Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kūst marta ledus sirdīs

Mani patīkami pārsteidz, ja tas, kas šķitis nemainīgs, pēkšņi rada citas izjūtas un atziņas. Pie tādiem notikumiem varētu ierindot Sieviešu dienu, kas no klišejiskiem sarkano tulpīšu svētkiem, manuprāt, kļuvuši par savstarpējas cieņas un...

Nespēju atcerēties nevienu citu dienu gadā, kad varētu redzēt tik daudz smaidošu cilvēku ar ziediem. Lai gan aptauja liecina, ka gandrīz trešdaļa 8.martā vēlētos brīvdienu, patiesībā šai dienai nav vajadzīgs oficiālu svētku statuss. Pēdējo gadu pieredze liecina, ka pilnīgi pietiek ar vēlmi dāvāt prieku sievietēm, lai to gūtu arī vīrieši. Un, šķiet, ka iemeslam – Starptautiskā Sieviešu diena – ar to ir maz kopēja. Daudzi ir gatavi pirkt vāri smaržojošu pavasara ziedu pušķus, atsaucoties kādam iekšējam aicinājumam dalīties, dāvināt, apzinoties, ka tikai tā var arī saņemt to, kā ikdienā pietrūkst. Savstarpēju sirsnību gribam baudīt kā avota ūdens malku. Pēc tam redzam it kā pavisam citus cilvēkus, kuriem acis saulaini mirdz. Tā ir katra brīva izvēle, kurai nav vajadzīgs īpašs iemesls. Šī izvēle nav atkarīga no algas apmēra, krīzes valstī vai ministru blēdībām, jo dāvāt var gan pūpolzaru, gan rozi. Ar to pietiek, lai brīdi justos laimīgi.

Ir grūti dzīvot bez laimes apjausmas – bez tās zelta maliņas tumšajam mākonim. Katram vajadzīga ticība, ka laime atrodama kaut aiz trejdeviņām zemēm, ka tā mīt tevī, manī. Palaikam nepieciešams kaut prieka mirklis, kas par to atgādinātu. Prāts zina, kā izdzīvot miesai, bet sirds zina, kā izdzīvot dvēselei.

Blogi