ir arī jautājums par pašapziņu – žurnālistam ir jādara savs darbs, nevis jārisina iekšējās problēmas publikas priekšā. Protams, mediju daudzveidība ir milzīga, tāpat kā avotu pieejamība, un kopumā jau žurnālists dara savu darbu tik, cik labi vien var. Bet nereti tomēr grēko, jo atrod vieglāko veidu, kā to paveikt. Vai tas ir līdzekļu vai laika trūkuma jautājums – grūti pateikt, bet rezultātā ir, piemēram, ļoti daudz, varētu teikt, atreferējumu. Daudz valdības lēmumu, likumu, bet mazāk ir tās ”īstās dzīves” – pazūd daudzveidība. Piemēram, klausos radio rīta ziņas un jāsaka, ka priekšstats par to, kāda ir dzīve, no žurnālista paveiktā darba man nerodas. Varbūt vienīgi par to, kāda ir valdības, pašvaldības dienaskārtība, kas taču nav visa dzīve!

- Žurnālistika kļūst arvien vienveidīgāka?
- Neskaitāmas reizes tiek tiražēti, pārpublicēti vieni un tie paši stereotipi, viedokļi, kas auditorijai var sākt šķist garlaicīgi. Ko darīt? Mazāk būtu jāpaļaujas uz preses relīzēm, citu sagatavotām ziņām. Taču, kā redzam šobrīd, piemēram, televīzijā reportāžu vietā ir “Instagram” apskati vai it kā pētnieciskie, bet ārkārtīgi garlaicīgie materiāli. Nedomāju, ka pietiek vien ar vizuāli labi noformētiem grafikiem, ja tiem nav lielas saturiskās jēgas.

– Vai tas nav jautājums par žurnālistikas kvalitāti kopumā? Tāpat kā mūsdienās teju katrs var kļūt par dzejnieku, arī publicēties var jebkurš.
– Pirmkārt, profesionālisms ir vajadzīgs pat tad, ja žurnālisti ir vien neliela cilvēku saujiņa. Tagad tiešām, kā zinām, teju katrs var rakstīt, ko grib, ko lielā mērā pieļauj sociālo mediju esamība. Bet, otrs, domāju, ka arī žurnālistikā ir vajadzīgas personības. Tādas ir bijušas, piemēram, Jānis Domburs, arī Egīls Zirnis.

– Analītiskā domāšana?
– Domāšanas prasme un turklāt – diezgan savdabīga, nevis tāda, kas atkārto to, ko citi saka. Kā reiz izteicās viens students: “Man nevajag, lai žurnālists uzraksta to pašu, ko mans vectēvs!” Ir jābūt citai kvalitātei, un tam vajadzīgs drošs cilvēks, ar savu patību, interesanto personību, kurš var būt žurnālists šī vārda labākajā nozīmē. Taču par to maz runā. Vairāk Latvijā ir tā saukto “informatoru”, kas kopumā arī godīgi paveic savu darbu – tur nav, ko pārmest.     
– Pašiem žurnālistiem, šķiet, ir skaidra vienošanās par to, kas ir pirktais saturs masu medijā, bet vai mediju patērētājiem tas arī ir tik pašsaprotami?
– Visticamāk, nē, un tā jau ir tā nelaime. Tas ir ticības jautājums. Tieši tādēļ žurnālistam ir šī milzīgā atbildība, jo ticēs jau visam, ko viņš uzrakstīs – vismaz konkrētā auditorija. Un ir jāmācās, jāspēj iztēloties, kā cilvēks uzrakstīto un parādīto uztvers un, kas svarīgi, ko tas dos. Nē, nu teikt, ka viss ir slikti, arī nevar – ir daudzi, kuri, kā minēju, strādā profesionāli, par spīti visam. Tomēr diemžēl ir daudz tādu lietu, kas žurnālistiku padara blāvu un pelēcīgu, pat ja it kā viss ir normas robežās. Jāatzīst gan, ka šobrīd pati vairs daudz medijus nelasu – iztieku ar televīziju un radio, jo vairāk informācijas nav nepieciešams.

– Lai varētu pieslēgties aktuālajai politiskajai situācijai?
– Arī, bet dzīvi, kā minēju, tajā visā neredzu. Maz tiek parādīti, piemēram, lauki. Ir gan arī radioraidījumi, kuros uzstājas reģionālo mediju pārstāvji.
– Un stāsta par lokālo sāpi...
– Un tā tiek tik detalizēti izstāstīta! Taču pietrūks vispārinājuma. Tāpat ir arī nesagatavotība, liekvārdība – reizēm tās piecas minūtes tā arī paiet, bet informācijas ir pārlieku maz.
– Minējāt, ka īsti nav pieņemami, ja žurnālistu iekšējās diskusijas tiek iznestas uz āru, tomēr ir jābūt kādai metodei, lai arī līdz auditorijai nokļūtu informācija par to, kas un kāda ir laba žurnālistika. Tieši tādēļ tiek aktualizēts arī jautājums par pastāvīgas mediju kritikas platformas izveidi. 

– Tādas jau ir, piemēram, radio, kur tiek analizēts mediju saturs, pat ja reizēm rodas jautājums – tieši ko izvēlas analizēt... Tāpat, manuprāt, reizēm jārunā par sava veida žurnālistu varas, muskuļu demonstrāciju. Un vara nosacīti ir tajā, ka žurnālistam tomēr ir iespēja runāto nopublicēt, piemēram, citā kontekstā, nekā tas ticis pateikts, ko reizēm arī dara.
– Iespējams, tā ne vienmēr ir ļaunprātība. Galu galā žurnālistiem māca, ka ir jābūt savam ”es” un nav jābaidās izklāstīt viedokli. Pretējā gadījumā rodas jūsu minētā pelēcība.

– Objektivitāte, patiesība arī var būtu spilgta! Un tas visbiežāk ir žurnālista talanta jautājums. Cits jautājums, ka ne vienmēr auditorija ir gatava spilgtai patiesībai, it īpaši, ja tā atmasko sabiedrībā vispārizplatītus maldus. Un tieši tāpēc ir gadījumi, kad žurnālistika aiziet pieprasījuma pavadībā – raksta to un tā, kā pieprasa. 

Ir pētījumi par to, ka šobrīd cilvēkam ir vajadzīgs dabiskais diskurss – viss mākslīgais neder. Tikko atgriezos no Edvardam Virzam veltītās konferences. Viņš jebko spēja pārvērst vārdu vizuļos, dimantos. Uzceļ savu “Straumēnu” ēku, kas līdzīga teiksmai, spīd spoža un vizuļo. Šodien tas vairs nav iespējams, jo visam rakstītajam jābūt pēc iespējas lietišķākam, mierīgākam, dabiskākam. Taču es personīgi nezinu, kā to iespējams savienot ar jau minēto interesantumu, patību jeb personības savdabību. Vēl viens novērojums - sabiedrībai ir vajadzīgs viss jaunais, “svaigais”. Jūs jau redzat, ko ievēlēja (13. Saeimā) – “svaigos”.

– Bet vai Latvijas vēlētājam tas vispār nav raksturīgi – balsot par it kā jaunajiem?
– Nē, ko jūs! Šogad bija vērojama izteikta šo jauno un svaigo meklēšana. Un tādus atrada.
– To jau vēl redzēs – vai valdībā tiešām būs ”jaunie”...
– Ir teorija par to, ka arī politikā ir īstermiņa un ilgtermiņa domāšana. Īstermiņa domāšana politiķim, tāpat kā žurnālistam, ir tajā, ka konkrētā brīdī viņš var izdarīt kaut ko spilgtu, kliedzošu, kas vairākumam ir pieņemami. Un nekas, ka laika gaitā solījumi nepiepildās, ka zūd uzticamība. Tas ir šis māņu jeb muldēšanas efekts – tu skaļi izmuldies, bet lielas jēgas no tā nav.

– Populisms?
– Ar šo vārdu jābūt uzmanīgiem, jo ar to mēdz apzīmēt daudz ko tādu, kas nemaz tāds nav. Bet, ja runājam par to, kā var manipulēt ar auditoriju un tautas masām – ir veikts pētījums arī par Lielbritānijas “Brexit” referendumu. Tajā pierādīja, ka cilvēkiem tika melots un ka žurnālisti šos melus izplatīja – apgalvojot, ka katru nedēļu briti Eiropas Savienībā samaksā 350 miljonus. Izrādījās, ka tie tomēr ir vien 190 miljoni un ka daudz ko paši briti no šīs naudas arī saņem atpakaļ. Taču informācija jau bija izplatījusies un nostrādājusi. Jautājums: kāpēc cilvēki tam noticēja, kaut arī bija atsaukums šai publikācijai? Tāpēc, ka sabiedrībā daudzi bija neapmierināti ar esošo situāciju valstī. Ekonomika gāja uz leju, daudz imigrantu, tajā skaitā no Latvijas, un bija nepieciešams vien šāds neliels pamudinājums, nepatiess fakts, lai cilvēki nobalsotu referendumā tā, kā viņi nobalsoja. Tagad paši kož pirkstos...
– Sociālajos tīklos šobrīd informācija izplatās tik ātri, ka to atsaukt reizēm ir gandrīz neiespējami. Un cilvēki, šķiet, arī neanalizē avotus, kur nepatieso informāciju ieguvuši, tādēļ tā sauktajām viltus ziņām arī ir tik viegli izplatīties.

– Jāsaka, ka Latvijā, manuprāt, nemaz tik lielas problēmas tieši ar viltus ziņām nav.  Drīzāk ir runa par dažādām interpretācijām un to, kā cilvēks tām notic. Tas ir līdzīgi kā padomju laikā, kad nebija alternatīvas un cilvēki skatījās vienu kanālu. Tāpat tas ir arī tagad – ja lasi, piemēram, tikai “Neatkarīgo Rīta Avīzi”, radīsies noteikts priekšstats par lietu kārtību, situāciju sabiedrībā. Bet ir izpētīts – šis laikraksts ir konstrukcija konkrētas personas interešu aizstāvībai. 

– Ko darīt?
– Domāju, ka žurnālistiem būtu bijis pašiem kaut kas jādara, bet, redz, redaktori (“Neatkarīgās Rīta Avīzes” redaktori Anitu Daukšti – red.) regulāri sauc uz intervijām, tādējādi uzsverot, ka viņa ir līdzvērtīga jebkuram citam žurnālistam.
- Viens no priekšnoteikumiem, lai varētu runāt par labu, profesionālu žurnālistiku, ir izglītības kvalitāte, bet aizejošā valdība nolēmusi samazināt skolās literatūras stundu skaitu.
- Kāpēc žurnālistika mēdz būt tik pabāla? Vajag papildus mācīties un organizēt kaut vai iekšējās diskusijas un, kas svarīgi, diskusijas tieši par darba procesiem, izglītošanos, nevis vien tad, kad atkal izveidojies kāds skandāls mediju vidē.
– Iespējas mācīties ir, piemēram, apmeklējot starptautiska līmeņa kursus.
– Man gan ir radies iespaids, ka reizēm, aizbraucot uz kādu citu zemi un bez kritiskas attieksmes piesūcoties visu to, ko piedāvā, nereti tiek nodarīts liels ļaunums latviešu kultūrai. Kā piemērs ir minētā izglītība. Interesanti, kur tas ir aizgūts, ka literatūras vietā vajadzētu pasniegt “drāmu“? Un kas tas ir? Katrā gadījumā man ir ļoti žēl kultūras līnijas Latvijā. Ar ko tad cilvēkus pie kultūras radinās, ja ne ar literatūru? Latvijas mediji šo kultūras lauciņu gan arī cenšas kopt, piemēram, “Kultūras rondo” Latvijas radio, kas organizē arī diskusijas. Un tomēr, ja divās mācību stundās nedēļā ir jāiepazīst “Fausts”...

– Ilgus gadus esat strādājusi ar topošajiem žurnālistiem – jauniešiem. Ir kādi novērojumi?
– Ja sāk lietot frāzi “kad mēs augām, tā nebija” – tas ir kā tāds lāsts jeb informācija par to, ka pats esi vecs. Interesanti, ka līdzīgi izsakāmies dzird arī jauniešus 3.kursā… Un, manuprāt, tā nav pašpārliecinātība – drīzāk nedomāšana un kaut kur aizgūtu, pārņemtu frāžu lietošana. Bet tas jaunais un vēl nezināmais šobrīd, visticamāk, ir tās pašas informācijas tehnoloģijas un to ietekme uz cilvēku kopumā, nemaz nerunājot par savstarpējām attiecībām. Katrs ierokas savā telefonā, un dzīvu attiecību pieredze izpaliek vai samazinās. Tas ir tas, kas atšķir mūsdienu jauniešus. Taču šobrīd tas vēl ir pavisam neizpētīts lauks.
– Ir lasīts par to, ka mūsdienu tehnoloģiju ietekmē ievērojami pasliktinās cilvēka atmiņas spējas.

– Zūd šī vajadzība. Kā par Sokratu stāsta – viņš pats neesot neko pierakstījis tieši tādēļ, ka baidījās – samazināsies atmiņas spēja. Viņa vietā to darīja citi. Mūsdienās? Nav treniņa un nav arī atmiņas. Arī skolās, ja nemaldos, vairs neko neliek mācīties no galvas. Starp citu, ir šveicietis Klauss Švabs, kurš organizē Davosas forumu, un viņš runā par tā saukto ceturto industriālo revolūciju, kuras sākumā mēs esam. Iespējams, ka tieši postpatiesība ir pirmā apzinātā tās pazīme.
– Uz ko tas ved?
– To neviens nezina, un tur slēpjas zināma misteriozitāte, jo nav iespējams paredzēt, kā tas attīstīties, kā mainīsies cilvēks komunikāciju tehnoloģijas, robotizācijas, automatizācijas attīstības ietekmē. Šobrīd Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir ļoti interesanta izstāde “Globālā kontrole un cenzūra”, kas runā arī par to, ka dzīvojam ne tikai ”lielākajā brīvībā”, bet arī par  neredzamo, vienmēr klātesošo uzraudzības sistēma. Kā šobrīd atrod spiegus? Tas, kas agrāk nebija iespējams, nu ir mainījies sakarā ar tehnoloģiju attīstību.  Nav jau veselīgi dzīvot ar pārliecību, ka kāds tevi vēro. Teorētiski mums ir izvēles brīvība, protams, ja apzināmies, ka to izdarām paši, nevis kāds konkrēto izvēli ir piespēlējis. Tomēr pieredze liecina: jo biežāk ekrānā rādīs kādu seju, jo lielāka iespēja, ka par šo cilvēku arī nobalsos, piemēram, vēlēšanās! 

– Tās dēvē par psiholoģiskajām vājībām – kaut ko nepārtraukti atkārtojot, gribot negribot cilvēks to pieņem. Bet reizēm šīs vājības ir pat apzinātas.
- Starp citu, arī paši žurnālisti lielā mērā ražo šo vienkāršošanu, atkārtošanos. No vienas puses, reizēm ir labi, ja kādu notikumu, attieksmi atbalsta visi mediji, jo viena balss sabiedrībā kaut ko mainīt nespēj. Kad izveido kampaņu – iespaids ir lielāks. Taču, no otras puses, žurnālisti mēdz ražot stereotipus un reizēm šīs psiholoģiskās vājības izmanto manipulācijām. Atkārto vienu un to pašu. Nereti ļoti vienkāršotā valodā. Bet es saprotu – stāstnieka talants ir kaut kas iedzimts. Vai to var iemācīt? Nezinu. Taču vajadzētu būt, ka caur stāstu tiek atklāts kaut kas jauns, cits redzējums. Pretējā gadījumā ir runa par tā saukto rāmi jeb priekšstatu tīklu, kura robežas nepārkāpjam, un paliekam paši savā vecajā redzējumā. Dragā tik uz priekšu, un sāk šķist, ka dzīve nemaz nemainās. Bet mainās taču! Un tieši izglītība arī ir tas, kas liek nevis vienkārši pareizi uzrakstīt informāciju, bet atrast jaunu šķautni, spektru vai niansīti, dod spēju analizēt. Tam gan vajadzīgs arī intelekts. Bet, ja no sistēmas izslēdzam literatūru, filozofiju, kur lai cilvēks to dabū? Katru atsevišķo gadījumu, situāciju viņš spēj saredzēt un varbūt arī saprast, bet nespēj domāt kopsakarā. Tas, starp citu, attiecas arī uz politiķiem. Svarīgāks ir īstermiņa solījums un efekts, par ko cilvēki varbūt drīz aizmirsīs. Šobrīd taču tāpat jau daudzi jaunievēlētie deputāti ir paspējuši atteikties no saviem solījumiem.

– Varbūt tas tādēļ, ka arī sabiedrība ir mazprasīga? Visi jau pieņēmuši situāciju, ka pirms vēlēšanām sola, bet vēlāk to neizpilda.
– Bet ir arī tādi, kas ticēja. Cilvēks parasti tic tam, kur viņa vēlme viņu ved – vēlas labklājību un cer, ka kāds to viņam dos. Muļķīgi, bet tā tas ir – piemēram, gribas taču ticēt, ka vīrs ir uzticīgs, un tad noticam arī meliem. Tomēr, salīdzinot Latvijas mediju vidi ar situāciju, piemēram, Krievijā, mums ir daudz domājošāka auditorija. Cits jautājums – vai to brīvību, kas mums ir dota, pietiekami novērtējam. Propagandas tādā formā kā Krievijā mums gandrīz nav. Bet reizēm der saņemties un paskatīties kaimiņvalsts oficiālos kanālus, lai redzētu, ko tā nozīmē tādā tīrā veidā. Kā tiek manipulēts ar cilvēkiem? Viens piemērs: krievu žurnāliste Olga Skabejeva bija aizdevusies, ja nemaldos, uz pasākumu Eiropas Parlamentā, kur bija klāt arī ukraiņi, kurus viņa vēlējās nointervēt. Ukraiņi žurnālisti ielenca un uz katru jautājumu atbildēja, dziedot Ukrainas himnu.

– Un to parādīja ēterā?
– Parādīja, vien ar komentāru: “Cik šausmīgi fašisti ir ukraiņi!” Pat ja sižetā skaidri redzams, ka cilvēki apkārt ir smaidīgi. Bet ir šī paļaušanās, ka auditorija jau tāpat ir apvārdota, tāpēc ticēs šādiem sižetiem. Propagandas upuri ir baismīgi! Tad var karot, un Krievija uzvarēs, jo sabiedrība ir kā siena, kas stājas pretī jebkurai patiesībai. Par Latvijas medijiem to nevar teikt.

– Bet vienmēr var labāk?
– Vienmēr var labāk. Un ar to es saprotu, ka vairāk jābūt intelektam, ir jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt. Un, ja par kritiku, – saka, ka ar kritiskumu nevajadzētu pārspīlēt. Vai vari atrast ko īpašu un, kas ne mazāk svarīgi, – vai vari par to arī kaut ko pateikt? Novērojumi liecina, ka reizēm mums trūkst vārdu. Nu, piemēram, E.Virza – viņš teica un konstruēja, pasakas stāstīja, un Latvija tam ticēja un bija laimīga.

– Taču vienmēr paliek jautājums par auditoriju – vai nav pārlieku šaurs tas loks, kas to lasa un kas par to priecājas?
– Kā to ņem. Ne velti saka, ka diezin vai mēs tik viegli atgūtu savu Latviju, ja nebūtu to cilvēku, kuri dzīvoja trimdā, 30.gadu cilvēki, kuri arī ar E.Virzas palīdzību bija piesaistīti, mīlēja Latviju. Tagad tā nav un pietrūkst.
– No attāluma mīlēt valsti varbūt ir vieglāk?
– Iespējams, bet arī audzināšana bija citādāka – ne kritiska, bet no sirds mīlot. Bet, ja viss visu laiku ir slikti un mediji arī palīdz uzturēt šo ainu...

— Liena Trēde

* Intervija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

Mediju kritika