Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jo miers ir tas, kas baro

Jo dienas jo vairāk tiek nokaitēta atmosfēra starp latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas aizstāvjiem un tiem, kuri gatavojas referendumā balsot par otru valsts valodu – krievu valodu. Robežšķirtne, kas dala cilvēkus “par” un...

Robežšķirtne, kas dala cilvēkus “par” un “pret”, reizēm jūtama pat ģimenēs. Nekad neesmu sapratusi, kā tas ir iespējams – visu mūžu nodzīvot Latvijā un neprast latviski. Bet zinu arī cilvēkus, kuri lieliski saprot, var runāt, bet to nedara... Kāpēc? Acīmredzot nav vajadzības. Ja tā, tad atliek vainot valsti un sevi, ka vairāk nekā 20 neatkarības gados nav radīti tādi apstākļi, kas ieinteresētu vai liktu apgūt mūsu valodu, kā tas ir citās valstīs.  Tikpat nesaprotami šķiet, ka demokrātijas vārdā var pieļaut šķērdēt līdzekļus referendumam par jautājumu, kas ir pretrunā ar valsts interesēm. Kāpēc tad kliegt, ka tiek šķobīti valsts pamati, ja likums to ļauj? Vēl vairāk – tas jau tagad pieļauj, ka mūsu likumdevēja orgāna (!) Saeimas deputāti var zvērēt vienu, bet rīkoties saskaņā ar citas valsts vai savām personīgajām interesēm. Tad kam mums tādi deputāti un tāda demokrātija?
Tomēr par spīti visam ir jāsaprot, ka Latvijas vēsturi rakstām mēs visi kopā. “Ja nespēsim vienoties, mūsu vietā nāks citi,” Jaungada uzrunā teica Valsts prezidents Andris Bērziņš. Kas un no kurienes? Tas nozīmē, ka nav citas izejas, vien kā meklēt kompromisu - nevis agresīvi, bet miermīlīgi izturēties pret referendumu un citādi domājošiem. Nevis uzspļaut atšķirīgam viedoklim, bet ieklausīties un rēķināties ar to. Agresīva vienas vai otras pozīcijas aizstāvēšana nenovēršami izraisa pretreakciju. 

Blogi