Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīvespriekam: Gulbju pētnieks

Pirmos putnus ornitologs Dmitrijs Boiko apgredzenoja 1999. gadā. Pēc trīs nedēļu skološanās speciālista vadībā un eksāmena LU Bioloģijas institūtā Kaigu vidusskolas desmitklasnieks tika pie simta mazu gredzentiņu. Līdz gada beigām visi bija atraduši īpašniekus.

Latvijas Dabas muzejā Dmitrija Boiko amats ir vecākais ornitologs, bet viņš pats smej, ka varētu teikt arī – vienīgais ornitologs. Ēka rosīgajā galvaspilsētas centrā, aiz kuras durvīm, šķiet, apstājies laiks ļauj ielūkoties nepamanītos dabas brīnumos, ir arī viņa pirmā un līdz šim vienīgā darbavieta.

– Kā jebkuras brīnumdurvis, arī šīs visvieglāk laikam veras bērniem. Vai interese par putniem var sākties muzejā?
Teorētiski tas tā varētu būt, jo emociju mazajiem muzeja apmeklētājiem patiešām daudz, bet konkrētu piemēru nezinu. Manu interesi par dabu bērnībā un skolas gados droši vien ietekmēja apkārtne Kalnciemā – purvi, meži, dīķi, Lielupe, daudz biotopu un daudz putnu. Kā lielākajai daļai kalnciemnieku, arī maniem vecākiem bija mazdārziņš teritorijā, kur jau kopš astoņdesmitajiem gadiem ligzdo gulbji. Pirmais sarunbiedrs par aizraujošajām dabas lietām bija mamma, bet, kad iemācījos lasīt, – atbildes sāku meklēt grāmatās. Manu interesi atbalstīja arī sākumskolas skolotāji. Atceros Jeļenas Lugiņinas no bibliotēkas nestās un dāvinātās grāmatas.

– Ne tik bieži bērnu dienu aizrautība tomēr noturas cauri pusaudža gadiem.
Bija jau tā, ka klasesbiedri mani īsti nesaprata. Viens grib kļūt par juristu, cits par policistu, bet biologs – tas zēnu vidū neizklausās visai nopietni. Taču interese izrādījās pret šo skepsi pietiekami noturīga. Pašmācības ceļā sāku noteikt putnus pa sugām. Attēli bibliotēkā sameklētajā noteicējā gan bija melnbalti, toties viss smuki aprakstīts. Kaut kur izlasīju arī, ka dabas pētniekam jābūt dienasgrāmatai. Mamma iedeva naudu 48 lapu burtnīcai, un sāku pierakstīt ceļā uz skolu un mazdārziņu redzēto – kāds datums, kāds laiks, cik un kādi putni pamanīti. Kad tēvs nopirka man binokli, – tas tik bija notikums!

– Skolēnam tikt pie gredzenošanas – tāds notikums gan laikam saistāms ar «pazīšanos» starp profesionāliem putnu pētniekiem?
Šķiet, tās bija vietējās «Zemgales Ziņas», kur izlasīju aicinājumu iesūtīt novērojumus par putniem. Paņēmu savas divas dienasgrāmatas un apkopoju informāciju – vairāki desmiti putnu sugu sanāca. Aizsūtīju garu vēstuli Ornitoloģijas biedrībai un saņēmu atbildi no projekta vadītāja, tolaik LLU Meža fakultātes studenta Aigara Kalvāna. Dažus mēnešus sarakstījāmies, līdz arī satikāmies. Viņš sugas pazina pēc balss, un man tā bija iespēja savām pamatzināšanām likt klāt ko jaunu. Visu Jelgavas rajonu apbraukājām, putnus gredzenodami, bet 1999. gadā aizbraucām uz Papi. Migrācijas periodā tur putni iet šaurā frontē – dienā desmitiem tūkstošu. Bet ir ko vērot un gredzenot arī citā laikā, un tā mēs tur augusta otrajā pusē sēdējām un niedrājā ar tīkliem ķērām putnus. Biju stingri nolēmis kļūt par gredzenotāju. Trīs nedēļas viņš mani mācīja, tas bija «vāks», taču pēc šīs skološanas godam nokārtoju eksāmenu LU Bioloģijas institūta Gredzenošanas centra vadītāja uzraudzībā un tiku pie pirmajiem simts gredzeniem.

– No vidusskolas uz LU Bioloģijas fakultāti – loģisks turpinājums?
Tā var teikt. Mācīdamies Kaigu vidusskolā, ar saviem zinātniski pētnieciskajiem darbiem bioloģijā biju guvis atzinību rajona skatē. Pirmajā gadā uz valsts konkursu darbu nevirzīja it kā tāpēc, ka nācu no krievu skolas, otrajā tiku, tomēr darbu izbrāķēja, bet 12. klasē mani uz Rīgu sūtīja arī pašu. Pēc prezentācijas dabūju diplomu «par labu darbu». Nebija «par teicamu», taču ar to pietika, lai tiktu biologos budžeta grupā. Jau otrajā studiju gadā līdztekus sāku strādāt muzejā. Astoņi gadi būs – laiks skrien ātri.

– Sastingušās muzeja lietas un dzīvā daba – kā tas iet kopā? Kādi ir «vienīgā ornitologa» pienākumi?
Pirmām kārtām tas ir darbs ar krājumu. Inventarizācija, kartotēka, izbāžņu tīrīšana. Jā, šie putni nekustas, nedzied, vārdu sakot, – garlaicīgi. Otrs virziens ir pedagoģiskais darbs – Putnu dienu rīkošana, izbraukumi uz skolām. Ar žurnālistiem jāsadarbojas. Tas arī ir interesanti un dažkārt jautri, bet citreiz joki sanāk, ja redzi, ka cilvēki raksta par lietām, kuras nesaprot. Trešā un visinteresantākā darba pienākumu daļa ir vasarā, kad varu braukt dabā. Uz piecām, astoņām dienām, ar teltīm, kopā ar draugiem, domubiedriem, paziņām. Dienā putnu novērošana un gredzenošana, vakarā ugunskurs – romantika. Tā patiesībā ir arī mana atpūta un vaļasprieks.

– Kā jūs skaidrotu, ka putnu vērošanai kā vaļaspriekam pēdējā laikā pievēršas arvien vairāk cilvēku? Ar ko atšķiras tāda vērotāja un profesionāla pētnieka piegājiens?
Daba nomierina. Pēc darba vai brīvdienā aiziet pasēdēt upes krastā, mežā, paklausīties putnu dziesmas – tā ir atpūta, iespēja apstāties, lai padomātu, kur un kāpēc, bieži vien paši nezinādami, skrienam. Protams, ir arī cilvēki, kas mieru rod četrās sienās un par bezdelīgas ligzdu saka «fui!». Bet īpašas putnu vērošanas veidi un mērķi mēdz būt dažādi. Dažs, piemēram, sacenšas pamanīto sugu skaita daudzumā, un, ja mednis līdz decembrim nebūs redzēts, tāds entuziasts apzvanīs domubiedrus un dosies pāri Latvijai, lai to sameklētu. Populārs kļūst arī ekotūrisms – ārzemnieki brauc skatīties putnus, kādu viņu valstī vairs nav, – medni, melno stārķi, mazo ērgli. Bet putnu pētnieks savukārt pēta sugu. Meklē ligzdas, gredzeno, sarakstās ar citiem vērotājiem Eiropā. Taču pavasarī, profesionālis vai amatieris, – visi skatās, kāda suga atlidojusi. Vispirms fano par lauka cīruli, pēc tam uzmanība pievēršas meža un lauka baložiem, dzērvēm, meža zosīm, tad aprīļa beigās no Āfrikas atlido stārķi...

– Jūsu pētniecības objekts jau vairākus gadus ir ziemeļu gulbis. Acīmredzot zināt par gulbjiem ko tādu, kas neatbilst parasta apjūsmotāja priekšstatiem?
Atšķirībā no plašāk izplatītajiem paugurknābja gulbjiem ziemeļu gulbji Latvijā ligzdo kādi 200 pāri. Maizi tie neēd un no cilvēka izvairās. Pirmo ziemu viss perējums pavada vienā vietā, mūsējie pārsvarā Vācijā, bet pēc tam katram savs ceļš. Gredzenošana ir par šo putnu dzīvesvietas meklējumiem atklājusi interesantas lietas. Piemēram, no 2004. gadā mūsu apgredzenotajiem vēl neviens šeit neligzdo. Vācieši raksta, ka viens ar pieciem mazuļiem ziemā redzēts pie viņiem. Vēl divi manīti Krievijā – viens Ņencu autonomajā apgabalā aiz polārā loka, otrs Arhangeļskā. Kāpēc viņi uz turieni devušies – tas ir tālākas pētniecības jautājums. Bet panākumi šajā pētniecībā lielā mērā saistīti ar cilvēku atsaucību, tādēļ ar pateicību gaidīšu ikvienu ziņojumu par ziemeļu gulbju ligzdvietām un gulbjiem ar gredzeniem. Par to apjūsmošanu – šķiet, jo lielāks putns, jo vairāk uzmanības tam tiek. Ziemā var aiziet bojā tūkstoši zvirbuļu (kas, starp citu, Lielbritānijā jau ir Sarkanajā grāmatā), bet viens kādu iemeslu dēļ aizkavējies gulbis noteikti jāglābj. Protams, šāda reakcija ir arī biologam saprotama. Tomēr barošana ne vienmēr ir glābšanas veids. Putni aizlido, kad saprot, ka barības vairs nebūs.

– Vai tiesa, ka gulbji ir uzticīgi, baloži mīlīgi, dzeguzes sliktas, bet ūpji – no putniem gudrākie?
Tiem, kas putnu dzīvi pēta, nav tādu ilūziju. Gulbji, kamēr trīs līdz piecu gadu vecumā sasniedz dzimumgatavību, var vienā pavasarī nomainīt vairākus partnerus. Pēc tam gan «ģimene» ir stabila, bet, ja viens aiziet bojā, tad otrs nepaliek kā pasakās viens līdz mūža galam. Baložu tēvainis vienlīdz mīlīgi dūdo ar vairākām mātītēm. Dzeguzei, kas dēj olas svešā ligzdā, nav citas izejas, jo viņas barība ir spalvainie kāpuri, ko mazuļi nevarētu ēst. Tātad jāatzīst, ka viņa rūpējas par saviem bērniem. Bet gudrības simbolu ūpi noteikti pārspēj kraukļi un vārnas, kuru sarežģītās bara attiecības būtu interesanti pētīt. 

Konkursi