Apenietis Gvido Semjonovs ir mednieks un makšķernieks ceturtajā paaudzē. Gluži tāpat kā skolas gados pats gāja par dzinēju medībās līdzi tēvam, tā tagad to dara viņa dēli. Makšķerēšanas sacensībās nereti piedalās vectēvs, tēvs un dēls.
Apenietis Gvido Semjonovs ir mednieks un makšķernieks ceturtajā paaudzē. Gluži tāpat kā skolas gados pats gāja par dzinēju medībās līdzi tēvam, tā tagad to dara viņa dēli. Makšķerēšanas sacensībās nereti piedalās vectēvs, tēvs un dēls.
Pašlaik zemledus makšķerēšanai neatliek laika, jo jāiet medības. Vēl palikuši lūši, vilki un meža cūkas, arī lapsas un jenotsuņi. Šajā sezonā viens lūsis ir nomedīts Apes mežniecības teritorijā, bet ar to var lepoties jaunlaicenieši. "Teikšu godīgi – esam ne reizi vien ielenkuši, bet mūsu kolektīvs nav meža kaķi nomedījis. Statistika liecina, ka Latvjā ir apmēram 700 vilki, bet lūši – gandrīz tūkstotis. Tātad nav loģiski, ka lūšu limits ir tik mazs. Šis dzīvnieks nemedī bebrus, kā mēs gribētu, jo vieglāk ir nokost stirnu. Ielencām lūsi un pārliecinājāmies – nostaigājis pa grāvjiem, kur ir bebru aizsprosti, pasēdējis un gaidījis, bet pēc tam aizgājis," stāsta mednieks.
Sagadīšanās dēļ nomedī vaininieku
Toties nomedītas ir meža cūkas. Pirms divām nedēļām Gvido nošāva meža kuili, kurš bija uzbrucis viņa medību sunim. Nav zināms, kā tas gadījās. Varbūt suns uzskrēja virsū dzīvniekam vai abi kaut ko nesadalīja, bet laika atgriezās ar lielu asiņojošu brūci sānā, to bija atstājuši kuiļa ilkņi. Tagad tie ir trofeja, bet ne tāda, ar ko varētu pretendēt uz medaļu. Lai tiktu pie trofejas cienīgiem, vēl jāgaida, jo kolektīva "Ape" medību platībās meža cūku populācija ir salīdzinoši jauna.
"Tā bija sagadīšanās, ka nomedīju tieši šo kuili, jo dzīvnieku nevar vainot. Tas cilvēkam un sunim neuzbrūk, ja nejūtas apdraudēts. Tomēr sanāca, ka viņu nošāvu tieši es," saka G.Semjonovs. Veterinārie darbinieki veiksmīgi sašuva brūces, un tagad laika jau atkal bijusi medībās.
Reiz viņam pašam bija jābēg no meža cūkas. Gadījies, ka sivēni draiskojoties iekviecas, bet cūka secinājusi, ka vainīgs mednieks, un metusies tam virsū. Tad nu Gvido devis kājām ziņu, lai tās bēg, cik ātri vien spēj.
Ar vienu šāvienu – divas cūkas
Neparastākais mednieka stāsts ir par to, kā ar vienu lodi trāpīts divām meža cūkām. "Ja pats tur nebūtu, būtu grūti ticēt, ka tas ir iespējams. Lode bija izgājusi cauri vienas meža cūkas acīm un ieurbusies otrā "desmitniekā". Mēs divatā sēdējām mašīnā, kad redzējām - aizskrien trīs cūkas. Divas tā ātri, bet viena velkas lēnām. Tai labajā pusē bija asiņojoša brūce. Otrs mednieks izkāpa no mašīnas un iešāva tai. Tad parādījās mednieks, kurš bija to ievainojis ar dubultšāvienu un teica, redz, kur guļ tava cūka. Tas viņam atteica, ka tā ir viņa medījums. Par to bija pārsteigums, jo viņa jau guļot turpat netālu," atceras G.Semjonovs.
Gvido atzīst, ka galvenais ir nevis medījums, bet pats process. Viņš uzsver, ka nebūt nešauj visu, kas ir "stobra galā". Aļņa buku bija noskatījis, divus gadus "auklēja", līdz sasniedza medaļnieka cienīgu trofeju, un tikai tad nomedīja.
Kas māk, tam zivis ķeras
G.Semjonova lauku māja atrodas pie Kalekaura ezera. Tas ir skaists, arī zivis ūdenskrātuvē netrūkst. "Kalekaurā ir tā – kas māk, tam nāk. Tiesa, vasarā ezerā makšķernieku ir vairāk nekā ziemā. Tad visas brīvdienas ir aizņemtas," secina Gvido. Viņš domā, ka ziemas beigas būtu īstā reize, kad ar šo "slimību" varbūt inficēt deju kolektīvu "Jukums", kurā dejo. Var arī braukt uz Peipusu. Vai tad mūsdienas 100 kilometri ir tālu? Tiesa, lielāko breksi Gvido izvilka Alūksnes ezerā. Viņš uzskata, ka jābūt pilnīgam diletantam, lai tajā nevarētu noķert zivi. Jautājums tikai – cik lielu. "Ir tāds teiciens, ka zivis ķeras vai arī ļoti labi ķeras. Pa visiem šiem gadiem laikam tikai reizi esmu aizgājis mājās bez zivs. Tas bija neprasmes dēļ, kad biju vēl puika," skaidro G.Semjonovs.
Īstu makšķernieku sals nebiedē
Viņš ir piedalījies sacensībās uz Alūksnes ezera ledus, kad bija mīnus 26 grādi. "Tad līdzi jāņem saulespuķu eļļa. To lej āliņģī, lai nesasaltu. Smērē uz rokām, lai tās būtu sausas," pieredzē dalās Gvido. Lielā salā viņam gadījies piedzīvojums. No Alūksnes uz Peipusu izbrauca, kad bija mīnus 17 grādi. Sāka makšķerēt, bet kļuva arvien aukstāks. Gribēja braukt prom, bet nevarēja iedarbināt mašīnu. Palaist nevarēja ne "moskviču", ne "kozli".
"Vīri zem klajas debess mīnus 28 grādu temperatūrā ar kailām rokām izjauca, izmazgāja ar benzīnu un salika karburatoru, bet vienalga nevarēja iedarbināt motoru. Tad kājām gājām uz Rapinu," atceras G.Semjonovs.
Viņš bija visjaunākais, vēl 9.klases skolnieks. Puisi nolika gulēt, bet vīri dabūja traktoru un aizvilka "moskviču" uz darbnīcām. "Kozlis" tomēr ierūcās, kad to ievilka. No rīta kāds bija piezvanījis Gvido mātei, kura mocījās neziņā, gaidot dēlu. Gvido bija apsaldētas ausis un deguns. Vai domājat, ka tāpēc vairs nebrauca makšķerēt? Viņš ir pārliecināts, ka zivi jāprot piemānīt. Tieši tas ir interesanti, nevis vilkt citu pēc citas tur, kur tās ir ka biezs.
