Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tavas saules un pērkonu krustīti, arī tālumā tevi paturam tuvu

Cilvēka mūžu nevar ielikt gadu rāmjos. Tas mērāms atmiņu siekos. Tik ilgi, cik mēs kādu cilvēku atceramies, viņš dzīvo.

Cilvēka mūžu nevar ielikt gadu rāmjos. Tas mērāms atmiņu siekos. Tik ilgi, cik mēs kādu cilvēku atceramies, viņš dzīvo. Runā cilvēka darbs un teiktie vārdi, zaļo stādītais koks un saudzētais zieds. Tāpat kā agrāk dzimto māju pagalms glabā cilvēka soļu vieglumu, pamalē retinās zilu mākoņu rindas, pretī tālumiem šķetinās balti lielceļi un klusas pārdomas uzar atmiņu druvu.
Dzejnieka Jāņa Plotnieka vairs nav. Viņa spalva tagad dzeju raksta uz balto mākoņu gulbju spārniem, kas aptinas mežu galotnēm un izgaist. To lasa tie, kas viņu atceras - rakstnieka tuvinieki, skolas- biedri, kolēģi, draugi un paziņas. Līdzīgi cīruļa dziesmai tā katru pavasari skanēs virs ziedošo pureņu un vizbuļu laukiem, uzšūposies bērzu zaros un kā draiskule meitene aizskries pār pļavu pretim vasarai. Cilvēks dzīvo, kamēr viņu atceras...
Purvs bija bērnības pasaku valstība
Lai cik ļoti mēs cenšamies iemīlēt pilsētas ar spožām reklāmu ugunīm, tālas zemes ar nesastaptiem ļaudīm, mīlestībā vienmēr atgriežamies bērnības zemē, jo te izrunāts pirmais vārds un sperts pirmais nedrošais solis, te sastapts pirmais draugs un pastrādāts pirmais nedarbs. Mājas, lai cik liela gadu nasta to plecos, un taka no lieveņa uz šķūni, šaura kā bizē ievīta lenta, vienmēr būs pirmās. Arī Jānis Plotnieks, kopā ar bērnības draugiem Mārtiņu, Zigi un Janci uz "Grūžupju" māju lieveņa sēdēdams, izprātojies par prinčiem un princesēm, par gudrajiem tēvadēliem un muļķīti Antiņu, par daždažādiem varoņiem, kas vienmēr bijuši neuzvarami, veikli un cēlsirdīgi. Arī viņa došanās pasaulē laimi meklēt vainagojusies ar tās atrašanu.
"Mans tēvs bija zemnieks, tāpēc es zināju, kā smaržo tikko pļauta zāle un saulē žuvis siens, kā laidarā smagi nopūšas govis. Mums, puikām, nebija lielākas laimes, kā tad, kad tēvs lika doties uz Akaču purvu, kur raka un žāvēja kūdru ļaudis no Baltinavas puses. Gājiens bija pilns pārdzīvojumu un piedzīvojumu. Ja vēl izdevās iztēloties, ka esam varoņi no pasakas, gājienam bija trīskārša vērtība," savās atmiņās raksta J.Plotnieks. Kas zina, varbūt jau tad veidojās aizraušanās ar rakstniecību, kas vēlāk atklāja bēgļu gaitās un tēva sētā pieredzēto. Viņš nedomājis, ka būs rakstnieks. Daudzi bērnībā sastaptie ļaudis vēlāk kļuvuši stāstu varoņu prototipi.
Pirmā poēma top piektajā klasē
J.Plotnieks kopš bērnības bijis liels grāmatu lasītājs un viena no mīļākajām grāmatām visu mūžu bijusi "Dāma ar kamēlijām", bet pirmo poēmu viņš uzrakstījis, mācoties pamatskolas 5.klasē. Tā bijusi par Esmeraldu un Febu no V.Igo "Parīzes dievmātes katedrāles". Puika to parakstījis ar pseidonīmu Straumes Jānis, tāpēc meitenes vēlāk uz viņu rādījušas ar pirkstiem un saukušas par Straumes kungu. Pamatskolas gados J.Plotnieks izlasījis arī "Dāvidu Koperfīldu", Aleksandra Dimā romānus un daudzu citu autoru darbus. Zēna rokās nonākusi tolaik par kaitniecisku uzlūkotā literatūra, piemēram, V.Lāča "Vecā jūrnieka ligzda" un citu autoru darbi. Kādā no intervijām J.Plotnieks stāsta, kā 16 gadu vecumā bijis spiests stāties pionieros, jo saņēmis brīdinājumu, ka pretējā gadījumā cietīs viņa vecāki. "Mani tomēr noķēra mežabrāļi un vaicāja, vai esmu tā budža Plotnieka dēls, kurš iestājies pionieros un nosauca pat latviešu tautas nodevēju, grasīdamies ievilkt mežā. Zināju ar ko tas var beigties, tāpēc sāku raudāt un zvērēju, ka ar pionieriem nebiedrošos, jo iešu mācīties uz Gulbenes vidusskolu. Viņi man iesita pa pakausi un pavēlēja doties mājās."
Teātri spēlējis kopā ar Antru Liedskalniņu
J.Plotnieks atmiņas salīdzina ar devīto vilni, kas kāpj augšup no laika jūras. Gulbenes vidusskolā pavadītie gadi viņam šķiet kā bagāts saules laiks. Ne tāpēc, ka atkal bija spiests stāties komjaunatnē, lai varētu darboties skolas sienasavīzē un literārajā pulciņā.
Radās iespēja spēlēt teātri kopā ar Robertu Ligeru, Hariju Gerhardu un Antru Liedskalniņu. J.Plotnieks raksta: "Astotā un devītā klase iestudē lugu "Runga iz maisa!" Dara to tik aizrautīgi, cik prot. Devītajā klasē bija sākusi mācīties klusa, gaišmataina meitene no Jaungulbenes, pie mums atnākusi no Madonas vidusskolas. Jauniņo ievērojām jau pirmajās dienās un aicinājām piedalīties mēģinājumos. Meitene nosarka līdz ausu galiem, acīs uzsprikstī aizrautīga uguns, bet lūpas atbildēt neveras. Viņa tikai mazliet kautrīgi nočukst: "Šoreiz vēl ne..." Neviens pat iedomāties nevarējām, ka tobrīd nākamā skatītāju mīlētā aktrise Antra Liedskalniņa risina hamletisko jautājumu "būt vai nebūt"". Lai lugas darbību vērotu iespējami vairāk skatītāju, pie afišu stabiem piespraustas afišas, kurā ar lieliem burtiem ierakstīti trīs uzvārdi ar "augstajiem tituliem". "Režisors - Roberts Ligers, dekorators - Harijs Gerhards, literārās daļas vadītājs - Jānis Plotnieks. Pirmo un vienīgo reizi viņa vārds rakstīts ar tik lieliem burtiem. Izrāde guvusi skatītāju atzinību. Īpaši vētraini aplausi piedzīvoti Stāmerienas pilī tobrīd, kad Harijs Gerhards - galvenās lomas tēlotājs - koriģējis tekstu, vareni izsaucoties: "Galdiņ, stiepies! Zirdziņ, klājies!"
Par vidusskolā vadīto laiku J.Plotnieks varējis runāt stundām, jo te visneatlaidīgāk meklēta noslēpumainā mākslas un vārda atslēga uz bagātajām domu un jūtu dārgumu krātuvēm, bet ciemošanās Gulbenē un piedalīšanās skolas absolventu salidojumā, viņam vienmēr bijuši ar nepacietību gaidīti svētki, jo atkalredzēšanās ir kā dzīvību spēcinošs eliksīrs. Tagad tā kauss izdzerts līdz dibenam.
Ar sarkanbaltsarkanu dvēseli dzīvojot
J.Plotniekam ir daudz publicistisku rakstu, kuros "plīvo divi karogi, jo tāds bija laiks, kurā viņam nācās dzīvot, bet augstāk par visu viņš vērtējis domu skaidrību, nevienu nenosodot, bet saprotoši izvērtējot. Varbūt tāpēc, atsaucot atmiņā vēstures faktus un ar tiem saistītos cilvēkus, viņš tos sauc par nevainīgajiem. J.Plotnieks rakstot par 1905.gada revolūcijas notikumiem, stāsta par to dalībnieku - vectēvu Jāni Plotnieku, kurš linu un siena vezuma aizsegā šturmējis Stāmerienas pili. Viņš stāsta par to, kā likts iznīcināt sarkanbaltsarkano karogu, kā staigājis gar aizrestoto lopu vagonu logiem, raugoties, vai aiz tiem nepavīdēs pazīstama seja. J.Plotnieks atmiņās raksta: "Man būtu jānoliedz abi karogi un jākļūst par cilvēku bez dzimtenes, bez tautas - par kosmopolītu, bet dzimtene, Tēvzeme un tauta man ir un būs. Būs no mana vectēva un tēvoča saknēm līdz manu dēlu, meitas un mazdēla galotnei." J.Plotnieks nekad nav vēlējies, lai viņa plecos veltu varoņa slavu. Dzejnieks vēlas, lai viņam atstāj CILVĒKA vārdu.
***
Paies ziema, pienāks pavasaris un attrauksies vasara. Tikai J.Plotnieks vairs neizies vasaras dienu svinēt. Viņš dzīvos cilvēku atmiņās.
***
Fakti
Jāņa Plotnieka dzejnieka rokraksts izveidojās piecdesmito un sešdesmito gadu mijā.
1958.gads - dzejoļu krājums "Nemiera dziesma", 1961. - "Zemei pieder zvaigznes", 1964. - "Deg Ziemeļu zvaigzne", 1966. - Ar liesmu ledus deg", 1970. - "Kuģiem nenāk miegs", 1975. - "Siena laiks", 1979. - "Divkauja ar sevi", 1982. - "Zeme un saknes", 1985. - "Ar nātres mīlestību".
Prozas darbi: stāsti - 1972.gads "Rotaļa", 1977. - "Viena raiba vasara". 1980. gads - romāns "Ozolu vecis", 1983. - stāsts "Zied pienenes pirms salnas", 1984.gads - dokumentāls stāsts "Tilts".
Aprakstu grāmatas: "Ceļi sauc tālāk", "Astoņas reizes pāri ekvatoram", "Nami un cilvēki", "Bet drosmīgie ir" un citi.
Dzejoļu krājumi bērniem: " "Jūrnieks uz sēkļa", "Cīrulis uz saules stara", stāsts "Melnie un baltie", "Melnais brīnums".
Ir vairāki atdzejojumi.
***
Cīruļa dziesma
Tu, zirgpēdas un saules
dziesminieks -
Mans brāli pelēkais, mans brāli
cīrul!
Ar tavu balsi aizmieg pērnais
sniegs.
Ar tavu balsi mostas uzarts tīrums.
Un tava dziesma sējējam zied
delnā,
Un govju ganam rīkstes galā zied.
Tu dziedi ziedā baltā, sēklā melnā.
Caur zemes dvēseli tā skaņa iet.
Caur zemes dvēseli un tautas sirdi -
Un tautas dziesmu iet. Un mūžam
ies.
Tēvs lemesī ir tavu balsi cirtis.
Tu mātei dvielī esi ieaudies.
Brāl mazais, neiekāro gulbja daili.
Kam spārni apgriezti, tam dziesma
klus.
Lai raibu pāvu slavē papagailis.
Kas būrī tup, tas nedzird cīruļus.
Par to nekas, ja zosis nesveic tevi,
Ja vārnām netīk cīrulītis tāds...
Tu mana tēva arklam dziesmu
devis.
Un mātes pūrs - ar tevi
piedziedāts.
Draugs necilais! Mans brāli
pelēkais!
Lai citi putni estrādiski brēc.
Tiem līdzi nekraties. Un nelēkā.
Tas rīts, ko iedzied cīrulis ir svēts.
Kaut cīruļputeņi vēl sniegu dzīs.
Vai negaiss tevi, stipru vīru,
māks?
Būs dziesma - skaidrai saulei
debesīs.
Būs dziesma - zirga pēdai tīrumā.
1984 Jānis Plotnieks
***
Ir apklususi cīruļa dziesma
Gulbenes vidusskola 1952.gadā palaida savu absolventu - apdāvināto jaunekli - dzīves tālākajā skolojumā. Tad nāca darba gadi - ar dzeju, prozu un kinoscenārijiem.
Ir stājusi pukstēt Spuļģa (skolasbiedru iesauka) dedzīgā un atsaucīgā sirds. Kopš 11.janvāra viņš atdusas smiltainē.
Bijušie skolasbiedri Gulbenē

Citu datumu laikraksti

  • Vai no Eiropas Savienības var izstāties?

    Jo tuvāk nāk brīdis, kad lemsim par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, jo biežāk uzdodam jautājumu, vai varēsim no tās arī izstāties?Jo tuvāk nāk...

  • Plānotais ir izpildīts

    VID Vidzemes reģionālās iestādes Alūksnes nodaļai 2002. gadā plānotais ir izpildīts. Kopbudžeta ieņēmumi palielinājušies par 289 510 latiem.VID...

  • Gūst medaļas Latvijas čempionātā slēpošanā

    Alūksnes Bērnu un jaunatnes sporta skolas audzēkņi labi startējuši Latvijas čempionātā slēpošanā, kas notika 11. un 12.janvārī Madonā.Alūksnes Bērnu...