Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Rada piemērus ar saviem darbiem 3

Kārlis Krēsliņš: „Dariet kā es, bet ne visu dariet, kā es teicu”.

„Lepojos, ka esmu Latvijas pilsonis un alūksnietis,” saka novadnieks, rezerves brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš. Viņa personība, rīcība un uzskati kalpo kā autoritāte daudziem tagadējiem karavīriem, jo K.Krēsliņš ir godīgs cilvēks, kurš neliedz padomu un neuzspiež to kā vienīgo patiesību.

Viņš ir dzimis Annas pagastā, mācījies Alūksnes vidusskolā un saviem spēkiem, par spīti traucējošiem apstākļiem, spējis izveidot ģenerāļa cienīgu karjeru.

- Četru gadu vecumā Jūs kopā ar vecākiem izsūtīja uz Sibīriju. Varbūt tas ietekmēja Jūsu vēlmi dzīvi saistīt ar armiju?

Daļēji jā. Bērnībā gribēju kļūt par jūrnieku. Kad mēģināju tikt jūrskolā, izrādījās, ka pēc Sibīrijas man ceļš uz ārzemēm ir slēgts. 1963.gada vasarā pabeidzu vidusskolu un zināju, ka beidzējiem, izņemot mani, piedāvā iet uz kara skolām. Tas man radīja iekšējo protestu un pats aizbraucu uz Gulbenes kara komisariātu. Man atteica aizbildinoties, ka ir par vēlu. Teicu - ja nevar uz jūrskolu, esmu gatavs stāties Rīgas kara skolā. Atteica, ka ar manu vidusskolas raksturojumu nezin vai mani paņemtu cietumā... Tomēr man izdevās saņemt atļauju stāties kara skolā. Ja es no sākuma to darīju spīts dēļ, tad ejot cauri diezgan sarežģītiem iestāšanas pārbaudījumiem, negribēju atkāpties, tādēļ nokārtoju visus iestājeksāmenus uz „5” un iestājos.

- Kāds bija Jūsu izglītošanās ceļš militārajā jomā?

Kara skolu beidzu ar sarkano diplomu, bet vienlaikus biju nodaļas komandieris un kara skolas vairāku sporta komandu izlases dalībnieks. Tad dienests Ziemeļflotes jūras aviācijas pulkā.
1970.gadā iestājos Maskavā Žukovska vārdā nosauktajā aviācijas inženieru akadēmijā, kuru absolvējuši arī Gagarins, Nikolajevs, Tereškova, absolvēju to ar zelta medaļu. Aizstāvēju kandidāta grādu – tagad Latvijā tas ir doktora grāds, strādāju par akadēmijas pasniedzēju. Pēc tam iestājos mācīties Maskavas Universitātē Kibernētikas un skaitļošanas matemātikas fakultātes speciālajā vakara nodaļā.

Pēc atgriešanās Latvijā 1992.gadā biju Nacionālās Aizsardzības akadēmijas (NAA) prorektors mācību, zinātniskajā darbā, Aizsardzības zinātņu centra dibinātājs un pirmais vadītājs. 1993.gada maijā aizstāvēju Habilitētā inženierzinātņu doktora grādu Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtā.

Mācījos dažādos kursos, piemēram, Džordža Maršala centra kursā augstākiem virsniekiem - tagad esmu Dž.Maršala centra absolventu biedrības prezidents. Mācīties vajag visu mūžu un tikai miršanas apliecība atbrīvo no apmācības.

- NBS nav daudz labi izglītotu speciālistu, tomēr jums valsts „palūdza” pensionēties. Kā Jūs to komentētu?

Likumā ir noteikts, ka augstākie virsnieki dien līdz 60.gadiem. 2005.gadā man palika 60 un aizgāju pensijā. Visās bijušajās Varšava pakta valstīs, samazinot Bruņotos spēkus, galvenokārt atvaļina PSRS laika karavīrus.

No otras puses, tas man - politiski represētajam morāli un psiholoģiski nav patīkami, jo no 2000.līdz 2004.gadam biju NBS štāba priekšnieks. Tolaik NBS reāli tika sagatavoti iestāšanās NATO. 2004.gadā, savstarpēji vienojoties ar vadību, piekritu pāriet dienēt par NAA rektoru, aizgāju uz zemāku un mazāk apmaksātu amatu, bet ar solījumu un iespējām dienēt vēl četrus gadus, jo to atļāva likums. Tad, mani neinformējot, notika Ministru kabineta sēde, kurā esošo NAA rektoru atcēla no amata un nozīmēja rektora pienākuma izpildītāju. Tas nav patīkami, bet man tas neizsauc lielus pārdzīvojumus.

Tagad saņemu pensiju, varu strādāt kā civilais profesors, brīvāk izteikt savas domas un ņemt dalību politiskajā dzīvē. Es dzimis zemnieks, Sibīrija bijām kā „kulaki” vai labi zemnieki un sirdī esmu Latvijas zemnieks, tādēļ, loģiski, esmu Latvijas zemnieku partijā.

- Starp karavīriem Jūs esat autoritāte – kā ir izdevies to panākt?

Pirmkārt, ievēro principu: „Dariet kā es, bet ne visu dariet, kā es teicu”. Labs piemērs, kad es pirms demobilizācijas, ģenerāļa pakāpē kārtoju fiziskos normatīvus kopā ar akadēmijas kadetiem un virsniekiem. Mans rezultāts punktu izteiksmē bija otrais labākais NBS. Otrkārt, es esmu kolēģis saviem padotiem par visiem jautājumiem, ko var apspriest un diskutēt. Es saprotu to, ka cilvēks var kļūdīties, ja viņš cenšas kaut ko izdarīt lietas labā. Treškārt, vajag radīt piemēru padotiem arī darbā, vajag prast atzīt savas kļūdas un neuzvelt tās citiem. Vispār tas nav sarežģīti – jābūt normālam un godīgam cilvēkam.

- Vēl joprojām esat Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs?

Esmu šīs akadēmijas profesors, Aizsardzības zinātņu pētnieciskā centra vadītājs un pildu NAA prorektora zinātnes jautājumos pienākumus. Darbs patīk. Atcerieties nostāstu: „Dēls jautā tēvam, kādu darbu vai profesiju izvēlēties? Tēvs atbild: izvēlies darbu, kas patīk, un Tev visu mūžu nevajadzēs strādāt.” To der visiem zināt un es patiešām eju uz darbu un strādāju ar baudu un gandarījumu. No tā gan daļēji cieš mani ģimenes locekļi. Mani vecāki, Sibīrijas rūdījums un Alūksnes daba devuši man labu veselību un spēju visu izturēt.

- Kāds, Jūsuprāt, ir kārtīgs karavīrs?

Karavīriem ir četras pamatprasības: morāle – Tēvzemes mīlestība, veselība, izglītība - atbilstoši dienesta pakāpei un svešvalodu zināšanas, kā arī fiziskā sagatavotība. Fizisko normatīvu kārtošana ir ikgadēja un obligāta visiem karavīriem. Vienlaikus karavīram ir jābūt ne tikai labam pavēļu izpildītājam, bet arī radošai personai. Neaizmirsīsim, ka karavīrs ir sākot no kareivja – ierindnieka un beidzot ar ģenerāļiem. Visam pamatā ir savas Tēvzemes mīlestība.

- Kā vērtējat to, ka Latvijā tagad ir tikai profesionālā militārā armija?

Tas ir atkarīgs no Latvijas militārās stratēģijas. Latvijas valsts aizsardzības stratēģiskais pamatprincips ir dalība Ziemeļatlantijas līguma organizācijas kolektīvās aizsardzības sistēmā, kuras uzdevums ir tās dalībvalstu aizsardzība pret jebkura veida militāru apdraudējumu. Ja tas tiek ievērots, tad profesionālie NBS ir pareizs lēmums no militārā viedokļa.

No valsts interešu viedokļa var diskutēt par jaunatnes audzināšanu, sabiedrības integrāciju un tamlīdzīgi. Tie ir daļa no iemesliem, kādēļ, piemēram, Somijā, Zviedrijā, Šveicē saglabā obligāto militāro dienestu.

- Kas, Jūsuprāt, motivē jauniešus kļūt par karavīriem?

Esmu pētījis šo jautājumu. Es motivāciju iedalītu trijās daļās. Pirmkārt, morāles dabas jautājumi - patriotisms, vecāku paraugs, profesijas prestižs, Latvijas vēsture. Otrkārt, materiālā puse - stabila alga un nosacīti labs nodrošinājums: iespēja saņemt dienesta dzīvokli, medicīnas aprūpe, iespēja aiziet izdienas pensijā. Treškārt, pārbaudīt sevi stresa situācijās, dalība starptautiskajās operācijās, iespēja redzēt pasauli,, dienēt NATO struktūrās.

- Jūsuprāt, cik svarīgi ir Latvijai būt NATO?

Cīnīties pret lieliem, necivilizētiem BS, kas nav sagatavoti lokālai krīzei, bet ir gatavi lokālo krīzi pārveidot par globālo atbilstoši savai struktūrai, nav iespējams. Tādēļ Latvijai vienīgā iespēja bija iestāties NATO un militārās stratēģijas pamatā plānot kolektīvo aizsardzību. Tas ļauj justies drošāk no militāro apdraudējuma viedokļa.

- Jūs bieži cenšaties būt savā dzimtajā pusē Alūksnē.

Cenšos būt pēc iespējas biežāk. Annā dzīvo mana jaunākā māsa Gunta, tur ir mana tēva mājas vieta, zeme un mūsu ģimenes kapi. Atceros, kā Sibīrijā man tēte stāstīja par birztalu pie mūsu mājām, tā man ir sirdī visu dzīvi. Kur tad vēl Alūksnes vidusskola, skolas kolēģi un mūsu izlaiduma zelta ideja tikties ik pēc pieciem gadiem - pirmo augusta sestdienu pulksten 17.00 pie skolas. Ne vienmēr esmu bijis, bet tikšanās bija jaukas.

- Kādu Jūs redzat Alūksnes rajonu, tā perspektīvas?

Ļoti optimistiski. Var ceļot pa skaistām valstīm, bet parasti paiet dažas nedēļas un gribas atgriezties Latvijā. Mūsu izpratnē tik skaistas dabas nav nekur pasaulē. Dabīgs ēdiens, tīrs gaiss, nosacīts klusums ar laiku kļūs liela vērtība mūsdienu cilvēkiem.

- Kādas izjūtas Jums raisās pirms Latvijas 90. gadadienas?

Ir lepnums par mums. Baltijas valstis spēja bez militārā konflikta atgūt 20.gadsimta deviņdesmitajos gados brīvību un veidot demokrātisku sabiedrību. Vienīgi Baltijas valstis sāka veidot savus NBS no nulles un izveidoja tos tādus, kas ļāva iestāties NATO.

Atceros savus vecākus, kas kā daudzi citi latvieši izgāja sarežģītu dzīves ceļu - tagad ir piepildījies viņu sapnis par Latvijas brīvību. Mēs dzīvojām ļoti skaistā laikā, manas paaudzes cilvēki redzēja gan Otro pasaules karu, gan Staļina laika “jaukumus”, gan PSRS laikus un, galvenais, Atmodas laiks un Latvijas neatkarības atgūšana. PSRS laika tukšos veikalus un garās rindas pēc desas vai gaļas un tagad lielveikalu rindas. Lepojos, ka esmu Latvijas pilsonis un alūksnietis. Novēlu mums visiem ar optimismu sagaidīt mūsu Latvijas 90. gadadienu.

„Lepojos, ka esmu Latvijas pilsonis un alūksnietis,” saka novadnieks, rezerves brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš. Viņa personība, rīcība un uzskati kalpo kā autoritāte daudziem tagadējiem karavīriem, jo K.Krēsliņš ir godīgs cilvēks, kurš neliedz padomu un neuzspiež to kā vienīgo patiesību.

Komentāri 3

paulis

paldies Ligai par labo rakstu!es tev dotu gada balvu zurnalistika!!!

pirms 10 gadiem, 2008.11.14 13:07

Sarunas par dzīvi