Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Labsirdīgs Skorpions fotografē no visas sirds

Alūksnietim Eināram Grosam fotografēšana ir sirdslieta, ar ko sācis nodarboties vēl pirms armijas.

Alūksnietim Eināram Grosam fotografēšana ir sirdslieta, ar ko sācis nodarboties vēl pirms armijas. Viņš priecājas, ka dzīvē dota iespēja strādāt iemīļotu darbu un vienlaikus nodarboties ar interesantu vaļasprieku. Fotogrāfa amata prasmes apguvis pašmācības ceļā, pilnveidoties palīdzējuši arī citi profesionāli lietpratēji. Pašam gan nepatīk fotografēties.
Astoņus gadus Einārs strādā Jāņa Podnieka fotostudijā. "Padomju gados ieguvu šofera specialitāti, jo tas bija skolas gadu sapnis. Braukāju uz Rīgu un Igauniju, bet vienmēr tāpat kā tagad man līdzi bija soma ar fotoaparātu," laikrakstam stāsta Einārs Gross.
Einārs ir alūksnietis, bet dzimtā puse ir Beja, tur absolvējis pamatskolu. Trīs dienesta gadus pavadījis Ziemeļos, braucis uz kuģa un veicis radista pienākumus. "Arī tur fotografēju, lai gan daudz ko nemaz neatļāva fiksēt. Pabiju ārzemēs - Kubā, Āfrikā, Arktikā. Tas bija skaists, lai arī grūts laiks. Man mājās glabājas izveidots fotoarhīvs par dienestā pavadītajiem trīs gadiem," stāsta alūksnietis. Viņš nekad nav vēlējies doties projām no Alūksnes un mainīt to pret lielpilsētas troksni un kņadu. "Ilgāk par trim dienām Rīgā man nepatīk. Alūksnē ir viss - tepat it kā ir pilsēta un tepat sākas lauki. Visi cilvēki mazpilsētā ir pazīstami," vērtē Einārs.
Nav ļaunatminīgs
Eināra horoskopa zīme ir Skorpions. Viņš īpaši neticot horoskopos rakstītajam un nepiekrīt teiktajam, ka Skorpioni esot ļaunatminīgi. "Es esmu labs Skorpions un vienmēr optimists," smaida viņš. Depresija nekad neuznākot. Viņš prot glabāt noslēpumus. Tic gan nejaušībām, gan likumsakarībām cilvēka dzīvē. Uzskata, ka cilvēks pats veido savu likteni. Viņš esot mērķtiecīgs. "Kad viens mērķis ir sasniegts, jātiecas uz nākamo. Citādāk nav vērts dzīvot," bilst Einārs. Nenoliedz, ka naudai viņa dzīvē nav mazsvarīga nozīme. "Ja cilvēkam nav naudas, sākas stress un līdz ar to visādas kaites. Rīgā redzu ubagus uz ielām, taču parasti man galvaspilsētā sīknaudas nav kabatā, taču, ja būtu, noteikti iedotu tiem, kam klājas grūti," apstiprina Einārs.
Viņam ir tuvs darbs ar cilvēkiem. Jūtas slikti, ja nav ko darīt, tāpēc mierā nekad nesēž. Uz vientuļas salas viņam nebūtu ko darīt. "Man patīk, ja uz studiju cilvēks atnāk un arī aiziet ar smaidu," saka viņš. Eināram neesot vajadzīgi brīži, kad gribētos palikt vienatnē. "Esmu pieradis, ka jābūt visur tur, kur kaut kas notiek. Savulaik strādāju Latgales televīzijā, biju pieradis, ka videokamera jāņem padusē un - uz priekšu," saka viņš. Eināru esot grūti nokaitināt. "Ja kādam tas izdodas, tad uz ilgāku laiku. Taču tas ir reti," atzīst fotogrāfs.
Prot būt romantisks
Viņš stāsta, ka labprāt fotografētu arī dabasskatus, taču tam vairs neiznākot laiks. "Kādreiz pat kukaiņus - tauriņus un bites - fotografēju. Ir interesanti skatīties, kā rasotā pļavā zirneklis noaudis tīklu it kā ar pērlītēm. Droši vien esmu romantiķis. Tagad fotografēju cilvēkus - veidoju portretus vai arī iemūžinu visā augumā," atklāj Einārs. Fotomeistarībā mācoties no novadnieka, slavenā Gunāra Bindes. "Kad mākslinieks atbrauc uz Alūksni, vienmēr aprunājamies. Viņš novērtē manu darbu," saka Einārs.
Einārs nenoliedz, ka fotogrāfa darbā nākas uzklausīt arī kritiku. "Esmu pieradis, ka sievietes, atnākot fotografēties, aizbildinās, ka šodien mati nav kārtībā, vai viņa nav fotogēniska. Es tad parasti saku, ka ir labi un šo to var uzlabot," bilst fotogrāfs. Viņš uzskata, ka nefotogēnisku cilvēku nav. "Vajag mācēt pasniegt, pastrādāt ar cilvēku, tad būs labs rezultāts," spriež Einārs. Fotogrāfs darbā esot izbaudījis tādu sajūtu, "ka tik labi vēl nekad nav bijis". "Dažas tādas fotogrāfijas man ir. Biju Valmierā, motokrosā "Gaujas kauss", kad tapa viena no tādām. Es stāvēju malā, bet mani viens bikstīja, lai taču fotografējot. Kad foto bija gatavs, pats apstulbu. Gribēju piedalīties konkursā, bet nobremzēju," atceras viņš un piemetina, ka sevi jau nevarot slavēt.
Draudzējas ar humoru
Einārs apstiprina, ka esot labos draugos ar humoru. "Bija gadījums, kad cilvēks uz mani apvainojās. Es biju izbrīnīts, ka viņam it nemaz nav humora sajūtas. Taču tādu cilvēku ir maz. Patiesībā jau intuitīvi jājūt, kāds cilvēks ir, un alūksnieši gandrīz visi ir pazīstami," saka Einārs. Humora lietās viņam labi saskanot ar Normundu Jantonu. "Abi esam līdzīgi. Kopīgi ne tikai televīzijā strādājām, bet arī uz kāzām gājām - es filmēju, bet Normunds vadīja pasākumu," saka Einārs. Nesen kopīgi ar Normundu piedalījies dokumentālas videofilmas par Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonu veidošanā.
Neesot stingrs tēvs
Einārs uzskata, ka viņam neesot īpašu vājību, ja nu tā pati fotografēšana (pats smejas!). Nekādu kolekciju viņam neesot. "Man patīk smalka mehānika. Kādreiz remontēju arī pulksteņus. Ja man atnes fotoaparātu, kas izgājis no ierindas, tad labprāt meklēju iemeslu, kāpēc tas nedarbojas," saka viņš. Brīvajā laikā ar ģimeni ceļo pa Latviju. Reizi gadā nedēļu iznākot pavadīt ārzemēs. Redzēta Čehija, Vācija, Ungārija.
Ar sievu Sarmīti Einārs ir kopā 21 gadu. "Iepazināmies ballē pirms 25 gadiem 28.janvārī - vēl pirms dienesta. Ieraudzīju, paņēmu un nelaižu vairs vaļā. Cītīgi rakstījām vēstules, Sarmīte brauca pie manis ciemos," saka vīrietis. Viņš apstiprina, ka izdevies atrast savu otru pusi. Grosu ģimenē ir trīs bērni - divdesmit gadus vecā meita Elīna, astoņpadsmit gadus vecais dēls Māris un Modris, kam piecpadsmit gadu. Einārs neesot stingrs tēvs, taču savu bērnus audzinājis citādāk nekā viņu. "Man ir labi bērni!" smaida viņš. Pats atceras, ka bērnībā labojis mopēdus un motociklus, bet tagad jauniešiem esot citādākas intereses. Einārs priecājas, ka katram bērnam esot atšķirīgas intereses. Meitai patīkot šūt, jaunāko dēlu interesē mūzika, palīdz tēvam arī videofilmu montāžā, bet vecākajam tuvi datori. Fotografēšanu no tēva pārmantojusi Elīna.
Mīļas visas lomas
Einārs atklāj, ka viņš nepiederot tiem vīriešiem, kas lutinot sievietes. Toties sievietēm viņš protot būt labs draugs un nepiekrīt citu uzskatam, ka starp pretējo dzimumu nevarētu būt tikai draudzīgas attiecības. "Labi, ka mana sieva nav greizsirdīga. Bija tā, ka vārdadienā darbā man fotomodeles uzdāvināja ziedus. Mājās gāju kā līgavainis," smaida Einārs.
Kāzu jubilejas viņš vienmēr atceroties un apsveicot sievu. Eināram grūti pateikt, kura loma ir vismīļākā - vīra, tēva vai fotogrāfa. "Mājās, protams, patīk, ka esmu tētis. Lai arī bērni jau izauguši, pirms gulētiešanas man vienmēr iedod bučas, jo tāds rituāls mūsmājās vakaros jau ir sens," saka fotogrāfs. Viņš apzinās, ka drīz ar dzīvesbiedri paliks divatā, bet bērni brauks uz mājām tikai ciemos.

Citu datumu laikraksti