Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vai no Eiropas Savienības var izstāties?

Jo tuvāk nāk brīdis, kad lemsim par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, jo biežāk uzdodam jautājumu, vai varēsim no tās arī izstāties?

Jo tuvāk nāk brīdis, kad lemsim par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, jo biežāk uzdodam jautājumu, vai varēsim no tās arī izstāties?
Ja ir formulēts princips, ka var iestāties, tad demokrātiski būtu atzīt arī pretēju iespēju. Šādu jautājumu aktualizē mūsu nesenā vēsturiskā pieredze. Tomēr šis jautājums, kas tieši saistīts ar valsts suverenitāti, ir diezgan pretrunīgs.
Ja var iestāties, tad jāvar izstāties
ES līgumos nav paredzēta iespēja kādai dalībvalstij izstāties, turklāt šie līgumi noslēgti uz neierobežotu laiku. Vai no tā varētu secināt, ka izstāšanās nav iespējama? Nē, jo ES līgumos nav aizliegtas arī tiesības izstāties.
Eiropas Savienība balstās uz brīvprātības un demokrātijas principiem, tādēļ, ja kādas valsts pilsoņu vairākums izlemtu, ka dalība ES kaitē viņu interesēm, nekas nedrīkstētu viņus aizkavēt to pamest. Tai pat laikā ES līgumi paredz procedūru kādas dalībvalsts izslēgšanai vai tās tiesību apturēšanai gadījumā, ja tā ilgstoši neievēro vai pārkāpj ES līguma 6.pantā minētos pamatprincipus: brīvību, demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu.
Latvijas Republikas Satversmes grozījumu projekta autori apgalvo: "Latvija, izdarot izvēli iestāties ES, patur sev tiesības izstāties no ES, tāpēc Latvijas neatkarība netiek aizskarta". Tomēr vairāki juristi uzskata, ka jautājums nav tik vienkāršs. Tā gluži nebūšot, ka tiklīdz nepatiks kādas prasības, mēs varēsim izstāties.
Valstis, izlemjot iestāties ES - savienībā, kas izveidota uz neierobežotu laiku, ir apzinājušās tās nosacījumus un, faktiski, izslēgušas izstāšanās iespēju. To, ka dalībvalstu suverenitātes ierobežošana, deleģējot tās daļu ES, ir galīga, apstiprina arī Eiropas Tiesa.
Vēlmi izstāties varētu pamatot ar būtiskām vai neparedzētām izmaiņām ES nosacījumos. Šāda situācija ir reāla ES pārmaiņu procesos, jo nozīmīgākie ES līgumu labojumi jāpieņem vienbalsīgi, un kādai valstij nepiekrītot, piemēram, ka ES no nacionālu valstu savienības pārvērstos par federāciju, jābūt izejai no savienības.
Ja kāda dalībvalsts tagad nolemtu izstāties no ES, pārējo dalībvalstu atbalstu šim solim nav iespējams paredzēt. Izstāšanos no ES varētu garantēt tikai ar labojumiem ES līgumos, un tiem savukārt nepieciešama vienprātīga visu dalībvalstu piekrišana.
Patiesībā šķēršļi ir mazāk juridiskas, vairāk praktiskas dabas. Ņemot vērā dalībvalstu ciešās ekonomiskās saites un savstarpējo atkarību, kādas valsts izstāšanās no ES izraisītu nopietnus ekonomiskus un sociālus satricinājumus.
Vienīgi Grenlande ir izstājusies
Vairāk nekā 50 gadu garajā ES attīstības vēsturē neviena no dalībvalstīm nav to pametusi. Vienīgais gadījums, ko bieži min kā precedentu, ir referendums Grenlandē un tam sekojošā izstāšanās no Eiropas Kopienas 1985. gadā. Tomēr, ņemot vērā Grenlandes statusu, šis piemērs drīzāk liecina par vienas dalībvalsts (Dānijas) teritorijas samazināšanos, nevis veselas valsts izstāšanos.
Tādēļ Grenlandes piemēru nevarētu uzskatīt par īstu precedentu. Līdzīgi kā tad, kad, nepiemērojot iestāšanās procedūru, Eiropas Kopiena integrēja bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritoriju Vācijas apvienošanās rezultātā 1990. gada oktobrī.
Līdz 1953.gadam Grenlande bija Dānijas kolonija, tad kļuva par Dānijas sastāvdaļu. 1973. gadā tā Dānijas sastāvā pievienojās savienībai, neņemot vērā to, ka Dānijas referendumā 1972.gadā vairākums grenlandiešu nobalsoja pret pievienošanos Eiropas Kopienai. 1979.gadā pasaules lielākā sala ar 50 tūkstošiem iedzīvotāju ieguva nozīmīgas autonomijas tiesības, tai skaitā - tiesības uz referendumu par palikšanu savienībā.
Balsojums notika 1982.gada 23.februārī, ar nelielu balsu pārsvaru tika nolemts izstāties. 1984.gada martā tika pieņemtas nepieciešamās izmaiņas Eiropas Kopienas līgumos, un 1985.gada 1.februārī Grenlande izstājās no tās. Kopš tā laika Grenlandes attiecības ar ES regulē zivju nozvejas un tirdzniecības līgums. Praksē tas nozīmē to, ka Grenlandes zivju eksportu uz ES valstīm neapliek ar nodokļiem. Apmaiņā pret nozvejas tiesībām Eiropas Savienība Grenlandei sniedz ap 300 miljoniem dāņu kronu (ap 23 miljoniem latu) ienākumu gadā.
Vasarā Grenlandes autonomās valdības vadītājs Džonatans Mocfelts izteica cerības Dānijas ES prezidentūras laikā uzsākt jaunas attiecības ar ES. Uzsverot, ka zivju līgums nav pietiekams attiecību veidošanai ar ES, viņš teica: "Mums nepieciešams līgums par partnerattiecībām, kurās mēs kaut ko dodam ES un kurās ES ar savām programmām var palīdzēt mūsu attīstībai."
ES Konstitūcijā būšot pants par izstāšanos
Uzsākot vēsturē vēl nepieredzēto Eiropas apvienošanas projektu, ES dibinātāji, iespējams, apzināti nav paredzējuši iespēju izstāties, kas būtībā vērsta pret Eiropas integrāciju. Ja izstāšanas iespēja būtu skaidri definēta, iespējams, to biežāk piesauktu dažādi populistiski spēki dalībvalstu parlamentu vai pašvaldību vēlēšanās. Sabiedrības neapmierinātību ar ES nevar labot ar izstāšanos, ir jāuzlabo lēmumu pieņemšanas un īstenošanas metodes un pilsoņu iesaistīšana gan nacionālajā, gan Eiropas līmenī. Tomēr jautājums par iespēju izstāties ir viens no svarīgākajiem, ko, domājot par ES nākotni, uzdod Eiropas valdības un tautas. Latvijas nostāja ir skaidra - valsts lēmums par izstāšanos no ES izriet no tās pilsoņu pašnoteikšanās tiesībām, un šo nostāju diskusijās par Eiropas nākotni pārstāv Latvijas delegāti Eiropas Konventā. Arī citi Konventa dalībnieki uzsvēruši, ka dalībvalstīm jāļauj pamest ES, ja tāda ir to pilsoņu griba. Šādai iespējai jābūt atrunātai ES Konstitūcijā vai pamatlīgumā, tomēr ar stingriem izstāšanās nosacījumiem. Jau agrāk šādu iespēju ierosinājis arī ES komisārs Mišels Barnjē, brīdinot, ka līdz ar dalībvalstu skaita palielināšanos pieaug risks, ka dalībvalstu parlamenti vai tautas varētu demokrātiskā veidā noraidīt šo valstu valdību pieņemtos ES lēmumus.
Var diezgan droši apgalvot, ka izstāšanās iespēju iekļaus jaunajā ES Konstitūcijā. Dalībvalstīm vēl tikai jāvienojas par nosacījumiem. Tomēr jebkurā gadījumā tas būs ES līgumu izmaiņu jautājums, tātad pakļauts ratifikācijai - vai nu katrā no ES dalībvalstīm, vai arī ES pilsoņu referendumā.

Citu datumu laikraksti