Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Prot saredzēt, kā uzsmaida puķes

Alūksniete Dzidra Mazika ir tikpat uzņēmīga un neatlaidīga kā novadnieks Jānis Greste – ja viņu izmet pa durvīm, viņa ir gatava doties vēlreiz pa logu.

Alūksniete Dzidra Mazika ir tikpat uzņēmīga un neatlaidīga kā novadnieks Jānis Greste – ja viņu izmet pa durvīm, viņa ir gatava doties vēlreiz pa logu. Bet, ja izmet arī pa logu, tad taču paliek vēl vēdlodziņš! Viņa nepazīst vārdu "nevar", jo ir pārliecināta, ka cilvēks visu var, tikai reizēm negrib.
Par intervijas laiku ar Dzidras kundzi vienojamies vairākkārt, jo par spīti solīdajam vecumam viņa nesēž, rokas klēpī salikusi, jo vienmēr ir ko darīt. Galvā nemitīgi raisās idejas – arī tagad, jo viņa ir iecerējusi uzņemt atmiņu stāstu filmu par Alūksnes rajona politiski represētajiem. "Tas man nedod mieru, tikai nezinu, kā izdosies, jo trūkst līdzekļu. Bet šīs filmas uzņemšanai svarīga ir katra diena," saka Dz.Mazika.
Lai cik grūti viņai dzīvē gājis, viņa vienmēr bijusi uzņēmīga un spītīga savu mērķu sasniegšanā. Neviens viņai dzīvē neko nav nolicis priekšā, jau kopš 5.klases viņa pati ir rūpējusies par savu izglītību un maizes gabalu.
Vienmēr bijuši pienākumi
Dz.Mazika ir dzimusi Rīgā, pēc tam vecāki pārcēlās uz Valkas apriņķa Kalncempju pagasta "Ozoliņiem". Par tur pavadīto bērnību līdz 1940.gadam Dz.Mazikai ir ļoti jaukas atmiņas, jo tas bija laiks, kad viņa varēja būt pie dabas un vērot, kas tajā notiek.
"Kopš es sevi atceros, man vienmēr ir bijuši kādi pienākumi. Kad vēl nevarēju darīt lielus darbus, mans pienākums bija salasīt vistu izdētās olas, palīdzēt vecmammai ganīt lopus. Man vēl nebija pieci gadi, kad jau uzticēja ganīt aitas. Tēvs prata iemācīt respektu un darba mīlestību ar skatienu vien," atceras Dz.Mazika.
Pēc tam mazās Dzidras un viņas ģimenes dzīve sagriezās kājām gaisā, jo tika pārdzīvots grūts kara laiks un izsūtījums par to, ka viņiem bija pārlieku liela Dzimtenes mīlestība...
"Bija brīži, kad Dievs mums stāvēja klāt, jo citādāk nevar izskaidrot to, ka palikām dzīvi. Tā bija tad, kad atradāmies bēgļu gaitās Gaujas malā, līcītī, kur bija jauks siena šķūnītis. Tur atradāmies neilgi, jo kaut kas urdīja doties tālāk. Kad pēc pāris dienām atgriezāmies, šķūnīša vairs nebija un zeme visapkārt bija kā uzarta... Otrs gadījums bija, kad atgriezāmies no bēgļu gaitām mājās. Toreiz tēvs brauca ar pirmo pajūgu, bet mēs – ar citiem. Kā tēvs no lielceļa iegriezās mājas ceļā, tā atskanēja liels sprādziens. Izrādījās, ka pie virtuves loga novietotajā transporta kannā bija ievietota mīna ar laika degli. Un tikai dažas minūtes mūs visus paglāba no bojāejas," stāsta Dz.Mazika.
1949.gadā mazo Dzidru ar māsu un mammu izsūtīja uz Sibīriju, tēvu arestēja un tiesāja jau 1947.gadā. Mājās viņa ar mammu atgriezās 1956.gada sākumā, māsa – 1954.gadā, bet par tēvu kopš 1947.gada vasaras viņām vairs nebija lemts neko zināt...
Rodas spīts izglītoties
Kad ģimeni izsūtīja, Dzidra bija tikai 3.klases skolniece. "Es biju nolēmusi tajā krievu skolā neiet, tomēr mani pierunāja un atzīmes nebija sliktas. Reiz biju ļoti glīti izpildījusi krievu valodas mājas darbu. Man aizmugurē sēdēja krievu puisis, viņš pārliecās un apgāza tintes pudelīti uz mana darba. Ar to beidzās mana izglītošanās, jo tas bija zem mana goda – es biju tā pūlējusies, bet, ja kāds atļāvās manu darbu tā sasmērēt, tad uz skolu vairs negribēju iet. Man pārmeta, ko tad es pratīšot, ja skolā neiešu? Bet atteicu, ka es pratīšu, vēl vairāk pratīšu!" atceras Dz.Mazika.
Šis gadījums viņā radīja lielu spītu izglītoties pašai. "Radi no Latvijas man sūtīja mācību grāmatas. Ar visu tiku galā pati, izņemot matemātiku. Izsūtījumā bija kāds skolotājs, kas man palīdzēja apgūt neizprotamo. Bija arī kāda kundze, kas mums sūtīja dažādas grāmatas. Pateicoties viņai, es jau pusaudzes vecumā biju izlasījusi daudzus darbus, arī "Dvēseļu puteni". Šo kundzi esmu satikusi, pateikusies un jautājusi, kā tajos laikos viņa spēja to izdarīt? Bet uz to viņa man neatbildēja," atceras Dz.Mazika.
Viņa mācījās pašmācībā ar mērķi, lai, atgriežoties Latvijā, varētu turpināt izglītoties. 1956.gada rudenī viņa iestājās Alūksnes vakarskolas 5.klasē, kas bija apvienota ar 6.klasi. Skolotāji prognozēja, ka būs grūti, jo bijis liels pārtraukums, bet jau pēc dažiem mēnešiem paši rosināja pārcelt uzreiz 7.klasē. "Kad sāku studijas, man teica, ka mācīties jau varu, bet lai nedomāju, ka ieņemšu kādu atbildīgāku amatu, ņemot vērā manu biogrāfiju. Līdz 3.kursam studēju Latvijas Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātē neklātienes nodaļā, bet veselības problēmu dēļ studijas bija jāpārtrauc," saka sieviete.
Darba gaitas Dz.Mazika, vēl maza būdama, sāka jau grūtajos meža darbos Krievijā. Atgriežoties Latvijā, viņa strādāja Alūksnes dārzniecībā, tad apdrošināšanas inspekcijā, tad skolā par skolotāju un laboranti, pēc tam – Veterinārajā laboratorijā hematoloģijas nodaļā.
Grāmatas un puķes
Dz.Mazikas mūža aizraušanās ir grāmatu lasīšana. To, kas ir interesējis, viņa nekad nav atstājusi novārtā, lai kas arī notiktu, jo vēsture un literatūra ir viņas sirdslieta.
"Esmu lasījusi visu savulaik aizliegto literatūru. Šodien man tas noder, lai apzinātu savus likteņbiedrus, lai izprastu lielās diskusijas, piemēram, par leģionāriem, nacionālajiem partizāniem. Ir kaut kas, kas man dzīves laikā stāvējis klāt un regulējis – arī manu dumpīgumu. Sauksim to par Dievu, kādu augstāku varu. Atskatoties atpakaļ, neko lieku es neesmu darījusi vai zaudējusi. Lielais gribasspēks un spītība ir virzījuši uz priekšu," atzīst Dz.Mazika.
Arī tagad vēl joprojām viņa daudz lasa un atklāj, ka labi cilvēki viņu apgādā ar grāmatām. Īpaši tuva tēma viņai ir Latvijas vēstures izzināšana.
"Kādreiz es rakstīju dienasgrāmatu. Viens solīds kungs to zināja un ieteica man atbrīvoties no katra rakstu gala. Viņš man ieteica visu paturēt galvā, jo tikai tad pār šo informāciju pati esmu noteicēja. Tā es, asarām acīs, iznīcināju dienasgrāmatu. Ir tik daudzi gadi pagājuši, bet es neesmu tikusi tam pāri. Es varu izstāstīt, bet ne uzrakstīt," atklāj Dz.Mazika.
Otra viņas lielā aizraušanās ir puķes. To kopšana un priecāšanās par cilvēkam doto skaistumu viņai dod spēku un enerģiju aktīvi vadīt Alūksnes rajona politiski represēto klubu "Sarma" un pat rakstīt projektus, piesaistot finansējumu.
"Vasarā es nevienu dienu nevaru sākt kaut ko darīt, kamēr neesmu izstaigājusi dārzu un apskatījusi, kā klājas manām puķēm: kas uzziedējis, kas noziedējis, kas ir slinks augšanā. Un aprunājos ar savām puķēm. Man nav mīļāko puķu, jo katrai no tām ir savs laiks," viņa saka.
"No agras bērnības mūs audzināja nacionālā garā. Tagad, kad runā par Dzimtenes mīlestību, es atceros savas mammas teikto: "Tu tagad paņem slotu un noslauki to celiņu, kas ved uz šķūni, tad uz klēti, tad noslauki pagalmu – un tā jau būs daļa Dzimtenes mīlestības. Un tagad paskaties – redzi, cik skaisti! Un tagad aizej vecmammai palīgā puķu dobi izravēt – tu redzēsi, tās puķes tev pēc tam uzsmaidīs!" Viņa vienmēr uzsvēra, ka Tēvzemes mīlestību mēs varam ar darbiem parādīt. Tagad Dzimtenes mīlestības mums nereti pietrūkst. Bet es no sirds priecājos par Alūksnes jauniešiem, kuriem acis zib pēc tam, kad viņi kaut ko ir sakopuši. Tas ir brīnišķīgi!" secina Dz.Mazika.

Citu datumu laikraksti

  • Precizējums

    Konkurss “Mini Mis un Misters Ape 2007” notiks sestdien pulksten 16.00 Apes tautas namā, nevis Alūksnes tautas namā, kā bija minēts iepriekšējā...

  • Nepārejošais vecā gada rūgtums...

    Dzīvojam diezgan tālu no Malienas pagasta centra, tādēļ pārsvarā paļaujamies uz publicēto rajona laikrakstos, tā arī tas notika 2006.gada...

  • Alūksnes rajons izveidots 10.janvārī pirms 40 gadiem

    Šogad aprit 40 gadi, kopš Alūksnes rajons izveidots kā administratīvi teritoriāla vienība.Šogad aprit 40 gadi, kopš Alūksnes rajons izveidots kā...

  • Nomedī tikai vienu lūsi

    Pirmajā lūšu medību sezonas mēnesī Latvijā nomedīti 32 lūši.Pirmajā lūšu medību sezonas mēnesī Latvijā nomedīti 32 lūši. Tikai viens nomedīts...

  • Vakarā - uz vēdzelēm

    Ja vakaru esat nolēmis pavadīt nevis siltā istabā, bet upes krastā pie ugunskura un jūs nebaida iespēja izmirkt līdz ādai, nejauši paklūpot aiz kāda...

  • Vai eholote palīdz noķert zivis?

    Laiki, kad makšķerēšanai pietika ar veikalā nopirktu vienu āķi, lazdas kātu un auklu no vecmāmiņas pūra lādes, ir pagājuši.Laiki, kad makšķerēšanai...

  • Mēness kalendārs

    6.janvārī - dilstošs Mēness Lauvas zvaigznājā. Šīs dienas galvenā tendence ir mīlestība, prieks par esamību un dzīvi. Var doties ceļā, uzsākt darbus,...

  • Remontē rajona policijas pārvaldi

    Alūksnes rajona policijas pārvaldes telpās pašlaik tiek remontēts otrā stāva gaitenis un kāpnes.Alūksnes rajona policijas pārvaldes telpās pašlaik...

  • Pamatskolā remontē grīdu

    Skolēnu brīvdienu laikā Ziemeru pamatskolā tiek veikti otrā stāva grīdas seguma remontdarbi.Skolēnu brīvdienu laikā Ziemeru pamatskolā tiek veikti...