Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par 16.martu

Gribētos martu, kad šobrīd domās un darbos “karojošās” puses noliktu savus “ieročus” un bez ierunām ļautu leģionāriem pieminēt 16.martu pie Brīvības pieminekļa. Bet šogad atkal nebūs tāda mierīga marta, jo pagātnes notikumu interpretācija...

Nez cik personām no šābrīža politiķiem pietiktu drosmes doties karā, ja šodien tāds notiktu un tajā iesauktu, neprasot, tu gribi krievu vai vācu armijā? Šodien viņi tikai prot mētāties frāzēm, interpretēt vēstures faktus savam viedoklim par labu, bet ne mirkli neiedomājas par to, kā jūtas kādreizējā Latviešu leģiona karavīri, kuri tagad ir sirmām galvām un ļoti labi atceras 1944.gada notikumus.

Šai saspīlētajai situācijai turpinoties gadu no gada, tiek radīta arvien lielāka sabiedrības sašķeltība. Mūsdienās tik ļoti pietrūkstošais patriotisms šādi tiek apkarots arī ar pašu latviešu – politiķu, varas iestāžu – rokām, liedzot 16.marta pasākumu vai izpildot pavēles, kas dotas, lai uzmanītu 16.martā notiekošo. Kā lai skolotājs skolēniem mācību stundā šodien paskaidro, kāpēc 16.martā Latvijā, Rīgā aizliedz gājienu uz Brīvības pieminekli, noliekot ziedus Latviešu leģiona karavīru piemiņai? 16.marts Latvijas vēsturē nav saistīts ne ar leģiona dibināšanu, nacisma ideoloģijas slavināšanu vai SS organizāciju - tā ir tikai piemiņas diena. Ko skolotājam atbildēt skolēnam šādā situācijā, ja viņam pajautā – bet kāpēc aizliedz, vai tad latvietis šodien nav kungs savā zemē, neatkarīgā Latvijā? Uz to varbūt reizēm gribas atbildēt ar pretjautājumu – vai latvietis grib un prot būt kungs savā zemē?

Blogi