Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par propagandu, terorismu un valsts interesēm 4

Ļoti žēl, ka šis viedoklis ir jāraksta tieši šajā laikā, taču diezin vai atradīšu vēl piemērotāku brīdi, lai parunātu par jautājumiem, kas mani kā pilsoni pēdējā laikā uztrauc. Runa, protams, ir par propagandu, patriotismu, hibrīdkariem un terorismu. Un to, kā mēs pašā valsts svētku priekšvakarā raugāmies uz Latvijas valsts interesēm visu šo pasaules notikumu kontekstā.

Tieši pirms astoņiem gadiem ap šo pašu laiku es uzrakstīju rakstu „Smadzeņu skalošana ir valsts pienākums”, mēģinot runāt par patriotisma ieaudzināšanu pilsoņu un pārējo Latvijas valstspiederīgo apziņā. Problēma, par kuru tolaik polemizēju, bija saistīta ar mūsu attieksmi pret Latvijas valsti kā tādu, un to, kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri, būdami Latvijas pilsoņi, ar šo valsti nelepojas.

Mans skaidrojums tolaik bija tāds, ka valsts vienkārši nenodarbojas ar pilsoniskās apziņas jautājumiem, atstājot tos pašplūsmā. Neslēpšu, ka jau tobrīd māca šaubas – šāda attieksme pret valstiskuma ideoloģiju ne pie kā laba nenovedīs. Un par lielu nožēlu tieši tas arī ir noticis. Valsts dominējošo lomu jautājumos, kas Latvijai ir vai nav labi, tagad ir ieņēmušas citas valstis. Pareizāk sakot, citu valstu ietekmes aģenti, kuri apzināti vai neapzināti veido tādu sabiedrisko domu, kādu vajag nevis Latvijai, bet gan kādam citam.

Troļļi” ir visiem – izņemot mūs!

Ļoti daudz tika runāts par Krievijas „troļļiem” un „troļļu fermām”, kas spieto ap sociālajiem tīkliem un nodarbojas ar „Kremļa propagandas” izplatīšanu Latvijas teritorijā. Bija pat vesela rakstu sērija par „pašaizliedzīgo žurnālisti”, kas naivi devusies darbā uz „troļļu fermu”, domādama, ka piesakās „normālā darbā”. Taču izrādījies, ka viņai, lūk, nācies strādāt propagandisti Maskavas interesēs.

Protams, neviens no tiem, kas par šo problēmu rakstīja, jau nepapētīja, kas tā tāda par „pašaizliedzīgo žurnālisti”, kurai pēkšņi nākusi atskārsme, ka darīt kaut ko savas valsts interesēs (pat, ja tā ir propagandas taisīšana) ir kaut kas nosodāms. Krievijā gan šo jautājumu papētīja un izrādījās, ka „pašaizliedzīgā žurnāliste” ir vienkārši parasta „stipendiāte” vienā no tām valstij naidīgajām organizācijām, kuras savulaik izlūkdienesti palūdza no Krievijas aizvākties. Par to, protams, pie mums neviens nerakstīja, jo šo faktu taču bija atklājuši melīgie „Kremļa propagandas” kanāli.

Pieņemsim, ka tā arī ir. Taču, ja mēs uz šo pašu situāciju raugāmies no Krievijas valstiskuma viedokļa, tad tur nekā nosodāma nav. Tādas „troļļu fermas” ir Krievijas ārpolitikas instruments, kas pilda noteiktas funkcijas – veido tādu vai savādāku Krievijas valstij vajadzīgo sabiedrisko domu. Kā pašā Krievijā, tā arī ārpus tās robežām. Turklāt nav nekāds noslēpums, ka apmēram tādas pašas „troļļu fermas” ir gan ķīniešiem, gan amerikāņiem. Tikai par tām gan nezin kāpēc neviens neko neraksta. Laikam tāpēc, jo tās ir „labās fermas”, kurās mitinās toleranci un demokrātiskās vērtības izplatošie „troļļi”, kurus par „troļļiem” tā īsti nemaz nevar saukt, jo viņi nodarbojas ar visa veida „pētniecībām”.

Runājot par Latviju šajā kontekstā, man rodas cits jautājums, kāpēc mums Latvijā vēl nav šādas „troļļu fermas” un „pētnieki”, kas paustu tādu viedokli, kas ir vajadzīgs Latvijas valstij? Kāpēc mēs domājam nevis ar savām, bet gan svešu valstu finansētu ietekmes aģentu galvām? Vai tad amerikāņu, angļu vai kādu citu „sabiedroto” izlūkdienesti ar savu „troļļu” darbību ir Latvijai mazāk kaitīgi par „Kremļa propagandas” kanāliem?

Tiem, kuri vēl to nezina, varu atklāt kādu rūpīgi glabātu ģeopolitikas noslēpumu, kurš acīmredzot nav zināms (vai kuru negrib zināt) daļa Latvijas politiskās elites. Jebkuras valsts izlūkdienesti un ar tiem saistītās vai to finansētās organizācijas vienmēr strādā tikai un vienīgi SAVAS VALSTS interesēs. Sevišķi, ja šī valsts sevi uzskata par impēriju.

Tas, ka ASV intereses pirms ceturtdaļgadsimta sakrita ar Latvijas neatkarības atgūšanu, vēl nenozīmē, ka tagad viņi labprāt te neparisinās kaut kādas savas ģeopolitiskās problēmas uz mūsu rēķina. Tāpat, kā tas notika Ukrainā vai Gruzijā. Un otrādi. Tas, ka Putins sēro par PSRS bojāeju, vēl nenozīmē, ka Krievija mūs obligāti vēlas jau tuvākajā laikā iekarot un ka mums tāpēc nevar būt nekādu ekonomisku vai cita veida attiecību ar šo valsti. Sevišķi, ņemot vērā to, ka pie mums dzīvo tik daudz krievu, kuri saprot abas mentalitātes, abas kultūras, un arī daudzas citas lietas, kuru dēļ mēs ar viņiem esam daudz tuvāki, nekā ar tiem, pret kuriem cīnījās tikko nosvinētais Lāčplēsis.

Solidaritātes” un „tolerances” jaunā cena

Iedomājieties situāciju, kad pie jums atnāk kāds un piedāvā sariebt kaimiņam, lai sabojātu ar viņu attiecības. Savukārt „pateicībā” par šo pakalpojumu saņemt „iespēju” savā dzīvoklī uz nenoteiktu laiku izmitināt svešu cilvēku ārlaulības bērnus, par kuriem ir labi zināms, ka tie regulāri sagādā raizes visur, kur vien parādās. Jūs smiesieties par tādu piedāvājumu, bet tieši tas šobrīd ir noticis ar mūsu valsti.

Mēs esam bijuši „solidāri” un Eiropas interesēs ievērojami pabojājuši savas attiecības ar Krieviju. Tas mums ir atnesis konkrētus ekonomiskus zaudējumus. Tagad, pateicībā par šo „solidaritāti”, mēs esam saņēmuši „iespēju” Latvijā izmitināt bēgļus no tām valstīm, kurās plosās terorisms un kur šis terorisms tā vai savādāk ir reliģisko uzskatu sastāvdaļa. Kurš no bēgļiem ir vai nav terorists – to mēs nevaram zināt. Un, ja kādam vēl ir šaubas, tad pietiek palūkoties uz notikumiem Parīzē.

Var jau būt, ka šie konkrētie terora akti nav tiešā veidā saistīti ar bēgļu plūsmu. Taču pilnīgi skaidrs, ka nav nekādu iespēju kontrolēt, kurš caur šīm bēgļu masām ieradīsies Eiropā, un tātad – arī Latvijā. Tas, kas pārsteidz, ka cilvēki, kuri pirms tam ar putām uz lūpām aizstāvēja bēgļu uzņemšanu mūsu valstī, tagad visi kā viens ir sociālajos tīklos solidāri „nokrāsojušies” Francijas krāsās.

Varbūt pietiek būt „solidāriem” ar visu plašo pasauli un padomāt arī par mūsu pašu interesēm? Varbūt sava galva būs labāks padomdevējs, nekā visu iespējamo emisāru, „stipendiātu” un „troļļu” paustās pārliecības par totālo toleranci?

P.S. Taisnības labad atzīšos, ka arī es biju viens no tiem, kurš sākumā skeptiski raudzījās uz bēgļiem, bet pēc tam tomēr noticēju, ka bēgļu uzņemšana ir laba lieta, jo „mēs taču palīdzam cilvēkiem!” Un varbūt, ka tādā veidā kaut kā palīdzēsim arī Latvijas ekonomikai (ja jau reiz „valsts izmirst”). Taču tagad, raugoties uz to, kas notiek pasaulē, man rodas cits jautājums. Vai tik beigās nesanāks tā, ka Latvijas ekonomisko problēmu risinājums būs ekonomisko sankciju atcelšana pret Krieviju. Un nevis tādēļ, jo tās būs izrādījušās neefektīvas, bet gan tāpēc, jo tūlīt Eiropā parādīsies jaunas problēmas, kuras beigās var nākties risināt kopā ar krieviem. Var jau teikt visu ko, bet viens fakts gan ir nenoliedzams, proti, ka Krievija ir ne tikai pratusi likvidēt terorisma problēmu savas valsts teritorijā, bet vairāk vai mazāk efektīvi to pašlaik dara arī Sīrijā. Francijai diemžēl šādas pieredzes pagaidām vēl nav.


Komentāri 4

Taņa

No kurienes šeit parādījusies šā blēža raksts? Pārāk daudz zinu par šo kadru, lai klusētu....

pirms 2 gadiem, 2015.11.17 12:06

vils

Kas notiek ar Alūksnes policiju?!ka policiste izmanto mazgadīgo,kā ēsmu..Jūs izdzenat tautu no Latvija!,Ko aizstāvat ?

pirms 2 gadiem, 2015.11.17 18:17

Lietotāju raksti