Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pavasaris atnāk ar pārvērtībām

Jau atlidojuši pirmie gājputni. Lai gan sinoptiķi sola, ka ziema vēl neatkāpsies, rītos arvien agrāk modina gaisma. Tieši tā un arī 8.martā sievietēm izplaukušie ziedi liek sajust pavasara tuvumu alūksnietei Līgai Bietei Šis pavasaris viņai ir īpašs, jo tikai pirms mēneša viņa atsākusi darbu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma.  


- Ar kādām domām un izjūtām gaidāt 8.martu – Sieviešu dienu, kas tiek svinēta, lai gan nav oficiāla svētku diena?- Kurai sievietei gan nepatīk, ka viņai dāvina ziedus? Reizēm 8.martu ironiski dēvē par sarkano tulpīšu svētkiem. Bet kas var būt skaistāks par tulpēm un narcisēm martā, vienalga kādā krāsā? Sievietes, manuprāt, visas gaida šos ziedus. Mums svētku dienu ir maz, tad kādēļ tās nevarētu papildināt 8.marts? Ar ko šī diena būtu sliktāka par Valentīndienu? - Kādas sajūtas saistās ar pavasara atnākšanu?- Patiesībā pavasaris atnāk tieši ar 8.marta tulpēm un narcisēm! Pavasaris ir pārmaiņu laiks gan dabā, gan cilvēkos. Esam spiesti pārkārtoties, mostoties no ziemas miera. No masu saziņas līdzekļiem maz uzzinām labas ziņas, bet, paskatoties dabā, mostas cerība, ka viss atkal plauks un ziedēs.  Kādreiz pavasaris man bija mīļākais gadalaiks, bet tagad secinu, ka katram gadalaikam ir savs valdzinājums. Maijā ir mana dzimšanas diena, kad viss zied un zaļo. Nevaru atraut acis no saulainajām pieneņu pļavām. Taču man patīk arī rudens krāšņums un smarža, kāda ir tikai rudens lapām. Mēs esam laimīgi cilvēki, dzīvojot šajos platuma grādos, jo varam izbaudīt tik spilgtus gadalaikus. Labprāt braucu uz siltajām zemēm, kad sanāk. Bet negribētu visu laiku dzīvot mūžīgā vasarā vai mūžīgā ziemā. Varbūt reizēm pietrūkst augstu kalnu, bet mēs jau savus paugurus arī saucam par kalniem. - Arī krīze ir pārvērtību laiks. Vai tā ir likusi kaut ko mainīt jūsu vērtību sistēmā?- Protams, krīze skar mani tāpat kā visus. Tomēr abi ar vīru secinām, ka mums tāpat kā lielākajai daļai arī tie treknie gadi nebija nekādi treknie. Toties tagad tā atšķirība nav tik krasa, kā tiem, kuri pirms krīzes dzīvoja ļoti labi. Esmu latviete, un arvien no jauna secinu, ka Latvija ir paradoksu zeme un tajā dzīvo paradoksu tauta. Jau pirms krīzes mums algas bija viszemākās Eiropas Savienībā, bet mašīnas uz ielām – “visbiezākās”, salīdzinot ar kaimiņu valstīm – Lietuvu un Igauniju. Teicām, ka mums klājas labi, bet ceļi bija ļoti bēdīgi, turpretim kaimiņos – pavisam pieklājīgi. Arī izglītībai kaimiņos bija vairāk naudas, bet mums nepietika pat treknajos gados. Par skolotāju algām negribas pat runāt. Es saprotu sabiedrības noskaņojumu un attieksmi pret skolotājiem. Tomēr nevienā citā jomā strādājošajiem nav samazinātas algas par 60 procentiem. Neviens nežēlojas, jo patiesība ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Tomēr tik krasi nogriezt algas -. tā bija skolotāju pazemošana. Ne velti saka, ka skola ir sabiedrības spogulis. Viss, kas notiek sabiedrībā un ģimenē, skolā ir redzams. Šobrīd daudziem trūkst motivācijas mācīties, redzot, ka vecāki paliek bez darba un ģimene bez iztikas līdzekļiem.   - Ekonomisko grūtību dēļ tiek aizmirsts par garīgām vērtībām vai tieši otrādi – spējam tās labāk novērtēt?- Domāju, ka protam labāk novērtēt gan garīgās vērtības, gan to, kas mums ir dots. Tagad cilvēki vairāk atbalsta cits citu. Arī es cenšos ziedot labdarības akcijās tiem, kuriem nepieciešams atbalsts. Tomēr nereti ir tāda sajūta, ka garīgo vērtību sistēma ir sašķobījusies. Ceru, ka ar laiku tā atkal būs stabilas. Sevišķi svarīgi ir saglabāt ģimeni kā galveno vērtību. Tā ir patvērums un atbalsts visās grūtībās.- Vai ticat, ka ir liktenīgas satikšanās, arī mīlestība? - Jā, noteikti. Varam darīt visu, kā esam iecerējuši, tomēr notiks tā, kā tam ir jānotiek. Liktenis, Dievs, Kosmoss – varam to dēvēt, kā vēlamies. Jā, katrs mēs izvēlamies ceļu, bet nezinām, kurp tas aizvedīs. Ir lietas, kuras nevaram ietekmēt. Tas attiecas arī uz mīlestību, jo to iepriekš nevar paredzēt. Manā dzīvē liktenīga bija tikšanās ar tagadējo vīru un bērnu tēvu. Viss notika ļoti strauji, bet acīmredzot tieši tā, kā tam bija jānotiek. Tagad mums ir divi jauki bērni. - Ko darītu, ja redzētu – bērniem dara pāri? Steigtos palīgā vai ļautu pašiem tikt galā?- Protams, vajadzētu ļaut pašiem visu nokārtot. Bet ļoti gribas palīdzēt.  - Kā šobrīd esat apmierināta ar dzīvi? Kā tajā pietrūkst?- Jā, esmu apmierināta, jo dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Tiesa, gribētos vairāk brīva laika. Tagad tā nav vispār. Gribētos ceļot, bet nesanāk. Tas nav vienkārši ar diviem maziem bērniem. Tepat pa Latviju un kaimiņvalstīm gan dodamies izbraukumos, bet tālāk pagaidām ne.  Pietrūkst drošības par nākotni, ticības, ka būs labāk. Jā,  zinu, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Tāpēc atzīstu, ka pirms gada, kad lauksaimnieki rīkoja protesta akcijas, biju tāda pati mietpilsone kā daudzi. Domāju – nu ko viņi tur plosās, jo mani tas neskāra. Kad mūsu valstī viss sagāja sviestā, tad gan visi sāka kliegt. - Vai mums atgūties varētu palīdzēt latviskā dzīvesziņa, savu sakņu apzināšanās?- Varētu. Bet mēs esam pārāk tālu aizgājuši no latviskā. Esam iegājuši Eiropā un pasaulē, daudz ko pārņemot no tur redzētā un dzirdētā. Arī ar to mēs esam paradoksu tauta. Nav slikti aizgūt kaut ko labu, taču tāpēc nevajadzētu zaudēt savu identitāti. Latvisko dzīvesziņu var saglabāt tikai ģimenē. Taču arī tas nav viegli, jo mūsu laiks ir sarežģīts. Kā bērnam, kurš sapņo tikai par datora spēlītēm, iestāstīt latvisko dzīvesziņu? Mūsu bērni ir vēl mazi, tāpēc grūti teikt, kā tas izdosies, bet cenšamies saglabāt tautas tradīcijas latviskajos gadskārtu svētkos. - Kad pēdējo reizi no sirds smējāties?- Šķiet, tas bija kopā ar bērniem. Viņi šajā vecumā ir interesanti. Dēlam ir 2 gadi un 4 mēneši, viņš ļoti precīzi kopē vecākus – te mammu, te tēti. Tad var secināt – tiek lietots tavs izteiciens,  tavas darbības, paradumi... Atliek vien secināt – tā taču esmu es, jā, es tā daru. Turklāt reizēm par to ir lieli smiekli. - Kā varētu sevi raksturot – esat cīnītāja?- Patiesībā jau viss dzīvē ir jāizcīna. Tā, pirmkārt, ir cīņa ar sevi. Jebkurš cilvēks pēc dabas ir slinks. Lai man nestāsta, ka kāds nav! Tāpēc viss, ko dzīvē sasniedzu un izdaru, ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi izdodas pārvarēt slinkumu. Tā ir arī latviskā dzīvesziņa, kas sasaucas ar tautasdziesmu par bitītes čaklumiņu. Tiesa, nevar visu laiku būt kā bitīte. Ir uzplūdi un atplūdi. Gadās arī konflikti ar apkārtējiem. Taču neesmu no tiem, kuri iekarst strīdos. Es biežāk noklusēju. Varbūt vajadzētu uzreiz teikt to, kas ir uz mēles? Taču es nesteidzos, un tā zināmā mērā ir piekāpšanās. - No kā ir bail?Es baidos no tārpiem - parazītiem, arī tiem, kuri ir zirņos. Tāpēc par mani smejas. Mājinieki jau zina, ja zirņu zupā gadīsies viens tārps, tad tas noteikti būs manā šķīvī. Čūskas un sliekas man patīk. Esmu mežā sēņojot odzei acīs skatījusies un sarunājusies, taču necenšos tās ņemt rokās. Pelēnus gan bērnībā auklēju. - Ko Dievs redz, kad nolūkojas uz Līgu?- Man ir grūti atbildēt. Būtu jāpajautā. Domāju, ka esmu cilvēks kā daudzi citi – ar saviem tikumiem un netikumiem. Droši vien katram gribas dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Man tas reizēm izdodas, reizēm – nesanāk. Taču vienu lietu varu droši apgalvot – nav manī ļaunuma. Varbūt kādam no malas šķiet, ka ir gan. Nevaru teikt, ka esmu kristālskaidra un nevienam mūžā ļaunu neesmu vēlējusi, taču tas nekad nav  bijis apzināti. Var manī kaut kas patikt vai nepatikt, bet to man nevarētu pārmest.- Kuri ir skaistākie gadi sievietes mūžā? - Dziesmās apdzied 18 gadus un jaunību, bet es gribu teikt – ka tajos gados cilvēks vēl nav izveidojies. Arī sieviete īsti neapzinās sevi. Protams, pašai šķiet, ka ir pieaugusi un visa pasaule viņai ir vaļā. Taču patiesībā katram mūža posmam ir sava burvība. Ja man būtu iespēja izvēlēties, es gribētu palikt 28, 29 vai 30 gadu vecumā. Tad sieviete ir pietiekami jauna, ir jau uzkrāta pieredze un diezgan daudz vēl ir priekšā. Man spilgti atmiņā palicis laiks, kad biju Tautas lietišķās mākslas studijas „Kalme” vadītāja. Tad tikos ar dzīves gudrām dāmām cienījamos gados, un no katras esmu guvusi kādu atziņu. Piemēram, kāda studijas dalībniece man atklāja, ka, tikai sasniedzot 60 gadus, pa īstam sākusi saprast dzīvi. Tiesa, var jau 25 gados būt veca morāli un garīgi. Bet var arī 70 un 80 gados būt jauna. Tāda bija mana vecmāmiņa, ar kuru varēju runāt par visu. Varbūt pēc gadiem domāšu citādi.

Citu datumu laikraksti

  • Informēs par māju siltināšanu

    Alūksne Ceturtdien, 11.martā, pulksten 11.00 Alūksnes novada administratīvajā ēkā plānots informatīvais seminārs par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju...

  • Piedalās “Balss pavēlniekā”

    Zēnu grupa “3 no Bejas” un alūksniete Amanda Bašmakova nedēļas nogalē Ventspilī piedalījās bērnu un jauniešu mūsdienu dziesmu izpildītāju konkursa...

  • Afiša

    5.martā 19.00 Gaujienas tautas namā – filma “Rūdolfa mantojums”.6.martā 11.00 Hānjas slēpošanas stadionā – 38. Hānjas slēpošanas maratons. 6.martā...

  • Blāvais šovs – „Eirovīzija”

    Tomēr... tomēr arī krāšņais, spilgtais un vizuļojošais šovs „Eirovīzija” krīzes ietekmē zaudējis savu spožumu. Zaudēts ir ne vien vizuālais izskats,...

  • Pašvaldība tiek pie īpašuma

    Alūksnes novads Valdība atļāvusi Iekšlietu ministrijai bez atlīdzības Alūksnes novada pašvaldībai nodot nekustamo īpašumu Alūksnē, Merķeļa ielā...

  • Sāks darboties jauniešu centrs “Te – ELPA”

    Alūksne Sākot ar rītdienu, bijušajās atpūtas kompleksa “Ezermala” telpās O.Vācieša ielā 2a sāks darboties Jauniešu centrs “Te – ELPA”. Alūksnes...

  • Policija ziņo

    Alūksne 25.februārī laikā no pulksten 10.10 līdz 10.40 ģimnāzijas ģērbtuvē pazudis bez uzraudzības atstāts mobilais telefons „Sony...