Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kopīgi nest dzīves akmeni

Alūksnieši Maija un Lucijans Toki plecu pie pleca kopā dzīvo jau 50 gadus. Zelta kāzu jubileju viņi svinēja šogad, gluži kā pirms 50 gadiem – sestdienā, 25.janvārī, pulksten 16.00. Vien šoreiz tas notika Alūksnes novada dzimtsarakstu nodaļā, nevis Viļānu novada Viļānos. Zelta pāris uz dzīvi Alūksnē pārcēlās 1974.gadā, abi visu mūžu strādājuši izglītības nozarē. Izaudzinājuši meitas Ingūnu un Līgu, bet tagad lielāko prieku sagādā mazbērni Ingus, Madara, Una, Līva un Artis un mazmazbērni Eduards, Matīss un Dārta.
- Kā sākās jūsu kopīgais dzīves ceļš?
Maija: - Iepazināmies kā visi studenti. Bijām vairākus gadus kopā studējuši toreizējā Daugavpils pedagoģijas institūtā, līdz viens otrā ieskatījāmies. Kopā pavadījām daudz laika, un, acīmredzot, tas ļāva vienam otru iepazīt un iepatikties. Kopā gan atpūtāmies studentu ballēs, gan strādājām praktiskos darbus. Abi mācījāmies dabaszinātņu fakultātē, apguvām bioloģiju un ķīmiju, vīrs arī lauksaimniecības pamatus. Es turp devos mācīties no Alūksnes rajona Visikuma, vīrs – no Balvu rajona Bērzpils. Kad jau bijām sākuši draudzēties, dzīve mani piespieda mācīties neklātienē un meklēt darbu. Sāku strādāt Viļānu vidusskolā par ķīmijas skolotāju un vadīju arī deju kolektīvus.
Sakrita, ka arī Lucijanu sūtīja praksē uz Viļāniem. Tad arī nolēmām, ka ir jāprecas. Kāzas mums bija īpašas. Tās uzņēmās organizēt gan skolas pedagogi, gan kultūras nama mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, kuros es piedalījos. Viļānos tās bija pirmās komjauniešu kāzas. Notika nevis dzimtsarakstu birojā, bet skolā. Bija koncertuzvedums ar dziesmām un dejām, tautas tērpos ģērbtiem kolēģiem goda sardzē. Par mūsu kāzām pat rakstīja rajona avīzē.
Dzīvi turpinājām turpat Viļānos. Abi strādājām Viļānu skolā. Tur nostrādāju 12 gadus, vīrs – 10. 1974.gada rudenī Alūksnes avīzē “Oktobra Karogs”, ko visus tos gadus abonējām arī Viļānos, izlasījām sludinājumu, ka Alūksnes 1.vidusskolā meklē darbmācības skolotāju.
“Kad precējāmies, mēs par horoskopiem un saderībām neko nezinājām. Ne jau arī tamdēļ precētos vai neprecētos.”
                      Maija Toka

Nolēmām pārcelties. Lucijans sāka strādāt par darbmācības skolotāju. Viņš tā arī līdz pensijai tur strādāja. Savukārt es strādāju dažādus darbus izglītības nozarē. Biju gan skolotāja, gan Izglītības nodaļas metodiķe, vēlāk metodiskā kabineta vadītāja, darbaudzināšanas un skolu inspektore, Izglītības nodaļas vadītāja vietniece. Pēdējos gados pirms aiziešanas pensijā strādāju Alūksnes 1.vidusskolā par mācību pārzini, vēlāk arī arodapmācības un reabilitācijas centrā Alsviķos par direktora vietnieci mācību un audzināšanas darbā. Esmu priecīga, ka visos manos darba gados man blakus ir bijuši zinoši iejūtīgi darba kolēģi – gan izglītības nodaļā, gan skolās. Aizvietojot vakantās ķīmijas stundas gan Alūksnes 1. un 2.vidusskolā, gan daudzās rajona lauku skolās, kā arī veicot metodisko un skolu inspektores darbu, tika iepazīti izcili skolēni, skolotāji un skolu vadītāji, kuru darbs un pieredze tika popularizēti gan rajonā, gan valstī.
- Kopā esat nodzīvojuši 50 gadus!
Lucijans: - Abi esam pēc horoskopa Vērši. Esam dzimuši vienā gadā ar divu dienu starpību - es 8.maijā, Maija - 10.maijā. Viļānos dzimšanas dienu abi svinējām 9.maijā - Uzvaras svētkos, kad pēc gājiena mūsu dzīvoklis vienmēr pildījās viesiem. Nekad nezinājām, kas nāks ciemos un cik daudz viesu būs.
Maija: - Kad divi Vērši sabadās, reizēm jau nav viegli. Taču, gluži kā dabā – viens uzvar, vienam jāatkāpjas. Citreiz gadās, ka neviens nepiekāpjas. Abi paliekam pie savām domām. Taču cik gan ilgi klusēsi un nerunāsi? Nākam kopā un runājam. Ir jājūt vienam otru, jābūt godīgiem un atklātiem, lai arī cik grūti klājas. Dzīvē iet visādi, taču galvenais ir būt godīgiem - dalīties. Ja arī ne uzreiz, tad pēc laiciņa. Tas nenozīmē, ka jāizstāsta viss līdz pēdējam sīkumam, bet galvenais, kas skar mūs abus, ir jāpārrunā. Liela nozīme bija mūsu abu ģimenēm. Es lieliski sapratos ar vīra mammu, viņš – ar manu tēti. Tā ir jābūt, tad ir vieglāk. Lucijans ir ārkārtīgi strādīgs, lēnīgs, es esmu straujākas dabas. Reizēm mani tas kaitina, jo man visu gribas ātri paspēt, sasteigt. Lucijans visu dara lēnāk, taču pamatīgāk un ar apdomu.
Lucijans: - Sieva ir liela organizatore. Jau kopš studiju laikiem visus mūs, studentus, uzturēja formā. Viņa vienmēr bijusi aktīva un saimnieciska. Atceros, kā vasaras prakses bāzē Daugavpils pusē spēja organizēt pusdienas 200 studentiem.
- Vai mūsdienās nav zudušas ģimenes vērtības?
Maija: - Mūsu ģimenes lielākā vērtība ir bērni un mazbērni. Kamdēļ gan cēlām māju? Lai visiem bērniem būtu, kur izaugt, kopā pavadīt laiku un sabraukt ciemos. Šobrīd valstī situācija ir mainījusies un nevar teikt, ka jaunie neprecas un bērni nedzimst. Varbūt palīdzējuši pabalsti, ko palielina? Lai gan, kad mums dzima bērni, nebija ne pabalstu, ne garu dekrēta atvaļinājumu. Apstākļi toreiz un tagad nav pat salīdzināmi. Vai tādēļ bērnu nebija? Pabalsti ir viens no stimuliem, bet ne galvenais aspekts. Jā, galvenais tas ir nelabvēlīgām ģimenēm - rada bērniņus, lai būtu nauda. Bieži gadās, ka bērnu nauda iet roku rokā ar alkoholu. Vēl man liekas, ka krietni mainījies dzīves ritms. Ar katru gadu tas kļūst arvien straujāks un bezjēdzīgāks. Šobrīd viss ir ļoti elektronizēts. Zudusi saskarsme cilvēkam ar cilvēku ne vien darbā, bet arī ikdienas dzīvē. Jaunās tehnoloģijas savstarpējām attiecībām nāk vienīgi par sliktu.
-  Kādus padomus varētu dot jaunajiem?
Maija: - Man liekas, ka mēs pielāgojamies viens otram, kad to vajag. Kaut arī abi esam pēc horoskopa Vērši. Tagad jau visur raksta, ka divām vienādām horoskopa zīmēm sadzīvot kopā ir grūti. Kad precējāmies, mēs par horoskopiem un saderībām neko nezinājām.
“Mīlestība vai nu ir, vai nav, un svētkiem nav nekādas būtiskas nozīmes.”
                              Lucijans Toks

Ne jau arī tamdēļ precētos vai neprecētos. Lai arī cik skaisti viss sākumā liktos, nekad nevar zināt, kā attiecības turpināsies. Reizēm ir tā, ka vienīgais risinājums ir šķiršanās. Dzīvi nevar paredzēt, un reizēm arī cilvēki mainās.
Lucijans: - Attiecībās nekādus padomus neviens no malas nevar dot. Jādzīvo ir pašiem.
- Kāda, jūsuprāt, ir mīlestība un vai tai vajag savus svētkus?
Maija: - Visu izsaka Zentas Mauriņas vārdi – “mīlēt nozīmē kopīgi nest ikdienas akmeni līdz dzīves vakara slieksnim”. Ikdienas akmeni... Tas var būt gan smags, gan viegls nesamais, bet tik un tā tas ir jānes. Tas teikts par mums ar Lucijanu. Ir arī citas Zentas Mauriņas atziņas, kas raksturo mīlestību. Piemēram, “ir mirkļi, no kuriem var dzīvot visu mūžu”, “ceļš, iets mīļotā cilvēka dēļ, nekad nav veltīgs”, “patiesa mīlestība nav skurbīga, ātri gaistoša smarža, bet neizdzēšams zīmogs, pat nāvei nav pār to varas”. Mēs Valentīna dienu nesvinam. Zinām, ka jaunie šos svētkus labprāt pieņem un atzīmē, taču mūsu paaudzei raksturīgāka ir Sieviešu diena 8.martā. Valentīna diena nav mūsu svētki. Tie ir ienākuši no ārzemēm, tāpēc īsti pieņemami nav. Tāpat kā Tēvu diena, ko tagad svin oktobrī. Protams, ir patīkami Lucijanam kā vectēvam saņemt mīļu apsveikumu, taču svētki tie līdz galam tomēr nav.
Lucijans: - Mīlestība vai nu ir, vai nav, un svētkiem nav nekādas būtiskas nozīmes. ◆

vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Maija un Lucijans Toki.
◆ Dzimšanas laiks un vieta: Maija – 1940.gada 10.maijā Alūksnes novada Jaunalūksnes pagastā, Lucijans – 1940.gada 8.maijā Balvu novada Lazdukalna pagastā.
◆ Ģimene: meitas - Ingūna (48 gadi) un Līga (42); mazbērni - Ingus, Madara, Una,  Līva, Artis; mazmazbērni - Eduards, Matīss un Dārta.
◆ Vaļasprieki: ceļošana, darbi dārzā un saimniecībā, Lucijanam – darbs ar koku, Maijai – pavārmāksla, dziedāšana, dejošana.
◆ Dzīves moto: “Turēties pie dzimtās zemes un strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt!”

Citu datumu laikraksti

  • Būs jauni noteikumi

    Būs jauni noteikumi  1

    Šobrīd top jauns nolikums par licencēto makšķerēšanu Alūksnes ezerā. Tajā paredzētas vairākas būtiskas izmaiņas, kas vērstas uz zivju resursu...

  • Mežā jācenšas saglabāt līdzsvaru

    Par šī gada dzīvnieku Latvijā ir izvēlēts pelēkais vilks. Sabiedrībā pret šo skaisto, spēcīgo un viltīgo plēsoņu ir pretrunīga attieksme, bet...

  • Afiša

    7.februārī ◆ 13.00 Alūksnes pilsētas tautas namā - „Valmieras Kinostudijas” izrāde bērniem „Madagaskara. Sākums!”.7.februārī ◆ 17.00 Annas kultūras...

  • Šogad var slidot arī uz ezera

    Šogad var slidot arī uz ezera

    Šogad aprit pieci gadi, kopš Alūksnē tika atjaunota hokeja spēlēšanas tradīcija, kas gadu gaitā bija apsīkusi. Iespējams, šis gads ieies vēsturē ar...

  • Pirmais maratons noskriets

    Dins Vecāns noskrējis pirmo no septiņiem maratoniem, kurus viņš iecerējis skriet dažādos kontinentos. Āfrikas valstī Marokā Marakešas maratonu viņš...

  • Aicina iedvesmot talantus

    Aicina iedvesmot talantus

    “Okartes Autosporta Akadēmija” katru gadu atbalsta jaunos autosporta talantus. Pērn pirmo reizi Latvijas autosporta vēsturē tika izsludināta “OKartes...

  • Uzticīgas “Alūksnes Ziņām”  jau piecpadsmit gadus

    Uzticīgas “Alūksnes Ziņām” jau piecpadsmit gadus

    “Alūksnes Ziņu” abonēšanas akcijas “Abonē par latiem – saņem eiro” izlozē šonedēļ galveno balvu – 300 eiro – ieguva mālupiete Veronika Pakere....

  • Saglabā latviskumu

    Saglabā latviskumu

    Ziemeru pagasta folklorai ir senas tradīcijas, un jau 50 gadus Ziemeros pierakstītās dziesmas, dejas un rotaļas dzied, spēlē un dejo Ziemeru pagasta...

  • Viens : nulle – vietējo labā

    Viens : nulle – vietējo labā

    Leģendā pārvēršas stāsts par laikiem, kad pirmos Mār­upes gurķīšus varēja nobaudīt tikai februārī, bet tomātus – martā. Tagad veikala un tirgus...