Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mīlestība pret baložiem pārvēršas par dzīves misiju

Cirks iepriecina gan lielus, gan mazus. Cirka mākslinieki savā priekšnesumā iegulda visu – tas nav darbs, tas ir dzīvesveids. Mūsu novadniece Aija Balode kopš 1969.gada veltījusi savu dzīvi baložu dresūrai, strādājusi cirkā Maskavā un Ļeņingradā, ar izrādēm izbraukājusi visu Padomju Savienību, 2015.gadā saņēmusi gada balvu “Mūža ieguldījums cirka mākslā”. Satiekoties no mākslinieces strāvo sirsnība, vienkāršība un siltums. Kā pati atzīst - viņai nepatīk, ka par viņu daudz raksta. A.Balode nav cilvēks, kuram būtu tieksme uz slavu un popularitāti.

Liktenīgais mammas uzvārds
A.Balode mācījusies Annas astoņgadīgajā skolā, pēc tam Alūksnes 1.vidusskolā. “Anna saveda kopā manus vecākus, jo viņi dzīvoja kaimiņos. Satikās, kad viņiem bija pāri trīsdesmit - netipiski tam laikam, un es biju vēlais bērns, kurš ienāca viņu ģimenē. Priecājos, ka tiku pie mammas skaistā uzvārda, jo vecāki palika katrs savā – Johanna Balode un Edgars Auniņš. Redz, tas bija liktenīgi, jo tagad man visa dzīve saistās ar baložiem,” stāsta novadniece.
Annā pagājusi A.Balodes bērnība, kad kopā ar sava tēta māsu, kura bijusi homeopāte, devusies kopīgās pastaigās, vācot dažādus augus. “Viņa no ārstniecības augiem gatavoja dažādus pulverīšus, ar kuriem varēja izārstēt slimības. Tagad daļa jauniešu neieklausās vecākajā paaudzē. Kādreiz, ja tēvs vai māte ko teica – tas bija likums! Arī mana vecmamma bija pateikusi – lai kas ar mani notiktu, no dzimtajām mājām mani prom nevediet. Tas bija likums,” atceras sieviete un piebilst, ka, pateicoties tēta māsai, vecmamma nodzīvoja skaistu mūžu. “Vecmamma bija ļoti slima, bet tēta māsa viņu dabūja uz kājām,” stāsta A.Balode.

Lielā baložu saime
Novadniece ar lielu sirsnību atzīst, ka Alūksne ir viņas dzimtene. “Man šeit nav konkrētas vietas, kura man būtu vismīļākā. Es vienkārši esmu sajūsmā par šo pilsētu, man patīk doties garās pastaigās, kad varu izjust Alūksnes auru. Man patīk iet garām vietai, kur kādreiz bija mūsu māja, – tās ir manas atmiņas,” uzsver A.Balode. Viņas dzīvē bija laiks, kad Latviju neredzēja četrus gadus. “Kad no Maskavas ielidoju Rīgas lidostā, tās izjūtas bija fantastiskas! Bija pavasara un kafijas smarža, vāzītēs plaukstoši bērzu zari... Tas ir kaut kas mans, tā ir mana sajūta. Tas ir tas, kā vienmēr ir pietrūcis, esot prom no dzimtenes,” atzīst novadniece.
Daudziem no mums brauciens ar autobusu Rīga – Alūksne šķiet garš un nogurdinošs. Bet A.Balodei šie braucieni vienmēr patikuši. “Tās bija jauki pavadītas četras stundas, kad pa logu vēroju apkārtējo ainavu, vienmēr zināju, kas sagaida aiz nākamā līkuma,” atceras sieviete.
Alūksnē ir vairāki mīļi cilvēki, piemēram, māsīca ar ģimeni. Bet šovasar novadniece apmetusies pie draudzenes Birutas. Kopā ar mākslinieci ir liela baložu saime, par kuru ļoti jārūpējas, putniem vajadzīga vieta. “Esmu pateicīga, ka mani uzmeklēja uz Putnu paviljona atklāšanas pasākumu – tā ir skaista atgriešanās! Draudzene Biruta kā asistente pie manis cirkā nostrādāja no 1975. līdz 1978.gadam. Mūsu draudzība nav pazudusi, tā ir nenovērtējama!” stāsta A.Balode un piebilst, ka ir svarīgi, ja ir cilvēks, ar kuru dalīties ar labām domām un vēlējumiem.

Baložiem vajadzīgas īpašas rūpes
Kā sieviete izvēlējusies sev šādu neierastu profesiju? “Uz Alūksni bija atbraucis cirks no Maskavas, kas mani ļoti ieinteresēja. Man bija izdevība iepazīties ar tā dalībniekiem, pēc tam sarakstījāmies, un es nokļuvu Maskavā, kur esmu pavadījusi lielu daļu savas dzīves,” saka A.Balode un precīzi nosauc aizbraukšanas datumu, jo viņa labi atceras sev svarīgu notikumu laiku. 1966.gada 22.aprīlī viņa devās prom, lai uzsāktu mācības Maskavas cirka un estrādes studijā. Sākumā viņa vēlējusies kļūt par gaisa vingrotāju, bet visi ceļi tomēr aizveda pie baložiem. “Maskavas cirkā iluzionists savos priekšnesumos izmantoja baložus. Man putnu bija bezgala žēl. Diemžēl viņš vairs nevarēja par putniem parūpēties, jo radās problēmas. Tad iluzionista sieva lūdza, lai es uzņemos rūpes par baložiem,” pirmsākumus atceras sieviete un piebilst, ka pirms tam viņai neesot bijušas nekādas zināšanas par putniem. “Viņi bija noplukuši. Sāku viņus ļoti rūpīgi aprūpēt, spalva kļuva skaistāka, viņi sāka man uzticēties,” saka A.Balode.
Bet tas nav tik vienkārši – pieņemt savā gādībā putnus, ir jābūt īpašām zināšanām. “Par baložiem ļoti jārūpējas – vajag gan speciālo barību, gan minerālus, dažādus vitamīnus. Tas ir mans liktenis, tā ir mana dzīve, tas ir viss, kas man šajā dzīvē bijis jāizdara, mana misija,” secina baložu dresētāja. Sieviete uzsver, ka tas vairs nav darbs - tas ir viņas dzīvesveids, jo citādāk nav iespējams. “Ne tev ir putni, bet tu esi viņiem. Tas ir ļoti liels darbs, laiks un pacietība, tāpēc arī ir tik maz priekšnesumu ar putniem. Visgrūtāk ir tad, kad kāds putns saslimst – tad viss jāmet pie malas un jāpalīdz,” stāsta A.Balode.

Viesizrādēs - kopā ar mammu
Kad viņa braukusi prom uz Maskavu, vecāki nebija sevišķi laimīgi. “Tēvs bija ļoti ieturēts un neko man īpaši neaizrādīja, bet mamma gan ļoti pārdzīvoja. Viņa teica, ka es kā vienīgā meita nevaru braukt uz kaut kādu tur Maskavu - tas taču tik tālu! Tikai tad, kad viņi sāka pie manis braukt ciemos, saprata, ka nav tik traki,” atceras baložu dresētāja un piebilst, ka, dzīvojot Maskavā, vecāki viņu esot bieži apciemojuši. “Tētis ļoti labi zināja krievu valodu. Es piedāvāju, lai viņi brauc dzīvot pie manis uz Maskavu – tētis nebija pret, bet mamma gan. Viņai Latvija bija svarīga,” stāsta A.Balode.
Kad vecāki bijuši jau krietnākā vecumā, viņa no Maskavas pierakstījās (deklarējās) Alūksnē. “Ieguvām šeit dzīvokli. Ļoti spilgti atceros ūdeni, kas tecēja pa ūdens krānu – tas bija pilnīgi brūns! Labi, ka mums bija aka. Diemžēl tētis tā arī nesagaidīja jauno mājvietu, jo nomira 1979.gadā. Labi, ka es biju šeit. Man bija mammai jāpalīdz,” ar skumjām atceras sieviete un atzīst, ka mammu nevarējusi atstāt vienu. Viņām bijusi ļoti cieša saikne un liela uzticēšanās. “Es agri aizbraucu no mājām, varbūt tāpēc. Kad cilvēks ir svešumā, viņš pa īstam novērtē, ko viņam nozīmē māte, tēvs, dzimtene. Diemžēl tas notiek tikai tad,” secina A.Balode.
Alūksnes dzīvoklī viņas ar mammu bieži neuzturējušās, jo abas visu laiku braukāja pa izrādēm. “Mamma vienmēr labprāt brauca man līdzi uz viesizrādēm, izbraukājām pat visu Vidusāziju. Viņa bija rosīga un aktīva sieviete,” saka cirka māksliniece.

Mākslinieka mīlestība pret dzīvnieku
Visu mūžu esot cirkā, nākas dzirdēt daudz viedokļus par dzīvnieku dresūru. “Dzīvnieki cirkā netiek mocīti – ir jāskatās, kādi cilvēki ar viņiem strādā. Protams, ir dažādi izņēmumi, bet tas ir visās profesijās. Cilvēkam, kuram ir mīlestība, dzīvnieks vienmēr būs kā partneris. Drīzāk vajadzētu apskatīties, kas notiek putnu fermās! Jebkurai lietai jāpieiet ar prātu,” uzsver A.Balode. Viņa redzējusi, kā mākslinieks sēž pie sava saslimušā dzīvnieka, pārdzīvo un rūpējas.
“Diemžēl esmu Maskavā redzējusi arī cietsirdību. Manēžas telpā vēlu vakarā mākslinieks mēģināja kopā ar saviem sunīšiem. Viņš nezināja, ka es vēl atrodos cirka telpās. Tad izdzirdēju šausminošu kliedzienu, kas nāca no suņa puses. Aizskrēju un redzēju, ka viņš izturējās pret savu dzīvnieku cietsirdīgi. Tas bija briesmīgs mirklis, un es iebļāvos. Turpmāk uz to cilvēku vairs nevarēju paskatīties,” atceras sieviete un piebilst, ka toreiz neko neesot nevienam stāstījusi. “Tagad skaidri zinu - ko tādu es neatstātu bez ievērības. Toreiz biju jauna,” viņa atzīst.

“Precējusies” ar darbu
Daudz lasīts, filmās redzēts, kā cirks noslogo cilvēkus. A.Balode atzīst, ka cirks vienmēr aizņēmis visu viņas dienu un dzīvi. “Ir ļoti grūti saglabāt ģimeni, ja otrs ir citas profesijas pārstāvis. Kurš tad grib, lai tavs mīļais cilvēks vienmēr ir prom? Es ar savu pirmo vīru strādāju kopā, bijām viens otram 24 stundas diennaktī – tas ir otrs grāvis, jo tas ir par daudz... Katram kaut mazliet vajadzīgs savs laiks, sava brīvība,” secina baložu dresētāja. Viņa nenožēlo, ka nav saglabājusies ģimene. “Droši vien tā tam vajadzēja notikt. Laikam tomēr visu savu dzīvi esmu bijusi “precējusies” ar savu darbu. Tas man bija svarīgākais. Tas ir mans liktenis,” atzīst novadniece un piebilst - cirkā brīnišķīgākais ir tas, ka šī māksla sastāv no dažādiem žanriem. “Cirks ir kaleidoskops, kas sastāv no dažādām krāsām. Tas viss ir tik interesanti!” saka A.Balode.
Viņa ar saviem baložiem vienmēr cirku padarījusi vēl krāšņāku. Tas darbs, ko māksliniece iegulda skaistajos baložos, ir nenovērtējams. “Tie putni, kuri jau pieradināti, no cilvēka negaida neko sliktu, viņi ļoti uzticas. Esmu gan novērojusi, ka balodis sajūt cilvēka enerģiju un reizēm tad ir nedrošs un grib lidot prom,” stāsta novadniece. Viņas baložu saimē puišu ir vairāk nekā meiteņu. Baložu meitenes ēdot katra savā būrītī, jo puiši esot ļoti uzbāzīgi – viņi staigā pakaļ un neliek mieru, viņi izrādās. A.Balodes ikdiena paiet rūpēs par putniem – viņiem Rīgas dzīvoklī izveidota speciāla telpa, kur baloži jūtas labi. “Pagaidām domāju, ka vairs jaunus baložus neiegādāšos – man pietiek ar to daudzumu, kas man ir. Viņiem vienmēr būs mana mīlestība,” sirsnīgi saka novadniece.

Lepna par savu audzēkni
Katram skolotājam ir prieks, ja viņam ir māceklis, kura sirds un acis iedegas. “Dievs pret mani ir bijis devīgs, ka man atradās cilvēks, kurš ieinteresējās par baložiem, par šo mākslu. Tas ir Andrejs Fjodorovs. Starp citu, arī viņam ir saistība ar Alūksni – šeit dzīvojuši viņa vecvecāki. Liktenis man atsūtīja cilvēku, kuram es varēju nodot savas zināšanas un mīlestību pret putniem,” pateicīga ir A.Balode.
Viņam bijuši 12 gadi, kad abi satikušies. “Mēs iepazināmies, jo Andrejam par cirku bija milzīga interese. Viņš jau bija žonglētājs. Kādreiz es viņam to teicu, bet tagad Andrejs pats vienmēr apgalvo - jāstrādā ar sirdi un dvēseli. Bez mīlestības nekā nevar izdarīt. Pilnīgi nekā,” uzsver sieviete.
A.Fjodorovs ir vienīgais mākslinieks no Latvijas, kurš ar saviem baložiem ir Montekarlo cirka festivāla diplomands. Viņš saņēmis ne vienu vien godalgu, piemēram, sudraba godalgas Francijas Masī un Budapeštas cirka festivālos. “Esmu lepna un ļoti laimīga par savu audzēkni, ar kuru tiekoties sirdī vienmēr ieplūst siltums. Man ir prieks, ka esmu pratusi kādam nodot šo profesiju. Man ir sajūta, ka man neko vairs dzīvē nevajag – visu, ko esmu varējusi dzīvē, es esmu izdarījusi. Tagad varu priecāties par viņa panākumiem,” atzīst A.Balode.
— Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Meklējot sevī  pateicīgu cilvēku

    Meklējot sevī pateicīgu cilvēku

    Svētki ir visnotaļ vienkārša padarīšana, ja skatāmies uz tiem, neiedziļinoties detaļās. Tas ir notikums, kurā kāda sabiedrības daļa tiek labi...

  • Nepilngadīgo noziedzība

    Likums paredz, ka bērniem vecumā no 14 līdz 18 gadiem par administratīviem pārkāpumiem primāri jāpiemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi,...

  • Pilsēta jāsāk kopt jau pie robežas

    Paldies par jaukajiem un skaistajiem Alūksnes pilsētas svētkiem! Paldies visiem, kuri strādāja, lai svētki notiktu un izdotos! Alūksnes pilsēta ir...

  • Pilsētai svētkos

    Mūsu skaistā miera osta Alūksne atkal svin svētkus, pulcējot alūksniešus un novadniekus, ļaujot piedzīvot priecīgu atkalredzēšanos. Un mēs,...

  • Lepni par savu pilsētu

    Alūksne kļūst sirdij tuvāka ik dienu, un šī apjausma savu augstāko punktu sasniegs tieši pilsētas svētku laikā. Kas noticis kopš aizvadītajiem...

  • Alūksnes pilsētas svētkos būs satiksmes ierobežojumi

    Alūksnes pilsētas svētku dienās – no 3. līdz 5.augustam - Alūksnē būs satiksmes ierobežojumi. Ņemot vērā notiekošos pārbūves darbus, satiksmei ir...

  • Ērmaņu muižā būs Etnonakts

    Svinot Latvijas simtgadi un laikā, kad palikušas simts dienas līdz valsts dzimšanas dienai,  11.augustā daudzviet Latvijā notiks Latvijas simtgades...

  • Lustēs sešās Latvijas simtgades zaļumballēs

    Svinot Latvijas simtgadi un laikā, kad palikušas simts dienas līdz valsts dzimšanas dienai,  11.augustā daudzviet Latvijā notiks Latvijas simtgades...

  • Stiprie Ilzenē izaicina paši sevi 6

    Stiprie Ilzenē izaicina paši sevi

    Apvidus šķēršļu pārvarēšanas sacensības “Stipro skrējiens Ilzenē. Melnupes kauss” jau ir kļuvušas par tradīciju, kas noris astoto gadu un piesaista...