Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jauns izaicinājums

Ar kultūru Apes tautas nama vadītāja Ilva Sāre saistīta jau kopš bērnības. Tā kā vecāki spēlējuši estrādas ansamblī, mazā Ilva ņemta līdzi. “Esmu uzaugusi šajā namā,” viņa saka par iestādi, par kuras vadītāju šobrīd ir kļuvusi.


Pēc pamatskolas beigšanas viņa Bulduru dārzkopības tehnikumā apguvusi ainavu tehniķa specialitāti. Veidojusi dārzus tādiem Latvijā pazīstamiem cilvēkiem kā Jānis Jurkāns, Ilga Kreituse, Andris Ārgalis un citiem. Pēc piecu gadu darba dārzkopības jomā laimi nolemts braukt meklēt uz Dāniju. Sākumā Ilva tur nostrādājusi pusgadu, bet, aizbraucot otro reizi, – četrus mēnešus. Atgriežoties Latvijā, viņa bijusi apņēmības pilna iegūt augstāko izglītību. Izvēle izdarīta par labu sociālajam darbam.
Kad izsludināts konkurss uz vakanto tautas nama vadītāja amatu, Ilva pieteikusies, jo vēlējusies izmantot iespēju atgriezties dzimtajā pilsētā. Nu viņa jau piecus gadus atbild par kultūras dzīvi Apē. Nu ilggadējā darbā aizsācies jauns posms, kur korekcijas ieviesusi novadu reforma. Lai saprastu, kāda situācija ir jaunizveidotā novada kultūras dzīvē, un saprastu, pie kā būtu jāstrādā turpmākajos gados, pēc viņas iniciatīvas pavasarī notika Apes novada kultūras forums, kas radījis jaunu pavērsienu ierastajā kultūras dzīvē.
- Galvenais iemesls, kāpēc saskatīju nepieciešamību sarīkot kultūras forumu, bija tas, ka nu mēs gandrīz gadu esam apvienojušies vienā mazā novadā. Šajā sakarā man gribējās, lai mēs visi sanākam kopā un iepazīstam, uzklausām cits citu un mēģinām saskatīt, kas ir tas labais, kas mums katram piemīt, ko varētu uzlabot, pie kā varam strādāt katrs atsevišķi un kas būtu tas, kur spēki jāapvieno. Protams, foruma rīkošanai kalpoja arī citi iemesli. Piemēram, daudzkārt mēs lasām laikrakstā, ka ir pasākums uz pasākuma. Tu tā kā gribi braukt, bet īsti nezini, kur jābrauc. Vieni un tie paši dejotāji, vieni un tie paši dziedātāji, pasākuma kvalitāte ar laiku zūd un līdz ar to arī skatītāju atsaucība. Tajā pašā laikā, ja tu kaut kur piedalies vai kaut ko dari, tev vienmēr gribas, lai tavs darbs tiktu novērtēts, lai būtu skatītāji un lai skan arī aplausi, nevis viss notiek pa tukšo.
- Vai foruma rīkošana sevi attaisnoja?
- Es domāju, ka mums viss izdevās diezgan labi. Slikti, ka darba steigas dēļ nav bijis vēl laika visu to apkopot un salikt smuki pa plauktiņiem, jo domāju, ka forumā izskanēja daudz vērtīgu ideju, pie kurām mums būtu jāpiedomā. Šobrīd esam jau realizējuši pirmo forumā izskanējušo ideju – “Upju festivālu”. Valsts Kultūrkapitāla fondā šobrīd iesniegts projekts par finansiālo atbalstu kādam citam pasākumam – “Četri gadalaiki – četri pagasti”.
Šie abi pasākumi saistīti ar vienu foruma galvenajiem jautājumiem – par jaunu kultūras formu veidošanu. Esam sapratuši, lai veicinātu kultūras dzīves kvalitāti un neļautu tai panīkt, ir jārada kaut kas jauns. Tāds, kas līdz šim nekur citur nav bijis. Tāpat mēs sapratām, ka mums ir jāciena un jāgodā mūsu tautas tradīcijas. Arvien vairāk ir to cilvēku, kas grib pievērsties tieši latviskajam, dabīgajam, pašu veidotajam. Par to mēs esam pārliecinājušies Ziemassvētku tirdziņā. Arī Lieldienu tirdziņā varējām gūt apstiprinājumu, ka mēs vairs nevēlamies ķīniešu mantas, bet paši savu roku veidotas lietas pirkt.
- Daudzkārt tiek uzsvērts, ka kultūra šobrīd ir viens no retajiem cilvēku prieka avotiem. Pēc kā šobrīd cilvēki kultūrā tiecas visvairāk?
- Šobrīd ir tāds šovu laiks. Ja tas ir mūsu veidots uzvedums, kur tiek sataisītas skaistas afišas un kas nav vienkārši kora koncerts, tad atnāk daudz cilvēku, bet, ja ir Ziemassvētku ieskaņas koncerts, kur piedalās visi amatierteātru kolektīvi, tad publika vairs nav tik atsaucīga. Piemēram, nupat mums bija Grīnhofu ģimene no šova “Dziedošās ģimenes”. Man šī ģimene ļoti patīk, jo tā, manā skatījumā, ir visģimeniskākā un nesamākslotākā. Tomēr vairumam Grīnhofi nepatīk, bet patīk Riču ģimene. Tur, kur ir Riči, tur ir pilnas zāles. Mums vajag šovu, nevis patiesumu un īstumu. Tas pats bija redzams Ievas Kerēvicas un Madonas Zaļā kora koncertā. Ieejas biļete maksāja piecus latus. Atnāca 130 cilvēki. Uz Grīnhofu ģimenes koncertu biļete maksāja latu, bet atnāca mazāk par simts. Tad nu mēs varam salīdzināt un izvērtēt, ko pieprasa publika un kas tai labāk patīk.
- Šovi ir daļa no kultūras. Kā pati definētu tās būtību?
- Es domāju, ka būtu jāsaprot, ka katram no mums kultūra ir vajadzīga. Es to, piemēram, varu spriest pēc tiem cilvēkiem, kas aktīvi piedalās Apes amatiermākslas kolektīvos. Viņi neļauj ikdienas sūrumam sevi pieveikt, neieslīgst sevis žēlošanā un negaužas par naudas trūkumu. Viņu intelekts ir ievērojami augstāks, ko nevar teikt par tiem, kas sēž mājās un neko pēc darba nedara. Šiem cilvēkiem gribētos radīt tādu piedāvājumu, kas liktu vismaz reizi gadā iziet ārpus mājas un atnākt uz kādu pasākumu.
- Vai to šobrīd uzskati par savu lielāko izaicinājumu?
- Gribētos tā teikt, bet nevaru, jo šie cilvēki ir tik ļoti sevī ierāvušies, ka nav pat iespēju uzzināt, kas ir tas, ko viņi gribētu. Mēs varam tikai eksperimentēt. Piemēram, “Upju festivālā” atnāca daudz tādu cilvēku, ko iepriekš pasākumos nebiju redzējusi. Par to man bija liels prieks, jo tas nozīmē, ka vismaz šajā pasākumā viņš redzēja, kā dzied mūsu koris, kā dejo tautisko deju kolektīvs, braucot pa upi, viņš krastos varēja skatīt mūsu floristu veikumu un redzēt vispār, ko mēs, apenieši, patiesībā varam paveikt. Es ceru, ka šiem cilvēkiem radās kaut neliela interese par mūsu veikumu un ka viņiem garām nepaslīdēja šī sajūta, ko mēs gribējām dot, proti, ka viss, ko varēja redzēt, veidots ar domu par katru pasākuma viesi.
- Kā iedalās šobrīd sabiedrības intereses kultūras jomā? Vai tie, kas nenāk, tie nenāk ne uz vienu pasākumu, un tie, kas nāk, tie apmeklē pilnīgi visu?
- Protams, nē. Mūsu, apeniešu, ir ļoti maz, bet mūsu sabiedrība, tāpat kā jebkurā citā vietā, dalās daudzās grupās. Vienam vajag kvalitāti, nedomājot par to, cik tas maksās. Ir tāda sabiedrības daļa, kas redz tikai savus bērnus un nāk tikai uz viņu koncertiem. Ir daļa, kurai vajag pēc iespējas vairāk kultūras un kas apmeklē bezmaz vai visus pasākumus. Un ir tādi, kurus var piesaistīt tikai ar jauniem projektiem.
Ir grūti izdabāt visiem. Piemēram, es ļoti gribētu ataicināt uz Api Nacionālo vai Dailes teātri, bet mūsu ir tik maz, ka ar ieejas biļetēm vien izdevumi nesedzas. Tam vajag papildu finansējumu. Tieši tāpēc mums ir jāizvērtē, cik daudz paši varam paveikt un kur vajadzīgs veidot sadarbību ar citiem, lai piedāvājums būtu pieejams maksimāli tuvu dzīvesvietai. Domāju, ka lielajiem notikumiem mēs varētu veidot sadarbību ar Alūksni, bet Apē iziet uz kaut ko tikai sev raksturīgu, ar “odziņu”. Daudz foršu ideju radās Apes novada kultūras forumā, tāpēc ļoti ceru, ka mums izdosies tās visas īstenot.
- Pie kuriem no visiem nosauktajiem pieskaiti sevi pašu?
- Es skaitos tā saucamais visurgājējs. Aizbraucot uz kādu vietu, bieži pieķeru sevi vērtējam pasākumu. Ne vienmēr man patīk tas, ko redzu, tomēr katru reizi cenšos saskatīt kaut ko labu. Vai tā būtu dejotāja, kas man uzsmaidījusi, vai skaisti tērpi, vai oriģināls noformējums, ziedu pušķi – vienmēr būs kāds sīkums, kas ļaus pārvest mājās kaut ko labu no šī pasākuma. Vienlaikus tas ir arī mans mācīšanās process, bez kā, strādājot kultūras jomā, iztikt nav iespējams.
- Ja vairumam sabiedrības kultūra kalpo kā iedvesmas avots ikdienai, tad tev tā jau ir ikdiena. Kā izdodas neieslīgt rutīnā un kur pati smelies iedvesmu?
- Droši vien caur to, ja izdodas. Piemēram, “Upju festivāls”. Ja tas nebūtu vajadzīgs un cilvēki to neapmeklētu, tad būtu riktīgs “atšļuciens”, bet tagad – pasākumu var uzskatīt ne vien par izdevušos, bet esmu arī atradusi jaunus cilvēkus, ar ko kopā darboties. Tas arī dod to sajūtu, kas nepieciešama stimulam turpināt – apziņa, ka tavs darbs ir kādam vajadzīgs un tam ir atbalstītāji. Reizēm gan uznāk šaubas, kad nesaproti, kāpēc dari to, ko dari, bet tad saprotu, ka Dieviņš mūs visus noliek tajās vietās, kur mums ir jābūt. Ja es esmu šeit, tautas namā, tad acīmredzot man šis darbs ir jādara. Un, ja es pie kaut kā ķeros, tad gribu izdarīt visu pēc iespējas labāk. To zina arī mana ģimene, kas daudzkārt ir piecietusi manu prombūtni. Visādi mums ir gājis, bet tā ir mana izvēle. Katrā ziņā zinu arī to, ka kultūras darbs nav tas darbs, kuru var darīt visu mūžu, ja tev ir svarīgas citas lietas. Man tādas ir.

Citu datumu laikraksti

  • Sporto lieli un mazi

    Ļoti ģimeniskā, draudzīgā un pozitīvā gaisotnē svētdien, 30.maijā, Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Sprīdītis” teritorijā notika ģimeņu...

  • Meklē telpas patversmei

    Alūksnes novada dome ir nodevusi pašvaldības nekustamo īpašumu – kūts ēku Ošu ielā 5, Alūksnē – pašvaldības aģentūras “Spodra” apsaimniekošanā ar...

  • Kā latviešus piespiest vēlēt?

    Reizi četros gados daļa sabiedrības izdara savu pilsoņa pienākumu pie vēlēšanu urnas ar cēlu mērķi – lai Saeimas simt krēslus aizņemtu pēc iespējas...

  • Uzzīmē savu lietussargu!

    Latviešu tautas tērpu biedrība aicina bērnus un jauniešus piedalīties dizaina konkursā “Mans tautiskais lietussargs”, lai rosinātu interesi par...

  • Opekalna baznīcai jauna izkārtne

    8.maijā, tika īstenots Alūksnes un Apes novadu fonda  un VAS „Latvijas Hipotēku un zemes bankas” 8. projektu konkursa „Atbalsts iedzīvotāju ...

  • Grib atjaunot tiltu pār Gauju

    Bargās un sniegiem bagātās ziemas dēļ Virešu pagasta iedzīvotāji palikuši bez trošu tiltiņa pār Gauju. Gadiem ilgi tas viņiem kalpoja par tiešāko...

  • Pirkt vai nepirkt?

    Jānis Ločs, D.Ozoliņa Apes vidusskolas direktors Nopērk, lai tiktu augstskolāDzīvojam tirgus apstākļos, un, ja ir pieprasījums, tad ir arī...

  • Atklātība pārtop dubultā morālē

    Nav pagājis vēl pat gads, kopš strādā Alūksnes novada domes pirmā sasaukuma deputāti, bet lielai daļai no viņiem jau kā pīlei ūdens ir pirms...

  • Vai esat jau pieslēguši virszemes televīziju?

    Ilona Kazaine no Ilzenes Sākumā bija ļoti grūti pierast pie domas, ka būs virszemes televīzija. Ģimenē ilgi diskutējām, kā būtu labāk. Valdīja...