Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīvespriekam: «Ticu Dievam un godīgumam»

Tuvojoties Gulbenes novada Lizuma pagastam, visapkārt mana plašus kāpostu un arī citu dārzeņu laukus. Tur saimnieko uzņēmējs Normunds Audzišs – darbīgs cilvēks, kurš nebaidās riskēt un uzdrīkstēties, kurš gatavs pārvarēt grūtības un tic, ka, visu darot godīgi, darbiem noteikti jāsokas.

SIA «Dimdiņi» lepojas ar savu produkciju un ne velti. Smeķīgie štovētie kāposti Latvijā labi zināmi, popularitāti ieguvušas arī gardās «Gotiņas». Uzņēmuma īpašnieks nemitīgi prāto un rīkojas, lai firmas produkti nepazustu veikalu plauktu daudzveidības klāstā un pircējiem varētu piedāvāt arvien ko jaunu un interesantu.

– Esat nemitīgā skrējienā. Vai ir kāds brīdis, kad varat vienkārši apsēsties, pārdomāt dzīvi un jaunās ieceres?
Šā skrējiena laikā arī raisās visas domas. Dzīves temps ir steidzīgs, un viss jāpaspēj, bez manis vai manas līdzdalības to neviens nedarīs. Ir periodi, kad vairāk dažādu braucienu, bet pēc tam atkal iznāk darboties tepat, taču, protams, visi šie izbraucieni saistīti ar biznesu un ražošanu. To laikā tiek meklētas jaunas iespējas, jauni kontakti, iepazītas tehnoloģijas.
Tas ir nepieciešams, lai attīstītos.

– Kā radies nosaukums «Dimdiņi»?
Par Dimdiņiem sauc vietu, kur 1992. gadā ar sievu Ivetu sākām savu privāto saimniekošanu. Māju ar 16 hekt­āriem zemes mums uzdāvināja Erna Lūse-Jančevska, kuras ģimene 1926. gadā šajā vietā līdzenā laukā uzcēla ēkas un dibināja zemnieku saimniecību «Dimdiņi». Ernas tante šo vietu mums novēlēja, nebūdama radiniece, bet sirdī ar ļoti lielu uzticēšanos un patriotisku vēlmi atjaunot savas ģimenes iesākto saimniekošanu.
Tā «Dimdiņi» mums tika doti kā pamats, kā ceļa maize un svētība darba sākumam. Bet nosaukums «Dimdiņkāposti» nācis no tautas mutes. Kad vedām skābētos kāpostus uz Rīgu, kādā veikaliņā iesaucās: «O, Dimdiņkāpostus atveda!»  Tas mums iepatikās, un tā radās produktu zīmols.

– Vai ar kāpostiem arī sākāt savu saimniekošanu?
Sākām ar dārzeņu audzēšanu. Mums bija trīs hektāri kāpostu, nedaudz burkāni, sīpoli, rutki, vēl kaut kas – vārdu sakot, tiem laikiem pietiekami. Tirgošanās ar to, kas bija izaudzēts, noritēja veiksmīgi. Katru gadu pieprasījums pat bija lielāks, nekā mēs spējām izaudzēt. Tā arī tās platības tika pamazām «pieaudzētas» klāt. Tagad kāpostu ir 140 hektāru, ieskaitot puķkāpostus un Ķīnas kāpostus. Taču nākamgad platības laikam būs atkal jāpalielina, plānojam būvēt vēl vienu noliktavu. Pašlaik iespējams uzglabāt apmēram 4000 tonnu kāpostu, jaunajā varēs vēl apmēram 1500. Tad mēs spētu gan lielveikalu tīklus, gan arī mūsu pastāvīgos klientus nodrošināt ar kāpostiem visu gadu.

– Bet kā tikāt pie konfektēm «Gotiņa», ar ko arī jūsu uzņēmums ir pazīstams?
Šo biznesu sākām 1998. gadā, nopērkot Lizuma konfekšu rūpnīcu. Līdz 2005. gadam izveidojām ražošanu Skrīveros un nodibinājām jaunu uzņēmumu «Skrīveru saldumi». Tagad mums ir divas ražotnes – Lizumā un lielākā Skrīveros, kur ražojam gan «Gotiņas», gan arī šokolādes saldumus «Aspasia». Abu apjoms ir apmēram 30 – 40 tonnu konfekšu mēnesī. Klāt nākušas arī plūmes, aprikozes, īriss un marcipāns šokolādē. «Gotiņu» sortimentā esam izveidojuši konfekti, kas ražota no bioloģiskā piena. Un drīzumā noteikti taps jauni produkti. Katram ražojumam ir savs dzīves cikls, tāpēc to vajag atjaunot, uzlabot vai arī laikus radīt ko pavisam jaunu. Ja paliek tikai pie sasniegtā, pienāk brīdis, kad bizness sāk iet uz leju un vairs nav konkurētspējīgs, tas kļūst neinteresants patērētājiem.

– Kāda ir ģimenes loma uzņēmēja dzīvē?
Ģimene cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga vienība. Tā dara mūs stiprus. Biznesā mēs esam iesaistīti abi ar sievu. Lizumā konfekšu ražošanā palīdz arī mani vecāki. Meita Sintija patlaban studē Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā uzņēmējdarbību un mārketingu. Pirms neilga laika Rīgā atvērām saldumu veikalu, un Sintija ir tā vadītāja. Viņa nopietni ķērusies pie šā darba, un, jāsaka, tas viņai ļoti labi padodas. Dēls Rinalds mācās 11. klasē, un domāju, ka drīz pienāks laiks, kad arī viņš pieliks savu roku pie visa, kas te notiek.

– Vai var apgalvot, ka esat veiksmīgs biznesmenis? Uz ko balstās veiksme?
Laikam jau tiešām varu teikt, ka esmu veiksmīgs. Uzņēmums ir augošs un ir labās finansiālās attiecībās gan ar banku, gan kreditoriem. Domāju, ka tas ir ne tikai vadītāju – mans un Ivetas – nopelns, bet visu darbinieku ieguldījums. Mūsu uzdevums ir pareizi motivēt, apmācīt, ievirzīt darbiniekus, savukārt viņu uzdevums ir darāmo labi paveikt.

Uzņēmuma vadītājam ikdiena ir pilna problēmu. Bet mēs esam kristieši un ticībā rodam savu garīgo stabilitāti. Tā ir ticība uz to, kas rakstīts Bībelē, ticība uz Jēzu Kristu. Tas mūs notur līdzsvarā. Protams, var rīkoties dažādi – ir cilvēki, kas ļoti nocietinās, ir arī tādi, kas sevi izliek uz āru, izlādē uz padotajiem. Mēs dzīvojam pēc citādas filozofijas, un tā mums ļauj justies mierīgiem un priecīgiem. Mēs paļaujamies uz šādu patiesību – ja visu darām godīgi, tad visam noteikti arī jāizdodas labi. Protams, nepārtraukti ir pārbaudījumi un grūtības, caur kurām jāiziet, taču mēs apzināmies, ka bez tām nekā nebūs.

– Kā jūs radāt ceļu uz ticību?
Nedaudz ar to esmu bijis saistīts vienmēr. Manas abas vecmammas un abi vectēvi bija kristieši.  Daudzi latvieši sevi uzskata par kristiešiem, bet uz baznīcu dodas tikai īpašās reizēs un svētkos. Tas nav slikti, un arī mēs ar Ivetu tā kādreiz darījām. Taču tad nāca dažādi pārbaudījumi dzīvē, un kādu brīdi sajutām vēlmi vairāk izzināt Bībelē rakstīto. Tas ļoti ieinteresēja, un caur to tika sakārtota mūsu domāšana un personīgā dzīve – ģimene un darbs. Bībele mums palīdz gan pašiem labi justies, gan arī sniegt labo citiem – nedzīvot tikai sev, savām interesēm un vajadzībām.

– Jūs allaž esat nodarbojušies arī ar labdarību.
Atbalstām gan skolas, gan bērnunamus, dažādus pasākumus. Daudz cilvēku vēršas pēc palīdzības, un mēs cenšamies palīdzēt. Pašiem par to pēc tam ir patiess gandarījums. Bībelē rakstīts – kam ir daudz dots, no tā arī daudz prasīs. Ir jābūt spējīgam dalīties. Ja gribēsi pieturēt tikai sev, nekas nesanāks, drīz vien šis plūdums apsīks.

– Kas ir jūsu dzīvesprieks?
Katra jauna diena. Par spīti tam, ka tā varbūt būs sarežģīta, kāpēc gan nepriecāties, ka tev ir iespēja dzīvot vēl vienu jaunu dienu? Runājot par darbu, lielāks prieks ir pēc paveikta darba posma, piemēram, pēc ražas novākšanas vai arī tad, kad izdevušies kādi lielāki projekti. Prieks ir arī, ja ģimene ir kopā, bērni mājās un mēs visi varam svinēt svētkus. Es varu teikt, ka katru dienu man apkārt it visur ir prieks. Ja nav dzīvesprieka, cilvēkam ir grūti strādāt, kontaktēties ar citiem. Ja arī ir brīži, kad kļūst skumji vai pārņēmušas kādas grūtības, jāmāk atgriezties uz dzīvesprieka ceļa.

Konkursi