Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Zelta bedri kārojot

Vai latvieši savā zemē jūtas pārliecināti un apmierināti? Par to pirmssvētku noskaņās mani rosināja domāt Latvijas Universitātes lektora Jāņa Plepa izteikums, ka latvieši Latvijā nejūtas pārliecināti un kā nācija ir traumēta. Šim skaļajam...

Iedzīvotāji nejūtas apmierināti varbūt ja ne gluži ar pašu valsti, tad ar pastāvošo iekārtu gan. Ar valsts varu, likumdošanu, visatļautību un nerēķināšanos ar iedzīvotāju viedokli un interesēm. Vai par mūsu valsti, gluži kā par cilvēku, var teikt – ar stingru mugurkaulu? Katram atbilde būs sava, taču kā gan vari justies apmierināts, ja cilvēks, pat smagi strādājot, nespēj nopelnīt sev normālus dzīves apstākļus un ir spiests pamest mājas, ja vecumdienas garantētas nabadzībā, tiek uzspiesti neadekvāti nodokļi un - jo kuplāka ģimene, jo lielāks nabadzības risks. Un tas nav izdomājums, bet gan reālu cilvēku reālas sajūtas un domas.

Neapmierinātības uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Taču gribas izkliegt “stop!”. Pietiek kult negatīvo! Vai kādam no tā kļūst labāk, vai kaut kas mainās? No dusmošanās un runāšanas vien nekas nemainās. Ko mēs galu galā gribam? Zelta bedri? Vai tāda maz vispār iespējama? Vai esam gatavi sākt ar sevi, ar sevis mainīšanu, ar saviem darbiem un rīcību? Tomēr neaizmirsīsim – lai kāda būtu situācija valstī un pastāvošā iekārta, mums jāmīl mūsu Latvija.

Blogi