Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dabas kļūda

Nupat vēl pirms dažām dienām dzīve Artim likās tik vienkārša un labi nokārtota.

Nupat vēl pirms dažām dienām dzīve Artim likās tik vienkārša un labi nokārtota. Viss rāmi ritēja savu ierasto gaitu, zobrati saskaņoti rotēja, un mehānisms darbojās. Viņš jutās nepārspējams un attapīgs veiksminieks. Māja - pilsētas centrā, tiesa gan - paveca. Tur saimniekoja māte un rūpējās arī par nelielu saimniecību. Garāžā mašīna. Par abiem mazākajiem bērniem rūpi jau sen turēja sieva, bet sieva tikai pēc papīriem, jo nu jau pirms laba laika viņa bija pārcēlusies uz dzīvi lielpilsētā - tur labāks darbs un par katru soli nevajadzēja atskaitīties vīramātes priekšā. Un nu jau arī lielā mīlestība. Vecākais dēls vēl it kā mitinājās tēva mājās, bet vairāk laika pavadīja ārpus tās - tad darbā, tad pie draudzenes, kuru laikam jau bija nodomājis precēt.
Paša darbs Artim nebija tas īsti kārotais, bet ko gan šajos laikos daudz varēja gribēt. Kaut kādu aldziņu tāpat maksāja un savām vajadzībām pietika. Slīdošais grafiks, papildstundas, pēc nakts maiņām brīvas dienas, kad varēja darīt, ko sagribas. Un, tā kā pats arī vēl izskatījās tīri labi, sieviešu uzmanības netrūka, un tā viņam glaimoja. Zinot to, ka Artis ir tikpat kā brīvs, daudzas te saskatīja plašas iespējas. Te viena palūdza salabot gludekli, otra ieskatīties televizorā no otras puses. Kāda uzcienāja ar kafiju, bet cita laipni ielūdza uz pusdienām. Un kā gan atteiksi - tā gribējās sevi parādīt no labās puses. Un viņam jau daudz nevajadzēja - lai tikai uzmanība un jautra kompānija.
Bet pirms pāris gadiem, saticis Ilzi, Artis gandrīz vai iemīlējās - viņas patstāvībā, neatlaidībā, prasmē tikt ar visu galā. Viņas labiekārtotais dzīvoklis bija īsta lagūna dzīves mutulī. Un tā, pašam nesaprotamā kārtā, Ilze viņu bija sasaistījusi uz ilgāku laiku. Varbūt ar aprūpēšanu, cienāšanu, izpalīdzēšanu un sapratni. Ar uzklausīšanu un neuzkrītošu padomu. Ar visu sīko grēciņu piedošanu vai varbūt neredzēšanu, kā Artis klusībā cerēja. Arī Ilzes bērni bija izauguši un gandrīz vai nebija manāmi viņu idilliskajā kopā dzīvošanā. Arti viņa dēvēja par savu sapņu princi, tāpēc brokastu kafiju viņš bija pelnījis gultā, lai arī kādā rīta agrumā celtos. Izrādījās, tas sagādāja prieku abiem. Turpat blakus vienmēr tīras un izgludinātas drēbes, sagatavota pusdienu tiesa un vienmēr maigs atvadu sveiciens, pavadot uz darbu. Un vakarā, pats par sevi saprotams, siltas vakariņas, mātišķas rūpes par saskrambātajām rokām un stīvo muguru. Siltas čības un brīva vieta viņa iecienītajā atpūtas krēslā. Un saprotošs klusums, kad Arta rokas pārņem TV pults vadību. Mājas miers un nekādu rūpju. Ko gan vairāk var vēlēties?
Un tomēr - nu jau kādu laiku Artim tas viss sāka likties pārāk vienmuļš un ierasts. Jau pārkāpjot slieksni, viņš iegrima it kā siltā vatē, kura nupat viņu bija sākusi smacēt. Tā gribējās pārmaiņas! Par mīlestību pret Ilzi viņš vairs nedomāja. Artis tā arī nekad īpaši nebija alcis izgaršot viņas lūpas, ielaist pirkstus mīkstajos matos, apturēt mirkli un ieskatīties Ilzes acīs. Varbūt pašā sākumā, kad viņas tuvuma apziņa vien izsauca saldas trīsas. Parasti Ilze pati glaudās klāt un savu maigumu izdalīja uz abiem. Atlika vienkārši ļauties viņas glāstiem un izjust katru baudas mirkli. Tieši Ilze bija dažādu romantisku noskaņu iniciatore, bet pēdējā laikā tas viss bija apsīcis. Un Artim vienkārši bija slinkums kaut ko domāt un mainīt. Arvien biežāk Ilzes pieskārieni Arti pat tracināja. Un naktīs, kad viņa kaislīgi glaudās klāt, Artim pēdējā laikā nez kāpēc sāka sāpēt zobi un galva. Reizēm gan viņa vēl tīri prasmīgi spēja atmodināt to iekšējo dzinuli, kas savādā slinkumā jeb apnikumā snauda kaut kur iekšienē. Un tad labi bija abiem. Vismaz Artis tā domāja.
Nē, mīlestība tā nebija, drīzāk - ērts pieradums, no kura tā vienkārši žēl atteikties. Viņa sirds vispār bija tāds dīvains putns - tai prasījās brīvības un lidojuma dažādības. Ne velti, Artis tā arī līdz šim dzīvoja ar vienu kāju mātes mājā, kur satikās ar vecākajiem bērniem, un ar otru - pie Ilzes.
Tāpēc turpat blakus iestādē strādājošā kolēģīte Vēsmiņa izrādījās īstajā vietā un īstajā laikā - arī uzmanīga un rūpīga, ar jaunības draiskumu apveltīta, humorā dzirkstoša simpātiska brunete, un galvenais - tepat blakus. Pagadās viņai brīvs brītiņš, pārskrien pār pagalmu pie Arta - atnes kādu sātīgu pusdienu sviestmaizi un kūpošas kafijas termosu, mīļi pieglaužas, daudz saldāk un kaislīgāk nekā Ilze. Kāds tur brīnums, ka roka pati ceļas aptaustīt kārdinošos apaļumus! Un vēl - ja viņa tik pretimnākoša… Artis jau bija dzirdējis dažu zobgalīgu piezīmi, ka Vēsmiņa esot no tiem sievišķiem, kas, juzdamas, ka var aiziet "pēdējais vilciens", cenšas neko nepalaist garām… Viņam jau gan tas diez ko nepatika, bet Vēsmiņas uzmanība glaimoja, ja vēl tā - ar siltām pusdienām… Katrā ziņā, Vēsmiņa nebija tā, kuras dēļ Artis atteiktos no savas brīvības. Un pat ne no Ilzes. Nekas nopietns tur nevarēja sanākt, tikai tāds dienesta romāniņš vien. Bet uz brīdi adrenalīns pieplūda un dzīve šķita krāsaināka.
Pavisam cita lieta bija ar Rasmiņu. Turīga, simpātiska šķirtene, kas ģimenes dzīves rūgto kausu reiz iztukšojusi līdz mielēm un tagad izlēmusi nesaistīties ne ar vienu vīrieti. Kāpēc gan? Nauda ir, māja un mašīna arīdzan. Kaut ko salabot, malku sazāģēt - palīgi vienmēr atradīsies. Un kā pieredze rāda - starp tiem vienmēr atradīsies kāds, kurš, ja vien viņa gribēs, divreiz lūdzams nebūs arī uz citiem pakalpojumiem. Tieši ar šo neatkarību, pašpārliecinātību un gandrīz vai vieglprātību Rasmiņa iekrita prātā Artim. Un laist gadījumu garām - tas neietilpa Arta principos. Tāda nekad tračus netaisīs kā savā laikā sieva, neko neprasīs un vēl pat samaksās par salaboto ūdenskrānu vai kādu citu paveiktu sīkumu. Rasmiņa prata novērtēt Arta pūles. Pēc padarītā darba līdz ar samaksu papildus nopelnītās kopīgi pavadītās stundas bija bezrūpības pilnas. Īsti svētki! Artis nejuta sirdsapziņas pārmetumus, jo pieņēma to kā kompensāciju par Rasmiņas mājā un garāžā pavadīto laiku.
Tā viņš savai dzīvei bija nodrošinājis visu, ko vien var vēlēties. Un par brīnumu pašam - ar to visu līdz šim veikli izdevās tikt galā. Varbūt daļēji tāpēc, ka Ilze pati bija darbā no rīta līdz vakaram un likās, pat domās nepieļāva Arta neuzticību. "Nevis mīli, bet tici," tā viņš ne reizi vien bija izsaucies, kad Ilzes šaubas par viņa uzticību kļuva smacējošas. Rasmiņa netraucēja pārāk bieži un romāniņš ar Vēsmiņu bija un palika tikai darba robežās, tāpēc ierastā dzīve šķita neapdraudēta.
Un tā gandrīz gadu šis mehānisms bija darbojies nevainojami. Bet viena nelaime - tehnikas laikmets diktēja savus noteikumus: pārāk strauji visi draugi un paziņas viens pēc otra sāka iegādāties mobilos telefonus. Un, ko tu neteiksi - īsā laikā visām Arta draudzenēm telefoni rokā un nu tik zvanīt. Kam? Nu, protams, mīļotajam vīrietim! Katrs jaunums pašā sākumā tiek apgūts ļoti intensīvi. Īsziņas un zvani sekoja cits citam, sveicieni un lūgumi, bučas un smaidiņi. Nu labi vēl, ja viņam darbā esot vai pa ceļam uz mājām… Bet arvien vairāk Artim nācās lavierēt starp telefona izslēgšanu, skaņas nogriešanu, izlādēšanos, neuztveršanas zonu… Reizēm tas sāka spēlēt uz nerviem. Bet citreiz - tieši otrādi- sajūsmināja un pārsteidza ar paša attapību. Pirmajai šajā Arta rudens maratonā kopsakarības vajadzēja pamanīt Ilzei, un tā arī notika. Kaut gan viņa jau sen nojauta dārgumiņa slēptos gājienus - neizskaidrojamus tukšumus un robus Arta maršrutā - mājas - mātes mājas - darbs - mājas. Pēkšņās pazušanas "Bermudu trijstūrī". Un nu - mīklaini telefona zvani īsi pirms pusnakts. Noslēpumainas frāzes, biežie gājieni uz vannas istabu un tualeti ar visu telefonu… Izteiktā interese par atkritumu spaiņa iznešanu un rūpes par to, lai mājās nepietrūkst sērkociņu, kuri nopērkami tepat tuvējā veikalā. Pat brīnums, kā līdz šim Artis vienmēr atrada tam visam daudzmaz ticamus izskaidrojumus.
Līdz beidzot pirms dažām dienām, sāpošu galvu pēc jautri pavadīta vakara un dīvainā nervozitātē pošoties uz darbu, Artis telefonu aizmirsa uz Ilzes naktsgaldiņa… Izšķirties starp godīgumu un sievišķo ziņkārību Ilzei nenācās viegli, jo šī nebija pirmā reize, kad viņai tika dota iespēja paņemt rokās Arta telefonu. Līdz šim Ilze respektēja sava vīrieša personisko dzīvi un ļoti vēlējās viņam ticēt. Taču šo iespēju viņa izlēma izmantot citam mērķim – atrast pierādījumus tam, ko viņa jau labu laiku izlikās neredzam.
Un jau pēc mirkļa Ilzes rokās bija šīs noslēpumainības izskaidrojums - Arta telefonā reģistrētie abonentu numuri ar visām īsziņās sūtītajām bučām un mīļvārdiņiem… Pagalam apmulsusi viņa skatījās uz telefona lodziņā redzamajiem vārdiem un numuriem, nevēlēdamās tos savienot ar notiekošo un nožēlodama, ka atļāvās ieskatīties svešos noslēpumos. Jau sen zināms, ka tas nes tikai jaunus sarežģījumus.
Ilze saprata, ka aizmirst to būs pagrūti, bet gluži bez atbildes gājiena viņa arī nevēlējās palikt.
Tajā pašā dienā, vienā un tajā pašā laikā Arta darbistabā gandrīz cita pēc citas iesteidzās trīs sievietes.
Pirmā atsteidzās Vēsmiņa - viņai jau tikai pagalms jāpārskrien. Kafijas termosu un sviestmaižu maisiņu rokā, norūpējušos skatienu un draisku jautājumu par to, vai dārgumiņš vakar tā pavairāk ieņēmis? Artis gandrīz vai apvainojās, bet redzot, kā Vēsmiņa ierasti veikli salej krūzītēs kafiju, iekoda mēlē.
Tanī brīdī durvīs iestājās Rasmiņa, ar košo personību aizpildīdama visu durvju aili, un, redzot kluso idilli, izmeta vecu joku par ērtu sekretāri un diezgan kodīgi apjautājās, vai tad meistars pavisam bez naudas palicis? Artis jau atvēra muti, lai kaut ko bilstu, kad aiz Rasmas muguras saskatīja Ilzi… Pagalam apmulsis viņš tikko spēja pajautāt: "Kas te vispār notiek?"
Nu bija laiks brīnīties visām trim sievietēm. Tad arī noskaidrojās, ka Vēsmiņa un Rasma savos mobilajos telefonos tikko bija izlasījušas steidzamu ziņu: "Manas dvēseles glābēja! Esmu pasējis savu mobilo un naudas maku. Vai nav pie Tevis? Gaidīšu 10.00. Artis." Protams, arī Ilze varēja parādīt tieši tādu pašu no datora sūtītu īsziņu. Un dīvainākais bija tas, ka Artis patiešām neatcerējās, kur atstājis savu mobilo telefonu…
Uz īsu brīdi Ilzei Arta palika pat žēl - viņš taču vienmēr ļoti centās izvairīties no izskaidrošanās, bet šoreiz tā izskatījās neizbēgama. Taču arī Ilze pašlaik jutās nogurusi, tāpēc vienkāršāk likās pagriezt muguru un aiziet, lai nebūtu jāredz Arta apjukušais skatiens…

Citu datumu laikraksti

  • Aicina pretendēt uz subsīdijām

    Pagājušajā gadā subsīdijas lauksaimniecībā rajona lauksaimnieki saņēma gandrīz 390 tukstošu latu apmērā (ieskaitot subsīdijas par agroklimatisko...

  • Kā atrast draugu internetā

    Šonedēļ žurnālā "Ieva": intervija ar Oļģertu Šalkoni, kurš stāsta, kā iemīlējies Elzā Radziņā.Šonedēļ žurnālā "Ieva": * intervija ar Oļģertu Šalkoni,...

  • Jānim Naglim - jauns bizness

    Tikai žurnālā "Privātā Dzīve" šonedēļ lasiet: Ainars Eisaks pēc cietuma apmeklē skaistumkopšanas salonu.Tikai žurnālā "Privātā Dzīve" šonedēļ...