Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Manējie, jūsējie un mūsējie...

Kamēr Valsts prezidents prāto un paredz, kad Latvija varētu sasniegt vidējo Eiropas dzīves līmeni, tikmēr tautieši neprognozē, bet gan rīkojas. Rīkojas varbūt ne tā, kā brīžiem gribētos un liktos pareizi, – viņi dodas prom. Projām uz...

Pirms kāda laika man likās, ka situācija valstī ir nostabilizējusies un sācies atgriešanās periods. Tā tik tiešām bija, manu draugu un paziņu lokā par labu dzīvei dzimtajā zemē izšķīrās cits pēc cita. Viņi atgriezās cerību pilni. Tagad sācies kārtējais aizbraukšanas vilnis. Latviju pamet gan jauni cilvēki, jaunas ģimenes, gan arī tie, kuri svešumā jau reiz bijuši, tie, kas zina ne vien svešuma saulaino pusi, bet arī ēnas pusi. Šie nav tie gadījumi, kad prom dodas piedzīvojumu pēc vai vieglas dzīves meklējumos. Tas tiek darīts piespiedu kārtā - dzīve piespiež.

Kāda jauna ģimene pēc divu gadu strādāšanas Anglijā atgriezās dzimtenē cerību pilna. Šeit piedzima viņu pirmais mazulis, tika atrasts dzīvoklītis, ko īrēt, un darbs par niecīgu, taču stabilu algu. Likās - tīrā idille! Nebija vairs svešuma, garu darba stundu, nemājīga un tukša mitekļa, ko tā arī nekad nesauca īsti par savējo. Taču prieki ilga vien gadu. Tagad viņi visi, nu jau trīs, atkal ir prom. Tiesa, projām uz kādu laiku un atkal ar domām, cerībām, ka atgriezīsies. Tā prom atkal dodas vēl kāds un vēl kāds - manējie, jūsējie un mūsējie...

Blogi