Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Strūklaku čalošana

Esmu pārliecināta, ka, esot atvaļinājumā, cilvēks uz daudzām lietām sāk raudzīties citādāk, jo atšķirībā no ikdienas steigas ir vairāk laika cita rakstura domām. Līdz ar to pārvērtē gan pozitīvās, gan negatīvās lietas un norises, ar ko...

Piemēram, uzslavas vērti ir siguldieši, kuri iespēju robežās atjaunojuši savu Livonijas pili, ļaujot tās apmeklētājiem tagad kvalitatīvi izbaudīt senās pils auru, aplūkot iespaidīgos mūrus, uzkāpt pils torņos pa šaurām, šaurām akmens kāpnēm – gluži kā tolaik, senatnē. Protams, staigājot pa šo godību, man kā alūksnietei prātā pazibēja doma par to, kad mēs savu Marienburgas pili, kam ir tik bagātīga vēsture, nostāsti par it kā iemūrēto meiteni Mariju, varēsim līdzīgi un saturīgi piedāvāt apmeklētājiem..? Mums Pilssalā joprojām skumst drupu  fragmenti un pie tiem jau daudzus gadus tikai žogs ar uzrakstu “Uzmanību! Bīstami dzīvībai!”. Pārdomas raisīja arī pat tāds sīkums kā strūklakas: kāpēc, piemēram, Gulbenē, Siguldā, Limbažos, Valmierā strūklakas, ja reiz tās ir, darbojas katru dienu, bet Alūksnē – tikai nedēļas nogalēs..? Rodas jautājums, kam tad tās vispār ir domātas, jo neticās, ka to darbināšana ik dienu vasaras sezonā patērē miljoniem latu no pašvaldības budžeta. Pirms 10 gadiem strūklakas atjaunoja par ziedojumiem ar mērķi, ka tās iedzīvotājus priecēs katru dienu, bet tagad pārāk bieži tās garāmgājējus sagaida bez jautrās ūdens čalošanas.

Blogi