Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Prot saglabāt sievišķību, arī peldot pret straumi

Alūksnes Zemesgrāmatu nodaļas priekšniece, tiesnese Ingrīda Brūvere uzskata, ka viņas raksturīgākā īpašība esot sievišķība.

Alūksnes Zemesgrāmatu nodaļas priekšniece, tiesnese Ingrīda Brūvere uzskata, ka viņas raksturīgākā īpašība esot sievišķība. Kaut gan aizrautīga ēst gatavošana un aizraušanās ar rokdarbiem, ko būtu grūti savienot ar juridisko darbu, nepatīk Viņa nav asu izjūtu cienītāja un īpaši nepatīk vadīt auto (taču to viņa dara!). Ingrīda priecājas, ka šis ir viņas - Kazas - gads un cer, ka pašai tas būšot labvēlīgs. Zemesgrāmatu nodaļu Ingrīda vada jau ceturto gadu, pirms tam lielu pieredzi ieguvusi, strādājot Alūksnes tiesā.
Ingrīdas horoskopa zīme ir Zivs, kam raksturīgas pretrunas. "Tā arī ir, ka varu būt dažāda. Pretrunas var mani iekšēji plosīt, tāpēc reizēm ir grūti pašai un droši vien arī citiem," laikrakstam stāsta Ingrīda Brūvere. Viņa atzīst, ka patīk būt sabiedrībā un viņai neesot problemātiski rast kontaktu ar dažādiem cilvēkiem. Tādi brīži, kad būtu vajadzīga vientulība, Ingrīdai esot vajadzīgi pavisam maz. "Ātri iepazīstos. Droši vien tagad atkal spētu iedzīvoties Gulbenē, kur aizritēja mani skolas gadi," saka viņa.
Netur ļaunatminību
Ingrīda atzīst, ka viņai esot daudz draugu. "Es nevaru teikt, ka man ir tikai daži draugi un daudz paziņu, kā tas parasti ir citiem. Dažādos dzīves periodos man vienmēr ir bijuši draugi, kuriem varu uzticēties," spriež sieviete. Viņai ir laimējies, jo nav nācies īpaši vilties cilvēkos.
"Ir jāprot cilvēkiem piedot un nevajadzētu turēt sevī ļaunatminību," saka viņa. Iespējams, ka arī labu draugu dēļ viņai patīk atzīmēt savas dzimšanas dienas un svinēt svētkus.
"Man patīk dzīvot svētku un jubileju gaidās. Tā ir vienreizēja sajūta," spriež viņa. Pati domā, ka, pateicoties savai komunikabilitātei, joprojām nav zaudējusi saikni ar klases un studiju biedriem. "Piekrītu tradicionālajam uzskatam, ka studiju laiks ir viens no skaistākajiem cilvēka dzīvē," saka viņa.
Citu profesiju
nevēlējās
Pēc studijām Latvijas Valsts Universitātes juridiskajā fakultātē 1991.gadā Ingrīda uzsāka darbu Alūksnes prokuratūrā, kur strādājusi arī praksē. "Jau skolas gados zināju, ka kļūšu par juristi, citu neko nevēlējos. Droši vien, ka tas bija arī tēva Aivara Brūvera (Gulbenē strādāja par virsprokuroru - I.Z.) nopelns. Pirmajā gadā, kad lielā konkursa dēļ neiestājos augstskolā, nesapratu, ko darīt. Man likās, ka tas ir gluži vai pasaules gals, jo neko citu nevēlējos mācīties," atceras Ingrīda. Viņa lepotos, ja arī desmitgadīgais dēls Reinis kļūtu par juristu.
Vienu gadu pēc neveiksmīgā mēģinājuma iestāties juristos viņa strādājusi Gulbenē, vairumtirdzniecības bāzē. "Iznāca, ka tā bija mana pirmā darbavieta. Es, jauna meitene, tikko beigusi vidusskolu, tajā guvu labu dzīves mācību. Tas bija laiks, kam raksturīgs dažādu preču deficīts, tāpēc labi redzēju, kāda patiesībā ir dzīve. Tikai tagad es novērtēju, ka tas man ir bijis nozīmīgs laiks. Taisnība ir teicienam, ka nekad nevar zināt, kur iegūsi un kur pazaudēsi," spriež Ingrīda.
Viņa apzinās, ka pašai bieži dzīvē esot tā, ka ar vienu roku kaut kas vērtīgs tiekot atņemts, bet ar otru - iedots vietā. "Citreiz tikai pēc kāda laika esmu apzinājusies, ka tas man nav tik vērtīgs un patiesībā man to nemaz nevajag, ko tik stipri esmu vēlējusies," saka alūksniete.
Nezina, kā izskatās
Ingrīda ir pārliecināta, ka jurista darbs ir interesants. Nevienu mirkli viņa nav nožēlojusi profesijas izvēli.
"Strādājot tiesā, iznāca lielāka saskare ar cilvēkiem. Viņi jāuzklausa un jāiedziļinās dažādās lietās, tāpēc emociju bija vairāk. Tas bija grūts, garīgs darbs. Īpaši smagas bija tiesas prāvas, ja notikusi vardarbība. Arī šķirt laulības nebija tik vienkārši. Taču man vienlīdz labi patika strādāt gan tiesā, gan prokuratūrā. Mans tagadējais darbs vairāk ir saistīts ar dokumentu kārtošanu, mazāk - ar cilvēkiem, tāpēc dažreiz pat nezinu, kādi klienti izskatās," stāsta Ingrīda.
Viņa nav domājusi, ka karjeras dēļ varētu pārcelties dzīvot uz Rīgu. Viņu vairāk saista mazpilsētas mierīgais ritms, un mīļa ir gan Alūksne, gan dzimtā pilsēta Gulbene. "Alūksni un tās cilvēkus droši vien pa šo laiku esmu iemīļojusi vairāk," secina sieviete.
Dēlu uztver kā pieaugušu
Ingrīda atzīst, ka viņai nav stingru prasību pret sevi un dzīvi. Citādāk tas esot, veidojot darba attiecības. Ingrīda uzskata, ka viņa nav arī stingra mamma un ar desmitgadīgo dēlu Reini attiecības veido kā ar pieaugušu cilvēku.
"Iespējams, ka tāpēc pārāk ātri viņš kļūst pieaudzis. Labi apzinos, ka dēls izaugs un es viņu nevaru uztvert kā privātīpašumu. Priecājos, ka Reinim ir stingrāks raksturs nekā man. Viņš ir atšķirīgāks nekā es," apgalvo Ingrīda.
Dēlu viņa nenoliedzami cenšas audzināt līdzīgi, kā vecāki audzināja viņu. Pašai par bērnību saglabājušās saulainas un gaišas atmiņas. Ar vecākiem viņai esot paveicies.
"Man ir ideāls tēvs. Es nepārspīlēju, tā teikdama. Kādreiz kāds viņa kolēģis to man īpaši uzsvēra, taču pati jau biju apzinājusies un novērtējusi," saka Ingrīda. Strādājot prokuratūrā, allaž zinājusi, ka tēva padoms lieti noderēs, ja tas būs nepieciešams. "Diemžēl mammas man pārāk ātri pietrūka. Arī viņa bija brīnišķīgs cilvēks. Tas man divdesmit sešu gadu vecumā bija liels zaudējums, sāpīgākais manā dzīvē," saka Ingrīda.
Vēlas, lai redz pasauli
Vasarās Ingrīda ar dēlu un draugiem daudz ceļo. "Tas varbūt izklausās nemūsdienīgi, taču ceļošana, godīgi sakot, nav mans vaļasprieks. To vairāk daru sava dēla dēļ, lai viņš redzētu pasauli un paplašinātu redzesloku," saka viņa.
Arī šogad abiem paredzēts tālāks ceļojums. Pirms diviem gadiem apskatīta Polija, pērn - Vācija, redzēta arī Lietuva un Igaunija. Vislabākā relaksācija, ja var būt kopā ar draugiem un dēlu. Ingrīda sapņo, ka kādreiz varbūt varētu pārcelties dzīvot uz vecmammas māju. "Smejos, ka citi vasarās brauc uz lauku māju ārpus pilsētas, bet es - uz lauku māju Alūksnes centrā," saka viņa.
Vainu meklē sevī
Ingrīda vēlas, lai dēls izaugtu par labu cilvēku, uz kuru vienmēr var paļauties. "Vīrietim ir jābūt vīrišķīgam, patstāvīgam, ar stingru mugurkaulu, lai sievietei viņš nebūtu jāvada pa dzīvi," domā alūksniete. Ingrīdai īpaši simpatizē gudri un pārliecināti vīrieši. Ingrīda atceras, ka pati pirmo reizi iemīlējusies skolas gados un neslēpj, ka iemīlēšanās nereti kļūst gluži vai par slimīgu. Taču pretī no stiprā dzimuma pārstāvjiem esot saņēmusi ne mazums patīkamu pārsteigumu.
"Skaists bija mirklis, kad man un vēl vienai sievietei speciāli pēc vakariņām naktī vīrieši sarīkoja salūtu," atminas Ingrīda. Viņa noliedz, ka vīrieši viņu dzīvē būtu spēcīgi sāpinājuši. "Es parasti tad meklēju vainu sevī un pārmetu sev," atzīst Ingrīda Brūvere.

Citu datumu laikraksti