Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Māksla novecot

Uzzinot, ka 2012.gads noteikts par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei, izbrīnā saraucu uzacis – vai tiešām tā ir aktuālākā tēma, kam pievērst uzmanību? Ja mērķis bija izcelt kādu noteiktu sabiedrības grupu, tad,...

Ja mērķis bija izcelt kādu noteiktu sabiedrības grupu, tad, manuprāt, daudz būtiskāka problēma ir jaunu cilvēku aizplūšana no laukiem, izvēloties par dzīvesvietu lielās pilsētas, kas piedāvā plašākas iespējas, vai cilvēki ar īpašām vajadzībām, par kuru iekļaušanos sabiedrībā tiek nemitīgi runāts, bet kas vien retos gadījumos īstenojas arī dzīvē.

Tiesa, jo vairāk par to domāju, jo vairāk mainījās mana attieksme pēc sarunas ar divām alūksnietēm, kas, par spīti saviem cienījamajiem gadiem, joprojām ir aktīvas un darbīgas. Daļa pensionāru propagandē, ka līdz ar aiziešanu pensijā, viņu pilnvērtīgā dzīve ir beigusies, bet šīs kundzes ar savu piemēru pierādījušas, ka vecums nav šķērslis, lai neizkristu no sabiedriskās dzīves aprites, apgūtu kaut ko jaunu vai nodotu savas zināšanas citiem.

Esmu pārliecināta, ka viņas nav vienīgās, kas var lepoties ar savam vecumam netipisku dzīves sparu un neparastiem vaļaspriekiem. Iepazīt arvien vairāk šādus cilvēkus, pamanīt viņus starp pārējiem un novērtēt – to sagaidu no šī gada. Galu galā no novecošanas neviens nav pasargāts. Cits jautājums, kādā veidā tas tiek darīts un ar kādu attieksmi. Atrast katrā vecumā savas priekšrocības un plusus, pieņemot to kā jaunu izaicinājumu, nevis nastu – tā, manuprāt, ir vislielākā māksla, kas nerodas pati no sevis, bet ko var iemācīties tikai ar gadiem.

Blogi