Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā var mīļot kaķi?

Kad piecgadīgs puika, redzot mani samīļojot un sabučojot kaķēnu, saviebjot seju, pajautāja: “Kā tu vari mīļot kaķi?” - ilgi nespēju attapties un saprast viņa jautājumu... Viņam šķita, ka dzīvnieku samīļošana ir kaut kas pretīgs un...

Puisēnam mājās nebija dzīvnieciņu, un viņš bija redzējis tikai klaiņojošus, vientuļus un noplukušus kaķus, kuri, viņaprāt, nav pelnījuši mīlestību. Pagājuši jau četri gadi, bet puikas sejas izteiksmi un izbrīnīto jautājumu neesmu aizmirsusi vēl šodien. Gadījums atausa atmiņā, lasot portālā “alūksniešiem.lv” nicinošus komentārus par vientuļajiem dzīvniekiem. Arī šobrīd mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuros nav līdzcietības un žēlsirdības stīgas, tāpēc par kaķiem vai jebkuru citu dzīvnieku var izteikties ar naidu un nicinājumu.

Kurā brīdī cilvēkiem veidojas attieksme pret dzīvniekiem? Man ir pārliecība, ka attieksme mums katram rodas tieši bērnībā. Ja bērnībā nav bijusi iespēja rūpēties par dzīvu radību, mīlēt viņu, apkopt un lolot, tad arī nākotnē šī attieksme no nekā neveidojas. Tad tā arī var būt, ka dzīvnieki liekas kā nasta, nemīlami un riebīgi. Vai dzīvnieks ir vainīgs, ka klaiņo un ir neviena nemīlēts? Vai jānicina un jānosoda nebūtu saimnieks, kurš paņēma un vēlāk nolēma tomēr pamest? Es savā prātā tā arī nevaru saprast, kā var vienkārši uz ielas atstāt savu dzīvnieku, savu mīluli, kas patiesībā ir ģimenes loceklis. Man dzīvnieka atstāšana ir vienlīdzīga ar bērna, māsas vai brāļa pamešanu bezpalīdzīgā stāvoklī uz ielas.

Blogi