Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bet manējais būs ģēnijs!

Pieminot jēdzienu “mātes mīlestība”, vispirms iedomājamies par rūpēm un sargāšanu, taču šī tēma ir gana plaša un neviennozīmīga. Dabai, šķiet, patīk spēlēties ar galējībām: dažas Ievas māsas gatavas dzemdēt teju ik gadu vai kamēr to atļauj ķermeņa fizioloģija, vienlaikus citām vairāk rūp personības labsajūta, brīvība un karjera, pēcnācēju radīšanu atstājot otrajā plānā vai pat uztverot to kā nevajadzīgu apgrūtinājumu. Arī izpratne par atvases mīlēšanu un audzināšanu mēdz atšķirties kā diena no nakts. Mātišķo jūtu paletē ietilpst gan bērna lutināšana, dievināšana un pašuzupurēšanās, gan otra galējība – vēsums, ignorance, atgrūšana, atteikšanās, pat atbrīvošanās no mīlestības augļa ķirurģiskā ceļā.

Vai tiešām vajag?
Psiholoģe Vineta Drāzniece uzsver, ka būt mātei ir sievietes mērķ­tiecīga izvēle, rīcība, lai realizētu dzīves jēgu, savu, ģimenes programmu. To var ietekmēt arī audzināšanas piemērs – vērojot savu māti, savas dzimtas sievietes. Bieži vien sabiedrība uzspiež dzimuma sociālo lomu – tev vajag bērnu! Kas tu par sievieti bez bērniem? Un viņa piekrīt, jo tā vajag. Vai tiešām vajag? Sieviete, kura cenšas būt godīga pret sevi, nepakļaujas sabiedrības manipulācijām.
Psiholoģe atceras kādas klientes atklāto: “Zini, es nevēlos dzemdēt bērnus. Vai tāpēc esmu slikta?” “Protams, ka sieviete, kura strādā SOS ciematā, bērnunamā vai diendienā audzina ne savējos un pieņēmusi tādu lēmumu, nav slikta. Pēcnācēju radīšana taču ir brīva izvēle, un ikvienai ir savs iemesls, kāpēc viņa nolemj to darīt vai nedarīt.” Arī dzīvnieku pasaulē vērojams, ka ne visas mātītes rada pēcnācējus.
Galu galā – laist pasaulē dzīvībiņu no pašas miesas un asinīm spēj gandrīz visas, turpretī bērnu uzaudzināt par krietnu cilvēku – gan ne. Un retorisks ir jautājums – vai māte ir tā, kura dzemdējusi un pēc tam mazuli pametusi, vai tā, kura ir uzaudzinājusi? Apstākļi, protams, var būt dažādi, bet nav lieki atcerēties indiāņu gudrību: “Netiesājiet cilvēku, kamēr neesat divus mēness lēktus sagaidījuši viņa mokasīnos!”

Kad pietrūkst siltuma
Mammas ir tik dažādas! Katra mīl, kā var un prot, un katra bērniem spēj dot tikai to, kas viņā ielikts. Piemēram, ja sieviete bērnībā bijusi spiesta vērot, kā tuvākie cilvēki nepārtraukti kašķējas, karo, arī viņa pati visdrīzāk būs valdonīga, agresīva, ne vienmēr valdīs pār savām emocijām, tās izreaģēs uz līdzcilvēkiem, tāpat uz saviem bērniem.
Tiek uzskatīts, ka arī mātes instinkts nav iedzimts, drīzāk iemācīts. Iemācīts neapzinātā līmenī. Tālāk mātes instinkts pārmantojas – mēs atdodam, ko esam saņēmuši.
Ja kaut kas dzīvē noiet greizi, mēdzam spriest, ka šis cilvēks saņēmis par maz mīlestības. Piemēram, bērniņš bieži atstāts novārtā, māte bijusi emocionāli auksta, vienaldzīga pret mazuļa jūtām, pārdzīvojumiem, notikumiem viņa dzīvē.
Psiholoģe turpina: “Stereotipiski ir uzskatīt, ka šādi pret bērnu izturas ģimenēs, ko pieņemts saukt par sociāli nelabvēlīgām. Nē! Arī turīgu un izglītotu vecāku paspārnē bērnam, pusaudzim var pietrūkt uzmanības un mīļuma. Tēvs un māte tik ļoti izņemti katrs ar savām problēmām un pienākumiem, lai nodrošinātu visu nepieciešamo, ka ģimenē nav laika emocionālam siltumam, kopīgām ēdienreizēm, sarunām par dienā piedzīvoto, pārdzīvoto. Šis nu ir mātes/sievietes uzdevums – mājās veidot emocionāli siltu, labvēlīgu atmosfēru.”
Kas notiek, ja minētais izpaliek? Bērns nejūtas enerģētiski piepildīts, viņā dīgst un briest mazvērtības komplekss – neesmu pietiekami labs, neesmu mīlestības vērts. Lai izpelnītos uzmanību, cilvēciņš dažādos veidos provocē pieaugušos, vēlāk pats nespēj būt veiksmīgs biznesā, viņam ir sarežģīti veidot attiecības, ģimeni.

Kas par daudz, tas par skādi
Psiholoģe novērojusi, ka šobrīd sabiedrībā valda arī pretēja tendence – aug pārmīlētie, pāraprūpētie bērni. Ja māte, labāko nodomu vadīta, cenšas visu izdarīt atvases vietā, ja pirms katra soļa tiek paklāts drošības spilventiņš, lai tik lolojums nepakluptu un nesasistos, veidojas bezpalīdzīga, sociāli infantila būtne. Šādi bērni izaug par egocentriskiem patērētājiem. Viņiem šķiet, ka pasaulei primāri ir jāapmierina tieši viņu vajadzības. Papildus paškontroles, paškritikas trūkumam, neadekvāti augstam pašvērtējumam vērojamas nesamērīgi stingras prasības, pretenzijas pret līdzcilvēkiem, sabiedrību, valsti.
Par mīlošām un vienlaikus gudrām var uzskatīt tādas mammas, kuras ļauj atvasei kļūdīties, ieaudzinot viņā patstāvību, atbildību. Pārmēru kontrolējošās māmiņas uzskata par svētu pienākumu pēcnācējus turēt savu uzskatu, morāles kritēriju un prasību valgos neatkarīgi no viņu vecuma. Bet, lai cilvēks mācītos, attīstītos, kļūtu gudrāks un spēcīgāks, grūtības ir nepieciešamas.
Nevar neievērot dažu mammu aklumu – lai ko ķipars darītu, māte steidz savu “dējumu”  slavēt: cik perfekti viņam izdodas, simtkārt labāk nekā vienaudžiem! Paskat, kā manējais dejo, dzied, skrien! Manējais būs ģēnijs! Studēs par ārstu, bet par slimnīcā par sanitāru nekad nestrādās. Nereti “napoleoniņi”  izaug tieši no pēdējiem un vienīgajiem bērniem.
Īpaša kategorija ir puiši, vīrieši, kurus mātes neatlaiž, jo starp mammu un dēlu izveidojusies pārāk cieša emocionālā saikne. Ir daudz gadījumu, kad šāds vīrietis nav spējīgs izveidot ģimeni, attiecības ar sava vecuma sievieti. Viņš vai nu turpina dzīvot pie mātes, vai par partneri izvēlas par sevi vecāku sievieti. Apprecoties viņam būs attiecībās ar divām sievietēm: sievu un māti. Ja nāksies izvēlēties brīvdienu scenāriju – braukt pie mātes pļaut mauriņu vai pavadīt nedēļas nogali kopā ar sievu, viņš visticamāk izvēlēsies pļaušanu: mātei taču nevar atteikt. Te arī ir pamats ģimenes konfliktiem, attiecību izjukšanai.
“Šāda situācija mēdz rasties, ja dēlu māte audzina viena vai ja sieva nejūtas piepildīta attiecībās ar savu vīru, savukārt vīrs nejūt blakus īstu sievieti, jo viņa sevi realizē tikai māmiņas lomā. Nereti šādās attiecībās vīrs/tēvs ir sācis lietot alkoholu. Daudz kas ģimenē atkarīgs no tā, vai mamma ir apmierināta ar sevi un savu dzīvi, vai vīrs viņu mīl,” zina speciāliste. “Vadot nodarbības jauniešiem un lekcijas vecākiem, parasti saku – svarīgākas ir attiecības ar partneri, kurās gan vīrietis, gan sieviete iegulda resursus. Bērni mums ir tikai uz laiku, kamēr izaug. Pēc tam viņi veido savu dzīvi. Vecāku, mātes uzdevums – ielikt labu pamatu, vērtības, lai bērni turpmāk būtu veiksmīgi.”

Apgūst ģimenes modeli
Ir vairākas lomas, ko daiļā dzimuma pārstāve realizē partnerattiecībās: sieva, mīļākā un māte. Ideālais variants, ja sieviete mīl sevi, realizē savas vajadzības, sapņus, jūtas piepildīta arī ārpus mātišķuma. Tad ģimenē valdīs līdzsvars un harmonija. Turpretī, ja sieviete “iestrēgst mātē”, bet pārējās lomās nav realizējusies, rodas disbalanss. Sieviete pati var sākt slimot, vīrs tiek no ģimenes emocionāli, enerģētiski, fiziski izstumts, un līdz ar to tēva loma netiek pilnvērtīgi realizēta. Tāpēc bieži vīrieši sāk lietot alkoholu, arī slimot. Savukārt bērniem mēdz veidoties greizs priekšstats par ģimenes modeli. Lūk, arī iemesls, kāpēc viņiem nākotnē būs grūti izveidot pilnvērtīgas, veselīgas partnerattiecības un ģimeni.
V. Drāzniece atklāj gan praksē piedzīvoto, gan personīgo pieredzi: “Laba mamma ir tāda, kura bērnam iemāca patstāvību: lai viņš spētu izdzīvot, kad viņas šajā pasaulē vairs nebūs. Reiz mani klienti bija astoņi bērni vecumā no diviem līdz 14 gadiem. Šo bērnu tēvs bija psihiatrijas klients, viņš nesaprata, kā audzināt bērnus, un to darīja viņa sieva. Taču astoņu bērnu mātei bija  onkoloģiska slimība. Kad viņa nomira, vecākais dēls uzņēmās rūpes par jaunākajiem: gatavoja ēst, mazgāja drēbes. Kad zēnam jautāju, kurš tev to iemācīja, viņš lepni atbildēja – mamma. Arī es savai mammai esmu ļoti pateicīga par to, ka viņa jau mazotnē iemācīja man strādāt, uzturēt kārtību mājās, skapī, sētā. Tas dzīvē ir devis krietnu, stabilu pamatu un pārliecību par sevi.”


Padomiņi mammām – neizlutināšanai
Nepārmetiet sev pārāk, ja kārtējo reizi lolojums pierunāja iztērēt daļu iekrājumu, lai apmierinātu viņa iegribu. Dažkārt mēs nogurstam cīnoties un padodamies kaprīzēm, nesaprotot iemeslus. Lai neveicinātu egocentrisma nostiprināšanos bērnā, ir vērts pasekot savām tendencēm, uzvedībai un laiku pa laikam veikt pašanalīzi.
◆ Vai tomēr nenopērkat bērna pieprasīto, lai gan to esat liegusi un nemaz negribat?
◆ Vai neatļaujat bērnam kaut ko darīt, lai tikai viņš būtu apmierināts un jūs izbēgtu no konflikta?
◆ Vai kādreiz neesat uztvērusi bērnu kā sevis turpinājumu? Varbūt pērkat meitai dārgas drēbes, ko pati sev nevarat atļauties, un pēc tam saucat viņu par izlutinātu?
◆ Vai ierobežojat bērnu ar saprotamiem noteikumiem? Vai neuzskatāt, ka panākumi mācībās, sportā un mūzikas skolā svarīgāki par krietna cilvēka rakstura iezīmēm?
◆ Vai mācāt atvasei paškontroli, labas uzvedības rāmjus un izpratni par savām un citu cilvēku robežām?

Izklaide