Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Rēvalds: “Ārstu resursi ir pilnīgi vājprātīgi”

- Kāda ir veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība Latvijas lauku rajonos jeb ārpus Rīgas?
- Oficiālais atskaites punkts ir gaidīšanas rindu garums. Kopumā pieejamība laukos mēdz būt labāka nekā Rīgā un rindas Latvijas pilsētās īsākas. Jāskatās gan ir katra konkrētā situācija, katra pilsēta atsevišķi. Mēdz būt dažādas individuālas īpatnības.
- Ar ko tas ir saistīts?
- Ar daudz ko. Piemēram, ar ārstu esamību vai neesamību konkrētās vietās, tur pieejamo ārstu darba kvalitāti. Fiziskā esamība ne vienmēr nozīmē, ka viss ir kārtībā, jo būtisks ir arī ārsta kvalifikācijas jautājums. Tas ir komplicēts process. Ir vēl viena lieta – arī pieejamā informācija par rindu garumu pēc pakalpojumiem nav objektīvs rādītājs, jo valstī nav noteikti vienoti principi rindu veidošanai – tas ir katras medicīnas iestādes administratīvais jautājums. Ir uzņēmumi, kas rindas veido gandrīz vai līdz gada beigām, ir tādi, kas līdz pusgadam, bet ir arī tādi, kas to dara tikai mēnesi uz priekšu. Piemēram, mēs nereģistrējam rindu ilgāk kā divus mēnešus uz priekšu, jo esam konstatējuši, ka ilgāk to darīt nav jēgas – pa to laiku cilvēki vai nu izveseļojas, vai ir atraduši speciālistu par maksu, vai vēl kaut kas noticis.
- Jebkurā gadījumā situācija ir mainījusies...
- Protams! Un tad ir jāpārzvana cilvēkiem, jāpārreģistrē u.tml. Tad vēl jāveido gaidīšanas rindas, kurās ir cilvēki, kas cer, ka galvenajā rindā varbūt atbrīvosies kāda vietiņa. Tas viss velkas ļoti ilgi – ir pat bijuši gadījumi, ka pacienti nomirst, nesagaidot savu kārtu. Jebkurā gadījumā tas ir sarežģīts process, kurā nav vienotu vadlīniju.
- Tātad var teikt, ka lauku rajonos pēc viena vai otra pakalpojuma nav rindu, jo vienkārši attiecīgajās jomās trūkst speciālistu?
- Tā mēdz būt. Ir reģioni, kuros noteiktu profesiju ārstu vispār nav. Jāatzīst, ka arī naudas dalīšanā reģionu ārstniecības iestādēm nav ievērots viens un tas pats princips. Vairāki reģioni secinājuši, ka, rēķinot iedalīto naudu uz iedzīvotāju galviņām, situācija ir ļoti raiba. Ir pat reģioni, kurus var uzskatīt par nedaudz pārfinansētiem, bet citos ir pilnīgi pretēji.
- Vienu brīdi Latvijā tika realizēta politika, kas paredzēja ārstniecības iestāžu slēgšanu vietās, kur nav pietiekami liels iedzīvotāju skaits. Cik lielā mērā atbalstāt šādu principu?
- Nav jau citas iespējas. Latvijas īpatnība ir mazs iedzīvotāju skaits, un tie izkaisīti pa relatīvi lielu teritoriju. Ja mēs gribam kaut cik racionāli izmantot ierobežotos veselības aprūpes resursus, šādi risinājumi ir neizbēgami. Vienīgi, ja ir runa par kādas iestādes pārprofilēšanu vai pat slēgšanu, tad vienlaicīgi iedzīvotājiem jānodrošina neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tātad jāstiprina neatliekamā palīdzība, kas līdz šim nav noticis pietiekamā līmenī un ne vienmēr sinhroni ar ārstniecības iestāžu mākslīgu samazināšanu. Tomēr dzīvot ilūzijā, ka katrā pagastā būs sava slimnīca – tā ir pagātne, un no šāda modeļa atsakās visa pasaule. Ir arī jābūt skaidram principam, kā pareizi organizēt plānveida medicīnu. Jāsaprot, ka konkrētām tehnikas vienībām ir jāspēj nokļūt pie pacienta noteiktā laikā, turklāt jebkurā Latvijas punktā.
- Vai pārskatāmā nākotnē ir reāli nodrošināt, lai pietiekami liela daļa nepieciešamo speciālistu lauku rajonos tomēr būtu un faktiski jebkura kaut cik nopietna kaite nav jābrauc ārstēt uz Rīgu?
- Ar cilvēku resursiem ir diezgan briesmīgi, pat pilnīgi vājprātīgi. Situāciju nedaudz glābj tikai pašu iedzīvotāju skaita samazināšanās valstī. Paradoksāli, bet ārstniecības personu skaits uz iedzīvotāju skaitu valstī gandrīz nav samazinājies, proti, ārstu skaits Latvijā rūk lēnāk nekā iedzīvotāju. Aina ir briesmīga, raugoties no cita rakursa. Paskatoties ārstu vecuma struktūru, redzams, ka mediķi Latvijā katastrofāli noveco. Pašlaik veselības aprūpes sistēmu Latvijā glābj tas, ka daudzi ārsti strādā līdz savai nāves stundai. Viņi neiet pensijā un strādā, kamēr mirst – bieži vien savā darbavietā. Nozarē neienāk jauni speciālisti – tas sakāms gan par ārstiem, gan medicīnas māsām. Skaidrs, ka arī ārstu kvalifikācija tādējādi turpinās strauji kristies. Mediķis, kuram ir 70 vai 80 gadu, nevar strādāt tikpat kvalitatīvi vai ražīgi kā speciālists spēka briedumā, bet ārstu atražošana ir ļoti sarežģīts process. Kā zināms, ārsti tiek apmācīti 10 – 11 gadu, līdz viņi ir tiesīgi kārtot kvalifikācijas eksāmenu. Savukārt kvalifikācijas briedumu viņi sasniedz ap 40 gadu vecumu, kad ir veikti ieguldījumi izglītībā un iegūta pietiekama pieredze. Pēc 50 gadu vecuma ārsts, tāpat kā jebkurš cilvēks, noveco un viņa fiziskās spējas sāk mazināties. Jārēķinās arī, ka cerības dabūt speciālistus uz laukiem ir ļoti zemas. Administratīvi piespiest jaunos ārstus to darīt – tas ir pret cilvēka tiesībām.
- Bet kāpēc jaunie speciālisti īpaši neraujas braukt strādāt ārpus Rīgas – runa ir par darba samaksas atšķirību vai arī cilvēku nevēlēšanos «norakt» sevi laukos?
- Jārunā par abiem variantiem. Pirmām kārtām runa ir par naudu. Ir gan pašvaldības, kas mēģina vairot ārstu labklājību, piešķirot viņiem dzīvokļus, un uzturēt algu līmeni augstāku, nekā to paredz normatīvie dokumenti, bet tas ne vienmēr palīdz. Jāņem vērā, ka tā algas sadaļa, ko valsts var atļauties maksāt, bieži vien nav noteicošā ārsta fiziskajā izdzīvošanā. Proti, ļoti liela daļa paralēli strādā privātpraksēs vai privātajās medicīnas iestādēs, un nereti tieši tur viņi nopelna savu lielāko ieņēmumu daļu. Šādas iespējas vairāk ir Rīgā nekā citur Latvijā. To pašu var teikt arī par citām darbībām – piedalīšanos klīniskajos pētījumos, zinātnisko darbu izstrādē, kas parasti notiek galvaspilsētā. Un, protams, ārstam, kurš grib sasniegt noteiktus karjeras punktus, to vieglāk ir izdarīt lielajās klīniskajās slimnīcās nekā reģionālajās ārstniecības iestādēs. Kaut gan jāteic – reģionālās slimnīcas mēģina vienoties ar valdību, ka tām varētu tikt dota iespēja nodarboties ar rezidentu apmācību. Protams, vēl jāņem vērā konkurence ar ārējiem tirgiem.
- Kādā ziņā?
- Daudzās valstīs medicīnas māsu alga ir piecas sešas reizes lielāka nekā Latvijā, bet ārstu atalgojums atšķiras līdz pat desmit reizēm. Tālāk katrs pats var domāt, kādas ir mūsu izredzes konkurēt ar ārējiem tirgiem. Turklāt tieši medicīnā ļoti raksturīgi ir tas, ka ārvalstis speciālistu piesaistei izmanto rekrutēšanas kompānijas, kas to dara profesionāli un pietiekami lielā apjomā, un tas jau ir pavisam traki. Citas nozares tomēr neizmanto rekrutēšanas kompānijas. Tā Latvijas darba tirgū nonāk tikai aptuveni 20 procentu no visām medicīnas māsām, kuras ieguvušas atbilstošu izglītību, pārējie 80 procenti kaut kur pēkšņi pazūd. Viena daļa no šiem 80 procentiem vai nu dodas uz ārzemēm, vai arī pārprofilējas, sākot strādāt kādā citā nozarē, kur darba samaksa ir lielāka. Mediķu atalgošanas sistēma Latvijā ir pilnīgi bezcerīga.
Principā šo sistēmu glābj tikai divi faktori. Pirmkārt, tie ir ārsti misionāri, kuri strādā līdz nāvei, par ko es jau minēju. Otrkārt, sistēmu glābj ārsti, kuriem medicīna ir hobijs. Normālās rietumvalstīs vairāk nekā puse no visiem ārstiem ir vīrieši. Latvijā tā ir stipri izteikta sieviešu profesija, un šajā aspektā ir savs zināms labums. Proti, nereti šīm sievietēm mēdz paveikties ar vīriem, jo tie strādā kādā citā profesijā un pelna ievērojami vairāk nekā viņas pašas, un tas ļauj šīm ārstēm pievērsties savam hobijam – medicīnai. Respektīvi, daudzas ārstes Latvijā strādā hobijlīmenī. Pārējie mediķi izdzīvo, vai nu strādājot uz izdegšanas robežas, proti, darbojoties vairākās ārstniecības iestādēs, vai arī pieņemot nelegālus maksājumus no pacientiem, kas tiek aktīvi apkarots. Un veidojas pavisam neapskaužama situācija – ja ārstiem pilnībā liegs pieņemt dažādus nelegālus maksājumus, ir skaidrs, ka viņi būs prom no šīs valsts. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Atceries pasargāt savas rokas! 2

    Atceries pasargāt savas rokas!

    Ziema ir sevišķi skarba pret rokām – tās salst, prasa cimdus un siltumu, grib par kādu barojošu krēmu un mirkli gādības vairāk. Ceļojošā fotoizstāde...

  • Draugiem visi svētki labi

    Draugiem visi svētki labi

    «Lieciet mani mierā – negribu nekādus svētkus! Visa tā jezga ar eglītēm, rotājumiem, dāvanu meklēšanu un ciemošanos mani vienkārši tracina. Turklāt...

  • Opekalna baznīcai uzliek  dakstiņu cepuri

    Opekalna baznīcai uzliek dakstiņu cepuri

    Opekalna baznīcā pagājušajā nedēļā nomainīts jumta segums un vecais šīferis aizvietots ar skaistu dakstiņu segumu. Darbi gan ar to vēl...

  • Piparkūkas taisu tā!

    Piparkūkas taisu tā!

    Mīklai – 500 g sviesta (vai puse margarīna), 0,5 l iesala ekstrakta, 400 g cukura, 3 olu dzeltenumi + 1 vesela ola, 1,2 kg miltu, 3 ēd.k. medus,...

  • Jauna grāmata

    Jauna grāmata

    Izdevniecībā “Kontinents” klajā laista  Džefrija Ārčera grāmata “Atbildi zina tikai laiks”.Dž.Ārčers sarakstījis vairāk nekā 18 romānus, īsstāstus,...

  • Meklē dziļāk “Alūksnes Ziņās”!

    Norādiet lappusi un raksta nosaukumu, kurā ir šāds teikums: “Tagad tāda ir arī Alūksnē.”Atbildēt var līdz otrdienas pulksten 17.00 pa e-pastu...

  • Dzērveņu pīrāgs

    Dzērveņu pīrāgs

    Vajag: 200 g sviesta, 200 g biezpiena, 1 glāzi cukura, 1 tējkaroti sodas vai cepamā pulvera, 1/2 tējkaroti citronskābes, 2 glāzes miltu, 4 olas,...

  • Noskaidro labākos

    Noskaidro labākos

    Ziemeru 29.mazpulks šogad svin 15 gadu jubileju. Tikpat gadu ir mazpulka iedibinātajai tradīcijai - konkursam “Zemes meita un Zemes dēls”. Sākotnēji...

  • Meklē dziļāk “Alūksnes Ziņās”!

    Norādiet lappusi un raksta nosaukumu, kurā ir šāds teikums: “Tagad jau ir pierasts.”Atbildēt var līdz otrdienas pulksten 17.00 pa e-pastu...