Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bez mājām...

Reiz Rīgā es pamanīju kādu izskatīgu puisi, mēs papļāpājām. Izrādījās, ka viņš ir bezpajumtnieks.  Vēlāk es viņu palaikam satiku uz Elizabetes ielas, bet tad viņš aizceļoja citur, jo, izrādās, gandrīz aiz katra bezpajumtnieka slēpjas...

Šis puisis man pastāstīja gan ticamus, gan falsificētus stāstus, un, tā vietā, lai tērētu enerģiju to patiesuma noskaidrošanai, es vienkārši klausījos un uzzināju, piemēram, kur var dabūt sviestmaizes, bet kur kaut ko citu. Bezpajumtnieks - tas ir tad, kad bez mājām esi nieks. Es gandrīz nekad nedodu naudu bezpajumtniekiem, vienīgi ja nu tiešām mani moka sirdsapziņa. Parasti es iedodu kaut ko ēdamu, kā arī aprunājos par ikdienišķo.

Vai esat kādreiz apstājušies un parunājušies ar cilvēku, ar kuru nudien negribētos sarunāties? Vai jums ir bijis bail no tā, ka kāds jūs pamanīs kopā ar šo neērto nestatusa cilvēku? Vai arī jums šķiet, ka tādas sarunas ir bezjēdzīgas? No kā jūs baidāties?

Alūksnes un Apes novadā arī ir cilvēki, kuriem dzīvē nav paveicies. Kas viņi ir - to nevar uzzināt, tikai uzmetot cilvēkam skatienu. Mēs nereti uzskatām, ja jau nevaram palīdzēt materiāli, kādēļ vispār pūlēties ar cilvēku runāt. Vai arī domājam, ka katrs pats vainīgs pie savas situācijas un pļāpāšana jau nevienam nepalīdz. Bet - palīdz! Vai mums nav palīdzējusi vienkārša parunāšana tad, kad mums ir bijis grūti? 

Blogi