Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Personīgā mēraukla

Pirms pāris dienām mēģināju saskaitīt – cik bieži es redzu Latvijas karogu? Pie mājām tas plīvo valsts svētkos un sēru dienās. Karogs redzams starptautiskos notikumos, lai izceltu Latvijas pārstāvniecību. Sarkanbaltsarkanais krāsu salikums...

Rakstot par pretošanās kustības dalībniekiem, manu uzmanību piesaistīja ne tik daudz letālais iznākums, cik iemesli, kas pie tā noveduši. Žurnāla izdošana, karoga izkāršana - tas šobrīd ir tik ikdienišķi, ka īpašu uzmanību vairs neraisa. Kad saproti, cik daudz ciešanu viena šāda darbība savulaik radījusi un cik daudz pārdzīvojumu nesusi daudziem cilvēkiem, gribas atviegloti uzelpot - Cik labi, ka tagad paši varam būt sava likteņa lēmēji! Tiesa, visvairāk to novērtē tie, kas bijuši nesenās pagātnes aculiecinieki un vēstures grāmatās rakstīto izjutuši uz savas ādas.

Atzīšos, ka vārds „represētais” man dažkārt bijis tikai nosaukums, nevis simbols, kas vieno tūkstošiem cilvēku ar līdzīgu likteni. Piemiņas pasākumos ierasts minēt personu skaitu, kas cietuši padomju varas represijās. Vienmēr esmu piefiksējusi to lielumu, bet traģēdijas apjoms līdz apziņai tā arī nav nonācis. Tagad zinu, kāpēc tā. Skaitļi paši par sevi neko neizsaka, ja nav mērvienības, kas piepilda tos ar saturu. Šajā gadījumā pietiek vienu personīgu stāstu izdzīvot caur sevi, lai kaut nedaudz apjaustu, cik liela bijusi nesenās pagātnes nestā sāpju un emociju jūra.

Blogi