Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ieliec savu pirkstu valsts aizsargdambī!

Holandē ir leģenda par mazu puisēnu Hansu, kurš izglāba savu pilsētu, tuviniekus un visus iedzīvotājus no noslīkšanas. Viņš pamanīja sūci pilsētas aizsprosta dambī un ielika spraugā savu mazo pirkstiņu, lai ūdens spēks nesagrautu. Visu...

Cik no mums ir gatavi ielikt spraugā savu mazo pirkstiņu, lai noturētu vilni, kas draud sagraut valsts aizsargdambi? Jautājums vēl, vai šis dambis ir būvēts uz drošiem pamatiem.

Pravietiski ir vārdi tautasdziesmā “Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām, Man pašam kungam būt, man pašam – arājam.” Tie skanēja arī izšķirošajā 1991.gada janvārī, kad Rīgas centru un vecpilsētu apjoza barikādes. Tad katrs un visi kopā aizstāvēja savu tikko atjaunoto valsti, cerot, ka brīvība pati par sevi atrisinās visu. Nu jau vairāk nekā 20 gadus varam lepoties, ka mums ir sava neatkarīga valsts. Vai jūtamies kā tās saimnieki? Lai tā justos, vispirms katram pašam ir jābūt saimniekam pār sevi. Lai saimnieks kļūtu tauta, tādiem cilvēkiem ir jāsasniedz kritiskā masa. Acīmredzot nebūt ne vairākumam sava valsts kaut ko nozīmē. Cik ir to, kas to mīl un lūdz par savu valsti? Nevar tikai gaidīt un prasīt. Ir vajadzīga katra brīvā griba celties naktī un steigt palīgā, tāpat kā uz barikādēm.

Brīvdienā, paskatoties pa logu, sirds ietrīcas – cik Latvija ir skaista un balta! Sniegs apsedz visu netīro, melno un dziedina zemes brūces. Kā to var nemīlēt?

Blogi