Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ļauties nezināmajam

Sarežģītas situācijas ne vienmēr prasa tikpat sarežģītu risinājumu. Nereti izeju no situācijas ieraugi brīdī, kad to vismazāk gaidi, turklāt veidā, kas vēl pirms kāda laika uzskatīts par pilnīgi neiespējamu. Galvenais ir ļauties,...

Jautāta par dzīves moto, viņa uzsvēra, ka galvenais ir nepazaudēt sevi. Lai gan šie vārdi dzirdēti ne reizi vien, izteikti pareizajā laikā un vietā tie lika aizdomāties par daudz ko. Piemēram, cik labi jūties vidē, kurā šobrīd atrodies, cik apmierināts esi ar to, ko dari, un starp kādiem cilvēkiem atrodies: vai tie tevi motivē mainīties un pilnveidoties vai arī rada diskomfortu, liekot rīkoties pretēji sirdsapziņai vai arī justies vainīgam par to, ko esi veicis ar vēlmi izdarīt ko labu. Sev neērtu situāciju ir viegli pieciest īsā laika periodā, tomēr, ja tā ieilgst un nesola pārmaiņas arī tālākajā nākotnē, tas viss kopā rada jautājumu – vai gribi atrasties turpat, kur esi, arī pēc trīs, pieciem un desmit gadiem? Pieļauju, ka šābrīža situācijā daudzi savu izvēli balsta uz drošības sajūtu. Sevišķi grūti ir pieņemt lēmumus, kas ietekmē citus. Tajā pašā laikā drošība ne vienmēr ir primārā. Tāpat kā cilvēki, kuriem jābūt ļoti īpašiem, lai viņu dēļ upurētu savu labsajūtu. Ja iekšējā balss kliedz pēc pārmaiņām, tad ir vērts tajā ieklausīties un ļauties par spīti visam. Galu galā pārmaiņas nozīmē atrašanos kustībā. Nav garantijas, ka uzsāktais ceļš neaizvedīs vēl dziļākā dūksnājā, taču vienlaikus tas sniedz cerību uz kaut ko labāku. Un, ja vien ir cerība, tad ir vērts mēģināt, lai pēc tam nevajadzētu nožēlot, ka neesi neko darījis lietas labā.

Blogi