Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Katru izrādi sāk no nulles

Šogad Vidzemes reģiona amatierteātru skates labākā aktiera tituls atceļojis uz Alūksnes pusi. To saņēmis Armands Augstkalns par Taukšķa lomu Alsviķu teātra studijas izrādē “Pēc pirmā mītiņa”. Skatē viņš spēlēja arī otrā no Alūksnes novada izvirzītajā iestudējumā – Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” izrādē “Kalmāru konservi”.


Tieši ar šo kolektīvu aktieri saista visilgākā sadarbība: pirms 30 gadiem tas kļuvis par pirmo vietu, kur izmēģināta teātra spēle. Toreiz atnākt līdzi uz mēģinājumu viņu pierunājusi kāda radiniece. Sākumā spēlēts epizodiskās lomiņās, bet vēlāk jau piešķirtas lielākas lomas. Pēc četru gadu ilgas darbības Armands pievērsies citām radošajām izpausmēm, līdz 1997.gadā viņš atgriezies kolektīvā, kur turpina spēlēt joprojām.Sadarbība ar Alsviķu teātra studiju aizsākusies pirms dažiem gadiem, kad tā režisore Monika Upeniece lūgusi viņu izlīdzēt un nospēlēt kādu lomu, kurai nav varēts atrast aktieri. “Viņa ir mūsu pašu bijusī aktrise, ar kuru savulaik kopā spēlēts. Nu, kā gan es varēju atteikt?” nosmejas Armands. Tiesa, neatkarīgi no tā, kurā kolektīvā tiek spēlēts, svarīgāka par visu esot vajadzība pēc atrašanās uz skatuves.- Tie, kas saindējušies ar skatuvi, sapratīs, kas tā ir par narkotiku. Ar to vairāk vai mazāk visu mūžu esmu bijis saistīts. Sākot no sarīkojuma dejām skolas gados, vēlāk dejojot tautiskajās dejās, pēc tam pāris gadus vienā ansamblī spēlējot, bet tagad darbojoties teātrī. Domāju, ka no katras jomas esmu paņēmis labāko, kas tajā ir, veidojot savu attieksmi pret skatuvi kā tādu. Tā ir pavisam cita pasaule!Piemēram, pirms dažiem gadiem man bija problēmas ar veselību, taču, kad iznācu uz skatuves, visas sāpes un nebūšanas aizmirsās. Tajā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka ārpus skatuves tu vari būt šāds vai tāds, taču tur sākas pilnīgi cita dzīve.To atšķirību mēģinu panākt arī pirms katras izrādes. Cenšos dabūt tukšu galvu, lai pirms iziešanas uz skatuves varētu salādēt sevī iekšā to cilvēku, kas tev būs vajadzīgs. Vai nu es esmu Visvaldis “Sliekšņa” izrādē, vai Taukšķis, spēlējot Alsviķu teātra studijā, bet nekāds Armands uz skatuves vairs nevar atrasties. Tur viņam vairs nav vietas.- Vai iespēja izdzīvot citu dzīvi ir galvenais stimuls, kas liek kāpt uz skatuves?- Tas varbūt skanēs banāli, bet tieši tur, uz skatuves, sākas īstā dzīve. Ejot pa ielu, es redzu cilvēkus, kas visu laiku tēlo. Mēs visi ikdienā uzliekam kādu masku, lai varētu izdzīvot. Uzejot uz skatuves, tu vairs nedrīksti tēlot – tev jādzīvo. Citu variantu nav. Pretējā gadījumā skatītājs nenoticēs tam, kas tur notiek.- Kuras no lomām prasījušas vislielākās pūles?- Visgrūtāk ir spēlēt labos tēlus. Tā saucamos pozitīvos personāžus. Viņi ir tik pareizi, ka nav pie kā pieķerties. Nepamet sajūta, ka tik labu cilvēku dzīvē nemaz nav. Katram ir kaut kāds niķītis. Ja tēlam uz skatuves nav nekādu niķīšu, viņš šķiet neīsts. Tādu lomu izdzīvot man šķiet praktiski neiespējami. Ar pārējām lomām ir citādāk. Lai cik sarežģīts personāžs būtu jāspēlē, ja vien viņam ir savs raksturs un stils, tad pamazām sāc iejusties viņa ādā un viss notiek.- Šo jautājumu, iespējams, esat dzirdējis ne reizi vien, bet gribētos zināt: cik liela līdzība izspēlētajiem personāžiem ir ar jums pašu?- Nupat Smiltenē bija gadījums, kad pēc Alsviķu teātra studijas izrādes noskatīšanās viens skatītājs visā nopietnībā prasīja otram: un viņš tāds ir arī dzīvē? (Smejas.) Tas nozīmē, ka lomā esmu spējis iejusties tik pārliecinoši, ka rodas sajūta – tāds esmu arī dzīvē. Līdzīgi gadījumi bijuši arī iepriekš. Piemēram, uz vienu no teātra festivāliem mēs bijām devušies ar “Pūt, vējiņi!” uzvedumu, kur man bija iedalīta Gatiņa loma. Toreiz par festivāla īpašo viesi kļuva Oļģerts Kroders. Kad neformālajā pasākumā satikāmies, viņš man jautā: paklau, kur ir tas puisis, kurš jums Gatiņu spēlēja? Arī mani bērni pēc izrāžu noskatīšanās ir teikuši, ka uz skatuves man ir pavisam cita seja. Tāda, kuru reālajā dzīvē viņi nekad nav redzējuši. Tā jau arī laikam sanāk parasti: nomainu ģīmi un eju uz skatuves.- Tad jau sanāk, ka uz skatuves izliekat no sevis uz āru to,  kas ikdienā tiek noklusēts.- Vairāk vai mazāk, bet tā varētu teikt. Uz skatuves cenšos atstāt visu, kam ikdienā nav vietas. Ne velti mums teātra nosaukums ir “Slieksnis”. Tas izvēlēts ar domu, ka, ejot iekšā pa durvīm, tev ir jāpārkāpj pāri slieksnim, pirms kura visu to, kas noticis iepriekš, tev jāatstāj ārpusē. Iekšā tevi sagaida pilnīgi cita pasaule, kurā tu ieej kā balta lapa. Neatkarīgi no tā, kāda bijusi diena, aizejot uz teātri, viss tiek nolikts malā un tam vairs nav nozīmes. Tāpēc arī tā sanāk, ka teātra kolektīva dalībnieki kļuvuši par manu otro ģimeni. Tur aizrit mana otrā dzīve.- Šogad esat lutināts ar nominācijām gan novada, gan reģionālajā skatē. Cik liela nozīme ir šādām atzinībām?- Patiesībā līdz šai sezonai man nekādu apbalvojumu nebija. Jā, bija ikgadējie goda raksti, bet ne tādas nominācijas, kādas esmu saņēmis šogad. It kā visu laiku gribējās pie kādas balvas tikt, lai gan labi saprotu, ka izrāde – tas ir daudzu cilvēku kopdarbs. Tur nav iespējams tā vienkārši pateikt, ka esi labāks vai sliktāks. Lai cik lielisks aktieris arī nebūtu, viņš nedrīkst spēlēt viens pats. Viņam ir jāsaspēlējas ar visiem pārējiem, kas atrodas uz skatuves, jo tā ir izrāde, nevis viena cilvēka monologs vai – vēl trakāk – sāncensība, kurš par kuru labāks. Šogad man uzspīdēja tā laime tikt pie nominācijām. Protams, ir patīkami, taču īstenībā kļūst vēl grūtāk. Sākot strādāt pie katras jaunas izrādes, tu attopies turpat, kur pirms 20 gadiem. Gluži kā balta lapa. Patiesībā tā atzinība sniedz prieku vien saņemšanas brīdī. Visu pārējo laiku tev jācenšas par to nedomāt, pretējā gadījumā vari daudz ko zaudēt.- Un kā ir ar atzinību no skatītāju puses?- Tur jau tā lieta, ka tādi atzinības raksti, nominācijas un viss pārējais ir labi un skaisti, taču tas neko nedod, ja skatītājs nenovērtē. Izrāde top tikai priekš skatītāja. Tas neko nenozīmē, ja vienreiz esi atzīts par labāko aktieri. Katrā izrādē tev viss jāsāk no nulles, apliecinot to katru reizi no jauna. Skatītāji ir galvenie vērtētāji. Ja viņiem nepatiks vai viņi kaut ko nesapratīs, tad varēsi saņemt nez kādas balvas, taču tām nebūs vērtības.Tādā ziņā ļoti žēl, ka uz mūsu pašu vietējiem teātriem nāk tik maz skatītāju. It kā šogad par to sūdzēties nevaram, taču citkārt ir palicis žēl: izrāde uztaisīta, darbs ieguldīts un varētu viņu bez maz vai ik pēc divām nedēļām rādīt visa gada garumā.Šogad atsaucība no cilvēku puses izrādīta tik liela, kāda labu laiku nav bijusi. Zinu, ka uz dažām izrādēm atnāca pat tādi cilvēki, kas savu mūžu nebija to darījuši. Iespējams, savu lomu tur nospēlējis tas, ka cilvēkiem šobrīd pietrūkst kaut kā laba. No otras puses ceru, ka mainās attieksme, jo, lai arī skaitāmies amatierteātris, ne ar ko neesam sliktāki par citiem.

Citu datumu laikraksti

  • Kā vērtējat domes priekšsēdētāja vietnieka maiņu?

    Rita no Ziemeriem Nemācēšu pateikt, vai to vispār vajadzēja. It kā novadā dzīvoju, taču par šādām lietām neinteresējos. Didzis no Ziemeriem Godīgi...

  • Jāievēro termiņu izmaiņas

    Valsts ieņēmumu dienesta Vidzemes nodokļu un muitas administrācijas Alūksnes nodaļa informē, ka  ar 6.februāri stājās spēkā izmaiņas Ministru...

  • “Komerču” panākumi

    Projektā komerczinības vidusskolēniem „Esi līderis” sadarbībā ar Latvijas Uzņēmējdarbības un menedžmenta akadēmiju gada lielākie pasākumi ir Līderu...

  • Arhīvi balansē uz bankrota robežas

    Valsts arhīviem iedalītais finansējums pietiek apmēram trim mēnešiem. Tas nozīmē, ka aprīlī var rasties situācija, kad arhīvi vairs nespēs pildīt...

  • Spriež par jaunu štata vietu

    Kopš Alūksnes novada basketbola čempionāta atklāšanas, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas sporta zālē ne diena nepaiet dīkstāvē: darba dienu...

  • Apstiprina Alūksnes novada budžetu

    Alūksnes novada domes februāra sēdē pagājušajā nedēļā deputāti vienbalsīgi apstiprināja novada pašvaldības 2010.gada budžetu. Novada budžets...

  • Būs tikai 6 pagastu pārvalžu vadītāji

    Vakar ar Alūksnes novada domes lēmumu tika izbeigtas ilgās diskusijas par pagastu pārvalžu vadītāju skaitu – no 1.aprīļa novadā būs tikai 6 pagastu...

  • Pieņem izdzīvošanas budžetu

    Mazs budžets - tā atzīst Apes novada domes priekšsēdētāja Astrīda Harju pēc domes ārkārtas sēdes, kurā tika apstiprināts pašvaldības budžets...

  • Vienīgais īstais mags ar Mozus grāmatu

    “Sestā un septītā Mozus grāmata jeb Melnā grāmata” ir neliela, necila pelēki raibos vākos. 1699.gadā tā rakstīta ar zoss spalvu vecajā drukā,...