Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nav skolas, kur mācīties sevis mīlestību

Ir viens tāds cilvēks – viņš sēž pie stūres, uz acīm tumšas brilles un vienmēr ir dusmīgs. Viņš nepagaida, ja kāds steidzas. Izskatās, šim vīram tādu kā gandarījumu sagādā iespēja potenciālajam pasažierim aiztaisīt durvis degungalā.

Ir viens tāds cilvēks – viņš sēž pie stūres, uz acīm tumšas brilles un vienmēr ir dusmīgs. Viņš nepagaida, ja kāds steidzas. Izskatās, šim vīram tādu kā gandarījumu sagādā iespēja potenciālajam pasažierim aiztaisīt durvis degungalā. Pat no viņa krekla vīlēm (tā vien šķiet) laukā spraucas dusmas.
Uz ko un par ko viņš skaišas, nav zināms. Vienu reizi, kad šis cilvēks savas dusmas vērsa uz mani, ārā kāpjot, novēlēju - labu dieniņu. Un ziniet... viņš pasmaidīja. Pēc tam, protams, vīra seja ieguva tos pašus vaibstus, kur laiks un dusmas atstājušas specifiskas līnijas. Viņš turēja autobusa stūri savās rokās un brauca tālāk. Bet man tas lika domāt par attiecībām... ar sevi pašu. Tāpēc ar psiholoģi Ilzi Ānu, kad laukā ir virs trīsdesmit grādu un telpā, kurā tiekamies, nav gaisa, tomēr spējam piešķirt sarunai vieglu gaisotni. Jo... tā patiešām ir par attiecībām ar sevi pašu. Diezgan godīgi pateikt, ka ar sevi tikt galā nav viegli, tas arī nav viegli. Un pie psihologa vēršas tikai tie, kam ir drosme to pateikt vispirms sev pašam.
- Ko tu domā par attiecībām ar sevi?
- Tas ir lielisks jautājums. Un svarīgs. Mana pārliecība, ka cilvēkam dzīvē jātiek galā ar trim lieliem uzdevumiem. Pirmais – attiecību veidošana, otrais – spēja nopelnīt sev iztiku, trešais – partneru attiecību veidošana un uzturēšana. Ceturtais būtu – vecāka statusa pildīšana.
Nespēja realizēties kādā šajā jomā rada stresu. Redzamais atspoguļo neredzamo. Atnāk cilvēks – galīgi darbā nesokas. Bet jāskatās, kurā jomā veicas. Ar sievu viss kārtībā? Tad padomā, ko tu šajā jomā dari, cik daudz laika ieguldi, kā uzvedies? Ja līdzīgi rīkosies darba attiecībās, situācija uzlabosies.
- Tātad – pirmais, ko var darīt, atzīt neveiksmi, otrais – meklēt resursus sevī?
- Cilvēkam ir viss, lai veidotu attiecības ar citiem un sevi. Reizēm tas neizdodas. Paša izvēles nav pietiekami labas. Tad jāmeklē citas. Mums ir dots laiks, lai mācītos. Par to jāpriecājas. Arī spēja priecāties ir dota visiem. Cits jautājums, vai esam to apguvuši kā prasmi. Ja vienā jomā kaut kas nesanāk, cilvēkam tieksme kompensēt to ar ko citu. Bet tad agrāk vai vēlāk zūd līdzsvara izjūta. Cilvēks dara to, kas padodas, un izvairās no tā, kas nepadodas. Uzaudzē vienu jomu biezu, citai nepieskaras, bet līdzsvars zūd un līdz ar to spēja priecāties. - Cilvēks aizbarikadējis pats sevi, un viņā ir agresija.
- Kāpēc mums patīk sliktās ziņas. Atpazīstam sevī dziļi noslēpto. Agresori vēlas cīnīties. Viņus vada bailes. Dažāda rakstura. Arī no sevis. Ka varētu atklāt ko tādu, ko nevēlas redzēt un atzīt.
- Cilvēks, kurš baidās ieskatīties sevī, var melot, pats to nezinot?
- Esmu pārliecināta – vispirms ir domas, tad vārdi un darbi. Bet dažreiz vārdi melo. Jāskatās, ko vēsta cilvēka kustības. Saku meitenēm, ja kāds teic, ka ir gatavs tevi uzklausīt un saprast, bet viņa kurpju mēle ir pretējā virzienā, tad nevajag ticēt, jo viņš iet prom. Cilvēks nav saskanīgs.
Viņi grib piederēt kādam konkrētam ļaužu slānim. Tas uzliek pienākumu valodā, apģērbā, manierēs. Bet saki, kā tu domā, kurā vecumā cilvēks kļūst saskanīgs un pašpietiekams?
- Domāju, tam nav izšķirošas nozīmes. Viens kā personība nobriedis divdesmit gados, cits septiņdesmit gadu vecumā vēl ne. Bet kādā gultnē tu ar šo jautājumu gribi ievirzīt sarunu?
- Nu redz, taisnība, gadiem nav izšķirošas nozīmes. Bet tu tomēr minēji pieauguša cilvēka vecumu. Tas kaut ko nozīmē. Pašpietiekams var būt tikai pieaugušais. Ne bērns. Bērnam vajag dot. Vienīgais, ko viņš sniedz saviem vecākiem, ir statuss. Ja cilvēks nav drošs sevī, ja konkurē ar citiem vecākiem, zūd līdzsvars. Nevar prasīt, ka mēs būtu paraugvecāki. Mācāmies. Bet literatūras tagad tik daudz. Kādi salasās un nospriež, ka ir slikti vecāki.
- Veselīgi ir nesaspringt un uz kļūdām skatīties mierīgi, tās arī atzīstot?
- Protams. Bet parasti ir tā, ja vienā jomā neiet, mēģinām atrast kompensāciju citā un nerisināt būtiskas lietas. Līdzsvaru un mieru iegūst, ieguldot visās jomās. Tuvākais bez sevis paša ir ģimene, vīrs, bērni.
- Bet cilvēki tomēr nesaprot, ko nozīmē mīlēt sevi. Jauc to ar egoismu, ar to, ka katrs apmierina savas ambīcijas. Esmu pārliecināta – tas, kas nemīl sevi, vienkārši nespēj mīlēt citus. Bet, lai mīlētu, jāpazīst. Ko tu saki?
- Ja cilvēks nav saskaņā ar sevi, viņam agrāk vai vēlāk būs problēmas attiecībās ar citiem. To veidošana ir svarīgākais uzdevums. Ja to nedara, neveidojas veiksmīgas pāra attiecības, arī ģimenē un darbā būs problēmas. Man jautā, kā tas ir – mīlēt sevi. Un es nevaru atbildēt. Nav tādas skolas, kur var iemācīties sevis mīlestību. Laiks ar sevi nepieciešams, lai pēc tam būtu ko dot citiem. Izprast un pieņemt sevi ir attiecības, kas prasa laiku. Mīlēt sevi – tas ir grūtākais.
- Cilvēkam jākļūst par to, kas viņš ir dziļākajā būtībā?
- Esmu pārliecināta – katrs savā dzīvē izjutis brīvību. Ja kāds teic, ka nezina, ko tas nozīmē, viņš melo. Vairāk vai mazāk, bet ir mirkļi, ko katrs piedzīvojis. Iet uz to atpakaļ vai neiet – tā ir katra izvēle. Lai iegūtu brīvību, varbūt no kaut kā ierasta nākas atteikties. Izvēles spēj mūs darīt brīvus un var ierobežot.
- Brīvību nevajadzētu sajaukt ar atbildības trūkumu. Tā bieži cilvēki interpretē brīvības jēdzienu.
- Tas ir izaicinājums – izvēlēties savas emocijas. Ja man kāds saka – slampa tāda, es izvēlos, kā reaģēšu – dusmošos vai pasmaidīšu. Protams, vieglāk ir dusmoties.
- Brīvība ir smaidā, nevis dusmās?
- Jā, es varu teikt – redz, kādi "čuģiki". Nesaku, ka dusmoties ir slikti. Tas būtu tas pats, kas sacīt – elpot ir slikti. Tā ir normāla emocija. Tikai jāizvēlas, par ko iespējams nedusmoties. Bet iestrēgšana dusmās gan ir slikta. Cilvēki ar citiem veido līdzīgas attiecības kā ar sevi. Ja pieņem sevi, citus arī viegli pieņemt. Ja esi nemierā ar sevi, ar citiem arī veiksies grūtāk. Visiem gribas būt pieņemtiem, būt piederīgiem. Būt.
- Bet metodes katrs izvēlas savas – tās ir labākās vai ne tik labas, cits jautājums. - Tāpēc bieži ir maldi. Cilvēki dzīvo ilūzijās.
- Bet intuīcija noraida ilūzijas.
- Cilvēkam ir piecas visiem zināmas maņas – tauste, oža, redze, dzirde, garša. Katra tā ir specifiska. Sestā – intuīcija. Tas ir fenomens, ko nevar aizstāt ne ar ko citu. Piecas iepriekšminētās maņas nedod vielu intuīcijai.
- Drīzāk tās dažkārt to bloķē.
- Esmu saklausījusies dažādus dzīvesstāstus. Bet redzu, ka cilvēkiem daudz vairāk ir kopīgā nekā atšķirīgā. Saskatot kopīgo, veicas labāk – veidojas sadarbība. Akcentējot atšķirīgo, notiek cīņa un varas sadale.

Citu datumu laikraksti

  • Līdaka uzbrūk peldētājiem

    Kāds Austrijas ezers slēgts peldētājiem, jo milzīga līdaka ar iesauku Žokļi regulāri kož peldētājiem.Kāds Austrijas ezers slēgts peldētājiem, jo...

  • Copes kalendārs

    15. augusts Aktivitātes mazināsies, bet tas nenozīmē, ka zivis vispār būs kūtras. Vien tāds sīkums palicis kā atrast pareizo ēsmu vai mānekli. Nereti...

  • Bebru medībās veicas

    Alūksnietis Ints Ratseps piedalījies medībās kopš 15 gadu vecuma. Sākumā, protams, gāja dzinējos, bet nu jau 18 gadus viņš ir pilntiesīgs mednieks ar...