Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

No katras situācijas var mācīties

Jau divus mēnešus autoskolā „Gulbenes Auto-moto” par autoinstruktori strādā Ziedīte Aigare. Viņa ir pirmā sieviete, kas alūksniešiem māca braukt.

Jau divus mēnešus autoskolā "Gulbenes Auto-moto" par autoinstruktori strādā Ziedīte Aigare. Viņa ir pirmā sieviete, kas alūksniešiem māca braukt. Ziedīte uz visām dzīves situācijām raugās gaišu skatu, arī par nesen notikušo ceļu satiksmes negadījumu neskumst, bet domā, kas no tā jāiemācās.
- Kas tieši notiek?
- Sestdien piedzēries jaunietis izraisīja nelaimes gadījumu, iebraucot pie mājas stāvošā automašīnā, kas bija mans mācību auto. Jaunietis bija alkohola reibumā, no notikuma vietas aizbēga, un pēc dažām dienām viņam vajadzēja kārtot eksāmenu. Tur nav ko slēpt, tagad es ar to dzīvoju un mēģinu samierināties. Ceru, ka tā būs ļoti liela mācība tam puisim, kas to izdarīja. Domāju, ka arī apkārtējie šajā brīdī var nedaudz priecāties, ka būs par vienu neapzinīgu, bezatbildīgu vadītāju vismaz uz pāris gadiem mazāk. Dzīvē ne vienmēr notiek tā, kā ir plānots. Varbūt man šajā brīdī ir jāiemācās, ka nevajadzētu visu tik strikti izplānot, var gadīties visādi. Tieši pašlaik vajadzēja intensīvi gatavoties eksāmenam. Es jūtu līdzi savējiem. Līdz ar viņiem emocionāli eksāmenu kārtoju arī es pati. Pirmie mani mācītie autovadītāji vēl tikai būs.
- Kā nolēmāt kļūt par autoinstruktori?
- Tā nopietni autovadītājus sāku mācīt apmēram pirms diviem mēnešiem. Iepriekš bija tādi mēģinājuma braucieni, lai saprastu, vai es to varu un vispār gribu, un vai man tas patiks. Kad cilvēks pēc vidusskolas aiziet mācīties, viņš zina, ko grib. Kad patiešām pārliecinājos, ka tas ir tas, ko varētu darīt, tikai tad sāku strādāt. Visas profesijas pie manis nav atnākušas nejauši, es tās esmu kārojusi un izdomājusi. Ir tā, ka es mācos, mācos, esmu izmācījusies un liekas, ka varētu darīt vēl kaut ko citu. Savai profesijai ir jāpatīk, mana pamatprofesija ir logopēds, tas ir arī mans pamatdarbs.
Pirms diviem gadiem it kā pa jokam draudzenēm izteicu, ja es vēl kaut ko gribētu mācīties, tad par autoinstruktori. Manas draudzenes Initas tētis Imants Lemba ilgus gadus bija instruktors. Acīmredzot viņš to dzirdēja un, kad pienāca brīdis, kad viņš nolēma beigt šo darbu, piedāvāts tika man.
Manas ilūzijas par šo darbu bija, ka ir forši iesēsties foršā mašīnā, smaidi, brauc, blakus brauc smaidīgi cilvēki, bet tā nebūt nav. Ar to vien, ka zinu, kāda izskatās satiksmes noteikumu grāmatiņa, un zinu tās saturu, nepietika. Tas nebija viegli. Visas mācības notika Rīgā un eksāmeni bija jākārto ceļu satiksmes teorijā, ceļu satiksmes drošībā, automobiļa uzbūvē un arī braukšanas eksāmens. Lai apmācīts tiku topošais autoinstruktors, autovadītāja apliecībai jābūt vismaz 2 gadus, man jau ir 13 gadu autovadītāja stāžs.
Mācīties un mācīt – tā jau ir lielākā atšķirība. Vislielākā atšķirība ir transportlīdzekļi, toreiz labākā mašīna bija "žigulis". Tagad automobiļi ir labi, jo likums paredz, ka mācību auto nevar būt vecāks par 12 gadiem. Mani apmierina mana mašīna "Volkswagen Polo", tādas īpašas vēlmes nav.
- Vai kursanti nebrīnījās par instruktori sievieti?
- Mūsdienu jaunatne pieņem visu un ir gatava uz visu, tāpēc īpašas reakcijas nebija. Nevarētu teikt, ka autoinstruktoru sieviešu ir maz, rajonā un pat Gulbenē esmu vienīgā, bet visā valstī autoinstruktores ir. Mēs savā kursā bijām 3 sievietes no 25 kursantiem, kas kļuva par instruktoriem. Arvien vairāk sieviešu vada auto, tad kāpēc nevarētu būt arī instruktores?
Nav tā, ka uz braukšanas nodarbībām pie manis pieteiktos tikai meitenes, mēs ar kolēģi Jāni Lizinski audzēkņus sadalām nevērtējot. Līdz šim nevienam īpašas vēlmes nav bijušas, bet, ja rastos, tad gan jau tiktu izpildītas. Ir vienlīdz interesanti gan stādāt ar meitenēm, gan zēniem. Nav arī tā, ka puišus ir vieglāk mācīt un meitenes - grūtāk. Uztraucas pirmajās nodarbībās, protams, visi.
Uztraukums ir pozitīvs, tas liecina, ka cilvēks ir atbildīgs, jo, kā saka mūsu autoskolas priekšnieks Vilhelms Sniedzāns, "autovadīšana ir milzīga atbildība". Man ļoti patīk tas brīdis, kad kursantiem uztraukums beidzas. Katram tas ir citādāk. Gluži tāpat kā ar braukšanu, dažiem tas process ir vieglāks, dažiem - grūtāks. Tad, kad ir pārliecība par to, ko daru, uztraukums zūd un arī rīkojas pārliecinošāk.
Ir kursanti, kam labāk padodas braukšana pa pilsētu, bet ir tādi, kas labi prot figūras. Patiesībā, kad braukšana sāk padoties, ir jāmāk vienlīdz labi viss, tomēr braukt satiksmē uz ielas ir grūtāk, jo situācija mainās ik pa minūtei. Grūtākais ir izvērtēt situācijas. Alūksnē ir daži īpatnēji krustojumi, kas kursantiem ir grūti saprotami. Kopumā vērtējot, Alūksne ir piemērota autoapmācību nodarbībām, interesantas ir mazās ieliņas.
Eksāmens jākārto Gulbenē, tāpēc mācāmies braukt arī tur. Kursantiem patīk Gulbene un saka, ka tur vieglāk braukt, varbūt tas tāpēc, ka ir lielāka atbildība, koncentrēšanās, kaut kas citādāks. Satiksmes dalībnieku arī ir vairāk.
- Kā vērtējat stereotipu, ka sieviete un automašīna nav savienojams lietas?
- Man šķiet, ka ir pienācis brīdis, kad automašīna vairs nav tikai vīrieša privilēģija. Automobilis ir dzīves nepieciešamība gan vīrietim, gan sievietei. Vienlīdz labi var braukt abi. Pasaulē jau tiek veidotas sieviešu autobraucēju komandas rallijos, ir čempionāti, kuros brauc tikai sievietes. Tehnika attīstās, tāpēc nav vajadzīgs tik liels fiziskais spēks, un, ja kādreiz nepieciešama vīrieša palīdzība, tas taču ir labi. Ir arī servisu iespējas.
- Vai jaunieši ir pārgalvīgāki braucēji?
- Jaunība dara savu. Es priecājos, ka ir arī atbildīgi un apzinīgi jaunie autovadītāji. Tā ir pieredze, jo tikai ar laiku saprot, ka automobilis ir materiāla vērtība, ka esi atbildīgs par cilvēkiem, pasažieriem, apkārtējiem. Braucot ar mācību auto, gadās, kad kāds agresīvāks vai neiecietīgāks šoferis uztaurē, visu var saprast– kādam ir vairāk jāsteidzas. Tad, kad pats iegūst tiesības, to atceras.
Tam, ka tieši "BMW" šoferi ir trakākie, var piekrist un var arī nepiekrist. Ne visi ir agresīvie braucēji. Var to uztvert kā joku, bet mums instruktoru kursos mācīja, ka, ja redzi uz ceļa melnu "BMW", tātad zini – bīstams uz ceļa. Sava daļa taisnības tur ir.
Autovadītāji ar katru gadu kļūst kulturālāki, alūksnieši ir kulturāli. Ja attiecinām to uz gājējiem, tad uzreiz var manīt, kurš šoferis ir alūksnietis, proti, alūksnietis vienmēr apstāsies pie gājēju pārejām, vismaz centīsies, bet iebraucējs pat nemēģinās. Man patīk braukt pa Alūksni, varbūt tas pat daļēji ir ceļu policijas nopelns, jo mūsu policistus zina visur. Alūksne vispār ir īpaša vieta gan ar cilvēkiem, gan ar notikumiem, un Alūksnē var diezgan droši justies gan uz ielas, gan vispār. Trāpīgi bija vienā "Eiro-busiņa" raidījumā teiktie Druvja Tomsona vārdi, ka "uz Alūksni atbrauc tikai izredzētie un mēs, alūksnieši, esam izredzētie, ka dzīvojam šajā vietā".

Citu datumu laikraksti

  • Līdaka uzbrūk peldētājiem

    Kāds Austrijas ezers slēgts peldētājiem, jo milzīga līdaka ar iesauku Žokļi regulāri kož peldētājiem.Kāds Austrijas ezers slēgts peldētājiem, jo...

  • Copes kalendārs

    15. augusts Aktivitātes mazināsies, bet tas nenozīmē, ka zivis vispār būs kūtras. Vien tāds sīkums palicis kā atrast pareizo ēsmu vai mānekli. Nereti...

  • Bebru medībās veicas

    Alūksnietis Ints Ratseps piedalījies medībās kopš 15 gadu vecuma. Sākumā, protams, gāja dzinējos, bet nu jau 18 gadus viņš ir pilntiesīgs mednieks ar...