Šis ir adventes jeb gaidīšanas un tikšanās laiks, kas nav iedomājams bez adventes vainagiem.
Aplis ir mūžīga ritējuma zīme, un sveces, kuras aizdedzam četras svētdienas, aizvien vairāk izgaismo ceļu, pa kuru tuvojamies Dievam. Vainagu var gatavot katrs pats vai arī aicināt talkā floristi, kas, šķiet, zina visu par to, kāds katrā vietā ir piemērotākais svētku gaidīšanas simbols. Alūksnē daudzi jo daudzi iecienījuši Ievas Pamils–Pamiljenas darinātos vainagus, kas ir daudzveidīgi gan košās, gan maigās un klusinātās krāsās. “Vai zināt, kāda ir adventes laika krāsa? Tā ir violetā, nevis sarkanā, kā bieži vien uzskata,” saka Ieva. Viņai šis klusais laiks, kad vajadzētu domāt par mieru sirdī, ir darba steigas pārpilns. No agra rīta līdz pat vēlam vakaram tiek gatavoti vainagi, lai skaistāko varētu izvēlēties pircēji veikalā “Rota” un vēl iepriecinātu savus mīļos, kā arī draugus un paziņas.
Pirmo adventes vainagu 1833.gadā, izpušķojot koka krustu ar egļu zariem un iededzot 23 sveces, pasaulei dāvāja Hamburgas bērnu patversmes bāreņi.
(Turpinās no 1.lappuses)
“Tas ir likumsakarīgi, ka esmu floriste, jo mani vecāki ļoti mīl dabu. Arī Ziemassvētku sajūtu manī ir radījuši vecāki,” saka alūksniete Ieva Pamils-Pamiljena, kura ir pazīstama floriste ne tikai Alūksnes novadā. Viņas vecāku Birzgaļu ģimene dzīvoja laukos Jaunalūksnes pagastā. Tur ir liela, skaista lauku māja ar neparastu nosaukumu “Isakava”. “Kad pēc trešās Atmodas pamazām atdzima Ziemassvētku tradīcijas, vecāki izdomāja, ka varētu iet ķekatās un vilkt bluķi, tāpēc svētku svinēšanai izraudzījāmies vietu kalnā. Tur ir bērzu birztala, kurā aug arī eglīte. Toreiz tā bija tikpat maza kā mēs, bērni. Esam liela radu saime, kas Ziemassvētkos sabrauc mūsmājās. Tad rotājam eglīti, dziedam dziesmas, ejam rotaļās, vizināmies no kalna un pikojamies. Meža zvēriem nesam burkānus, kāpostus un kartupeļus, ko saspraužam koku zaros, bet paši ēdam piparkūkas un pīrāgus,” stāsta Ieva. Pēc tam visi sārtiem vaigiem dodas mājās pie svētku galda. Kad to klāja mamma, galdā bija cūkas galva, zirņu pikas, kāposti un pīrāgi, tādi īsti latviski ēdieni. Bet istabas stūrī - liela jo liela egle, zem kuras saliktas dāvanas. “Tādi Ziemassvētki mums ir joprojām, tikai tagad kopā ar mums nav vecāku, arī māsas un brāļa, kuri ir Anglijā,” atzīst I.Pamils-Pamiljena.
- Floristes iemaņas acīmredzot esat pārņēmusi mantojumā no mammas.
- Jā, Ziemassvētkus gaidīt vienmēr sākām ar pirmās sveces aizdegšanu adventes vainagā. Mamma no egļu skujām pina milzīgu vainagu, kuru iekāra lentēs pie lampas. Mēs, bērni, dekorējām istabas un logus. Katrā istabā bija vainadziņš un pie durvīm dekorējums. Visu saposām un ļoti gaidījām rūķus. Kad paaugāmies, arī draugus iesaistījām savos Ziemassvētkos. Mums tuva ir baznīca, tāpēc uzņemamies dekorēt arī Alūksnes evaņģēliski luterisko baznīcu. Lielais adventes vainags pie baznīcas iepriekšējos gados bija mans darbs, bet šoreiz – vairs ne, jo man rokām bija operācija. Kopā ar ģimeni vienmēr apmeklēju Ziemassvētku dievkalpojumu, kas rada īpašas pārdomas un noskaņu.
- Vai latviskās un kristīgās svētku tradīcijas nav pretrunā?
- Tas ir katram pašam jāsaprot un jāizjūt, ko ar ko savienot un kā to izdarīt. Mūsu ģimenē baznīca rada kopības izjūtu. To vajag just savā sirdī, nevis skaļi paust. Kādreiz pie mums Ziemassvētkos atbrauca arī mācītājs Atis Grīnbergs, lai redzētu, kas tāds īpašs ir mūsu “Isakavā”, kas pulcē visus svētkos. Manuprāt, nevajag strikti atdalīt svētkus pēc Bībeles vai senču tradīcijām.
Kad ir grūti, parasti sev saku – nu, Bārdainais, vai parūpēsies par mani? Acīmredzot ticu Dievam, jo ne laime, ne nelaime ne no šā, ne no tā nerodas. Man šķiet, ka tas tur, augšā, par visu parūpēsies – sakārtos visu tā, kā tam ir jānotiek. Taču nevaru teikt, ka esmu ļoti dievbijīga. Es Viņu jūtu blakus, tāpēc ir vieglāk dzīvot. Kad ir panika un šķiet – viss, nespēju vairs, ir tāda drošības sajūta. Šogad es krīzes situācijā aizbraucu ciemos pie vecākiem uz Angliju. Tagad domāju – gan jau Viņš redzēja, ka man vajadzēja atslēgties no visa šeit. Ir jāmācās sevi sakārtot arī tad, kad nav viegli. Nereti domāju, kāpēc tas notika tā un tieši tad, bet ne agrāk vai vēlāk. Protams, adventes laikā šīs izjūtas un pārdomas saasinās. Pa telefonu māsai Anglijā teicu – Latvijā snieg. Viņa raud, saka – viss, braucu mājās. Nevar noliegt, mūsu ģimenei kā daudzām šobrīd ir grūti, sevišķi šajā – Ziemassvētku - laikā. Vecāki jau četrus gadus tur dzīvo, māsa – divus gadus. Par laimi, visi ir turpat blakus, brālis 5 minūšu brauciena attālumā. Mēs samierināmies ar šo situāciju, jo te, Latvijā, mums ir vecvecāki, par kuriem ir jārūpējas. Tikko paguvu visiem pagatavot adventes vainagus, lai būtu prieks.
- Kas pašas ģimeni notur Latvijā?
- Māja, meita Elza, kas ir iemīļojusi dārziņu, dejas un mākslas skolas nodarbības, mans darbs, kas ir sirdslieta, un, protams, vīrs, kas ir drošais plecs un atbalsts. Esam domājuši, kā būtu, ja mēs aizbrauktu. To darīt mums neļauj sirdsapziņa. Lai gan zinu, ka drīzumā nekas daudz nemainīsies, ir jāsaņemas. Protams, arī tiem, kuri ir Anglijā, nav viegli, tāpēc par šo tematu nerunājam. Esmu secinājusi, ka tādās Eiropas valstīs kā Anglija ir labāka izpratne par adventi. Taču mūsos ir stipras latviskās tradīcijas.
- Kā top adventes vainagi?
- Viss sākas vasarā, kad siens jāpļauj, skaistas smilgas un puķītes jāvāc, kad mežā čiekuri jālasa, sūnas un zariņi jāvāc. Jāņos tiek noslēgts gada pusaplis un sākas otrs – gatavošanās adventei. Septembrī tiek veidotas vainagu pamatnes, oktobrī un novembrī darbs turpinās, jo vairs nav daudz laika līdz Ziemassvētkiem. Šogad veikalā “Rota” kopā ar kolēģi esam pagatavojušas apmēram 100 adventes vainagus, bet mājās esmu izgatavojusi vēl apmēram 50 vainagus. Tas prasa daudz laika, bet nevaru šim darbam izmantot vakara stundas, jo man ir bērns un ģimene. Savukārt darbavietā man nav jāgatavo tikai adventes vainagi, bet arī citi floristikas darbi. Tikai no malas šķiet, ka tas ir skaisti un viegli, bet patiesībā tas ir ļoti smags darbs. Turklāt gribu uzsvērt, ka floristiku neesmu apguvi ne kursos, ne arī citādi. Tā ir aizraušanās, kas kļuvusi par galveno nodarbošanos. Visu, ko zinu un protu, esmu apguvusi no mammas, jo kopš mazotnes esmu visu darījusi kopā ar viņu. Esmu māksliniece, tāpēc gatavoju kartītes, dekorēju telpas, mašīnas, izstrādāju dizainu, apgleznoju traukus un audumus, gatavoju kaklasaites un taureņus... Visu, ko protu, mācu arī citiem dažādās nodarbībās. Tagad kopā ar mani darbojas Elziņa.
- Laika gaitā adventes vainagi kļūst arvien daudzveidīgāki.
- Šajā gadsimtā, manuprāt, nav nekādu robežu izdomai. Adventes vainagus var gatavot no jebkā. Ir interesanti cilvēkiem, kuri strādā kādā profesijā, izgatavot tai atbilstošu vainagu. Nesen gāju pēc zābakiem pie kurpnieka un uztaisīju viņam dekoru zābaciņā. Man ir daudz draugu, kuriem tuvas ir mašīnas. Kāpēc viņiem adventes vainags nevarētu tapt no skrūvītēm? Adītājai varbūt varētu ziedot džemperi, lai no tā gabaliņiem pagatavotu vainadziņu. Bet konditorei vanagam varētu izmantot piparkūkas. Mājās gatavoju vakariņas un domāju, no kā mamma varētu gatavot adventes vainagu. Man bija kafijas maisāmie kociņi un makaroni, no kuriem tapa skaists vainadziņš. Tāpat var lietā likt savērtus sīpolus, mandarīnus, vecas filmiņas, spēļu kārtis... Tiesa, cik cilvēku, tik gaumju. Katram vainagam nevar lietot neparastus materiālus, bet draugiem var dāvināt arī ekskluzīvākus. Vairumam patīk klasiskie adventes vainagi ar zaļumu, ar kaltētiem ziediem, pērlītēm, maziem dekoriem un svecēm. Varbūt tieši tāpēc, ka neesmu profesionāla floriste, esmu universāla un varu gatavot no visdažādākajiem materiāliem. Daudzām sievietēm patīk apģērbu un aksesuāru veikali, bet man tuvāki ir būvmateriālu veikali. Eju pie plauktiem ar skrūvītēm – ak, Dievs, cik tās ir skaistas! Nesen biju kādā veikalā, kur bija dažādas putuplasta plātnes griestiem. Man bija interesanti iztēloties, kur un kā tās varētu izmantot – izgriezt, salīmēt un apstrādāt... Manā izpratnē floristika ir viss interesantais, zem kura var palikt visu. Es protu špaktelēt, krāsot, cementēt, līmēt... Oriģinālajā floristikā izmanto dabas materiālus, bet mūsdienās tā attīstās daudzos veidos. Šķiet, ir sācies pilnīgs avangards. Tas nav slikti. Taču ir jautājums, cik ilgi tā var turpināties. Domāju, ka drīz tas apniks un atgriezīsimies pie tradicionālajām formām un vērtībām.
- Kuri ziedi un dabas materiāli pašai ir mīļākie?
- Man patīk dzīvie ziedi. Es dievinu tulpju kalnus 8.martā. Varbūt tāpēc, ka pati esmu dzimusi dažas dienas agrāk? Katrā ziņā pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Floristikā tas ir pats smaržīgākais un košākais laiks. Mimozas – kā tās smaržo! Un hiacintes, frēzijas, tulpes... Vīrs man dzimšanas dienā un kāzu jubilejā pasniedz rožu klēpi, bet man nekad neapnīk tās saņemt, lai gan rozes diendienā redzu darbā. Tās saņemot, esmu sajūsmā. Man neko citu nevajag! Tiesa, viss skaistais prasa enerģiju. Nemitīgi es dodu no sevis – izdomu, laiku, darbu, visu sirdi līdz pagurumam. Tad ir kaut kur jāizraujas ceļojumā vai jānodejo kājas līdz nemaņai, jo vajag no kaut kurienes arī pasmelt enerģiju, lai varētu radīt. Reizēm apmeklēju izstādes, lai atslēgtos, vai vienkārši aizbraucu uz laukiem – izperos pirtī, sacepu pīrāgu kalnus vai vasarā pļauju zāli, roku zemi, un tad ir atkal labi. Tagad es gaidu Ziemassvētkus, bet būtu labi, ja tie būtu jau pagājuši. Tie mums ir gana sāpīgi, jo neesam visi kopā. Esam trīs bērni, un katram ir sava šūpuļdziesma. Mana ir “Velc, pelīte, saldu miegu!”, māsas - “Šūpo mani, māmuliņa!” un brāļa - “Circenīša Ziemassvētki”. Kad skan “Circenīša Ziemassvētki”, visi raudam, tāpēc tagad cenšamies, lai šajos svētkos valda jautrība, lai nav jādomā par to, ka esam šķirti. Lai kā to vēlētos, vēl tik drīz nebūsim kopā. Bet cerība ir – visi atbrauks mājās.
- Zinu, ka īpaša mīlestība ir zirgi.
- Tagad aizraušanās ar zirgiem kļuvusi otršķirīga, jo vienkārši tai nav laika. Tiesa, joprojām ir daudzas mapes ar zirgu attēliem un aprakstiem, kā arī zirgu figūru kolekcija. Tā man ir sirdslieta, jo bērnībā laukos bija liels un skaists zirgs Dairis. Ja cilvēks ir aktīvs un radošs, tad, manuprāt, zirgs vai kāds cits dzīvnieks tam ir vajadzīgs. Domāju, ka man vecumdienās būs zirgs. Man patīk kopt zirgu, būt ar to kopā. Tagad man mājās ir mazs suns dvorterjers Poga. Ļoti jauka suņu meitenīte, bet es labprāt gribētu lielu suni, lai varu labāk parunāties un samīļot. Kad dzīvnieks ir liels, tad pati sajūtos maza, varu pie tā piekļauties un sajust, ka zirgs ir stiprāks par mani. Tad rodas lielāka drošības sajūta. Pogu pirms diviem gadiem sev uzdāvināju 6.martā. Veikalā ienāca kāda sieviete, kurai azotē bija mazs kucēns. Man dzīvē bija smagāks periods, tāpēc gribējās vēl kādu, par ko rūpēties. Sunītei bija tik skaista sejiņa, ka es neizturēju un paņēmu to sev. Tagad par Pogu priecājas gan meita, gan vīrs, gan es pati. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ieva Pamils–Pamiljena.
Dzimšanas vieta, laiks: Alūksne, 1986.gada 3.marts.
Ģimenes stāvoklis: precējusies, ir vīrs Sandis un meita Elza.
Izglītība: vidējā profesionālā, Rīgas dizaina un mākslas vidusskola.
Nodarbošanās: floriste veikalā “Rota”.
