Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Klāt pavasaris - īstais laiks doties sēnēs

Nav nepieciešams gaidīt rudeni, lai baudītu sēņošanas prieku – sēņu mednieki un gardēži vērtīgas veltes mežā var atrast arī pavasarī, stāsta AS “Latvijas valsts meži” (LVM) meža biotopu eksperts Ojārs Demiters.
Visizplatītākās pavasara sēnes ir lāčpurni un ķēvpupi, kas pieder pie Morchella ģints. No šī 
nosaukuma visdrīzāk radies latviskais nosaukums murķeļi, taču jāatzīmē, ka par murķeļiem bieži 
nepareizi tiek sauktas indīgās bisītes. Ēdamas ir tikai rudenī sastopamās bisītes. Ēdot pirmās 
pavasara sēnes, eksperts strikti iesaka savā groziņā likt tikai tās sēnes, par kurām nav ne mazāko šaubu.
Neskatoties uz sarežģīto pagatavošanas veidu, arī pavasara sēnes ir lielisks papildinājums 
maltītei. Pirms ēšanas lāčpurni vai ķēvpupi ir kārtīgi jānoskalo, lai to krokainajās cepurītēs 
nepaliek smilšu graudiņi, tad divas reizes jāvāra, nomainot ūdeni. Kad tas ir paveikts, var ķerties 
pie sēņu cepšanas. Labākais veids, kā lāčpurnus vai ķēvpupus pagatavot, ir apcept tos kopā ar 
sīpoliem vai pagatavot sēnes krējuma mērcē.
Savukārt visbiežāk pavasarī mežā sastopamas Austrijas agrenes. Kaut arī ēdama, šī sēne 
nevar lepoties ar ļoti izteiktu garšu. Tomēr Austrijas agrenei ir cita priekšrocība - tās košā 
cepurīte līdzinās sarkanai “bļodiņai” ar oranžām ieliektām malām. Šī spilgtā sēne neparastā 
izskata dēļ var kļūt par skaistu elementu mājas interjeram. Agrenes aug mitrās vietās uz 
nokritušiem lapu koku zariem. Tās ieteicams ievākt ar visiem zariņiem, tad kaltēt un novietot 
vēsā vietā. Šādi aprūpētas, agrenes mājiniekus varēs iepriecināt ievērojami ilgāk.
Pacietīgajiem sēņotajiem LVM eksperts O. Demiters atgādina arī par čiekursēnēm, kas aug uz 
egļu čiekuriem, un ziemas piltuvenēm, kas bieži sastopamas smilšainā augsnē. Tās ir ēdamas 
sēnes, taču pavisam mazas, tādēļ sēņotājam būtu krietni jānopūlas, lai sanāktu pieklājīga 
porcija gardai maltītei.
 “Sēnes ieteicams gatavot uzreiz pēc to pārnešanas mājās no meža. Tad to uzturvērtība ir 
visaugstākā. Lai tās uzglabātu ilgāk, sēnes var sālīt un marinēt. Atkarībā no sugas tās var 
uzglabāt arī žāvējot vai sasaldējot. Žāvētas sēnes vērtīgās sastāvdaļas saglabā labāk nekā 
sēnes, kas ir termiski apstrādātas. Sēnes, uzvērtas uz aukliņas, var kaltēt saulē vai arī žāvēt 
cepeškrāsnī,“ iesaka O. Demiters.

Lietotāju raksti