Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīvespriekam: Pie rūķiem – pēc pasakas

Uz Apriķiem var braukt katrā gadalaikā. Ietvert tos garākā maršrutā pa ceļam uz Aizputi, Liepāju, Pāvil­ostu, Kuldīgu, Ventspili. Doties turp nosvinēt dzimšanas dienu. Ierasties limuzīnā kāzu dienā pēc laulību ceremonijas. Atnākt vienatnē vai bariņā.

Muižas ēkas bēniņstāvā visus sagaida Rūķis un istabās un kambaros, kas oficiāli saucas Apriķu novada muzejs, uzņem atbilstoši apmeklētāju dzīves uztverei, vēlmēm un situācijai.

Ar smalku uztveri

Muzeja īpašā vērtība un piesaistes punkts ir vairāk nekā četri tūkstoši dažādu rūķu, kuri krāti kopš 1987. gada. Tie apdzīvo četru gadalaiku kambarus un mežu. Ja apmeklētājs negrib, ar viņiem var arī nesatikties, bet, ja vēlas, – gūt estētisku prieku. Vasaras kambarī rūķi sanesuši ārstniecības augus, tējas un to lietošanas gudrības. Ej un mācies! Rūķu mežā viņiem pat savs konfekšu un naudas koks.

Ciemiņi ir ļoti smalki jāuztver, zina muzeja vadītāja Aina Cērmane. Jājūt, kas piesaista viņu interesi. Laiks, kad muzeja gids runā vienu un to pašu iemācīto tekstu, esot pagājis. Apriķu muzeja darbiniecēm no svara personīgā saikne ar katru apmeklētāju. «Mēs esam smalkie indikatori», un katru reizi stāsts veidojas citādi. Vienam cilvēkam tiek stāstīts tikpat daudz kā grupai, bet tā, lai informāciju nejūt kā apgrūtinājumu, ko klausās tikai pieklājības pēc. Nedrīkstot pieļaut, ka cilvēkam apnīk un viņš sāk prātot: kad tas reiz beigsies! Vēstures sausie skaitļi un informācija kļūst interesantāka caur stāstiem, un katrai vietai tie ir savi. Savu stāstu Rūķis balsta uz vērtībām – patriotismu, dabu, vidi, mīlestību. Tēls piesaista.  

Pankūkas ar zīļu kafiju

Cauri telpām ved ceļa zīmes – mazas pēdiņas. Pirms ieiet pa kādām durvīm, Rūķis izvirza intrigu – ko mēs aiz tām varētu ieraudzīt? Lai iejustos tēlā, turpat iespējams saņemt kādu cepuri, lakatu, šallīti. Apmeklētāji var ierasties paši savās rūķu micēs.
«Cilvēkiem patīk pasaka, patīk dvēseliskais un iespēja pašiem izdzīvot līdzi. Viņi notic, arī pieaugušie,» pārliecinājusies Aina Cērmane. «Te kāds dzīvo?» gluži dabiski rodas jautājums, sajūtot saimes istabas nesamāksloto auru. Gaismu dod tikai sveces – senāk elektrības nebija.

Dzīvā uguns pavardā zem modernizēta manteļskursteņa rada mājas izjūtu. Obligāta ir apstāšanās pie saimes galda, kas dekorēts atbilstoši laikam un pasākumam.

Lai izjustu vēstures ritmu, ar vairākiem eksponātiem, piemēram, veļas ruļļiem, ir atļauts darboties. Grauzdēto ozolzīļu malšana ar kafijas dzirnaviņām ir sākums aromātiskā dzēriena vārīšanai un dzeršanai. Šo procesu var arī pasūtīt. Iepriekš iespējams pieteikt bada pankūku cepšanu. Tad ideālākais variants ir 10 – 15 cilvēku grupa. Papildu samaksa par to netiek prasīta.
Vasarā apkārtni var aplūkot no pils torņa.

Skaistums no nekā

Aušanas procesu īstās stellēs ierāda tekstilmāksliniece Ligita Eglīte. Ar apmeklētāju līdzdalību jau tapis lupatceliņš, kas kļuvis par muzeja stāstu sastāvdaļu. Šeit iztur līniju: taisi no nekā.

Velku stāvi ir gan vēstures liecinieki, gan labirints, lai nokļūtu tālāk uz Rudens kambari.
Muzejnieki kopā ar apmeklētājiem gaida un vada katrus svētkus. Cilvēki, kuriem šeit ir paticis, atgriežas kopā ar draugiem, ar ģimeni. Šī ir bērnudārzu audzēkņu iecienīta vieta, daudzi brauc atkārtoti. Ja ciemiņi muzeju izvēlas par kādu svinību vietu, viņi brīvi var pavadīt sev vēlamās stundas.

Par līdzdalību Rūķa ceļojumā apmeklētāji nopelna mazas dāvaniņas.
Smalkajos miniatūrajos sapņu spilventiņos katrs var ielikt to, ko visvairāk vēlas, un mājās novietot atmiņai vai mīļumam. Savukārt sveču bruņurupucīša apvalks stāsta, ka dzīves asie pieskārieni jālaiž sev pāri, ka neapmierinātais, sadugušais, kašķīgais nav patīkams ne pašam, ne citiem.

Baltā pietura ar valsi

Kāziniekiem muzejs piedāvā vienu balto pieturu mīlestības ceļā. Tad viss muzejs pakārto savu darbu tikai izdabāšanai jaunlaulātajiem. Programmu pielāgo cilvēkiem, gadalaikam, noskaņai. Priekšmeti šajā dienā viņus neuzrunā, tikai vērtības, un Rūķis iziet uz emocijām, labām sajūtām. «Jūtu, kas man viņiem jāsaka, kas ne,» viņš pačukst. Kāpnēs uz trešo stāvu paceltajos pēdiņu pāros jaunlaulātie izlasa sev veltītu tautasdziesmu. Stiprie vārdi var izskanēt, sēžot senas skolas klasē un veicot «mājas darbus». Stiprā zīme – šūpulītis saimes istabā. Šūpoties var arī paši turpat iekarinātajās oriģinālajās šūpolēs.

Improvizētajā krogā jaunais pāris un viesi bauda mīlestības dzērienu – kādu atspirdzinošu sulu. Fotosalonā iemūžina sevi īstajā vai kāda tēla veidolā. Un brīvais laukums pavarda priekšā aicina dejot pirmo valsi.

Nelielam mielastam trauki ir turpat muzejā, cienasts jāņem līdzi pašiem.

Pāri šeit mēdzot atgriezties – kāds ar jau saviem ievedamajiem, cits – bērnu kristību dienā.

Konkursi