Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bailes no nezināmā

Nav šaubu, ka par pagājušās nedēļas nozīmīgāko notikumu izglītības jomā kļuvusi diskusija „Pedagogu konkurētspējas attīstības scenāriji”, kurā arī Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Klausoties darba grupu prezentācijas, jutos...

Tiesa, šoreiz aizdomāties lika kāda dalībnieka teiktais diskusijas izskaņā, proti, ka viņu biedē pedagogi, kuri nevēlas neko mainīt. Viņaprāt, ja cilvēks nevēlas neko mainīt, viņam ir labi ar to, kas jau ir. Pedagogu kontekstā tas nozīmē, ka viņus apmierina pašreizējā izglītības sistēma, lai gan viņam kā vecākam pret to ir iebildumi. Pieļauju, ka arī citi vecāki, iepazīstoties ar jaunāko informāciju par plānotajām reformām izglītības jomā, ne reizi vien ir aizdomājušies, vai viņu bērni tiešām saņem labāko.

Klausoties pedagogu diskusiju rezultātus, man šāds priekšstats neradās. Spriežot pēc dzirdētā, pārmaiņu nepieciešamību apzinās ne tikai vecāki, bet arī paši izglītības jomas darbinieki. Vienīgais, kas biedē, ir bažas, ka šo pārmaiņu rezultātā situācija kļūs vēl sliktāka, nekā tā jau ir. Tas nozīmē, ka problēma jau nav vēlmes trūkumā pēc pārmaiņām, bet gan neziņā. Galu galā arī pedagogi ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, un viņi tikai priecāsies par iespēju strādāt labākos apstākļos, ja vien gaidāmās pārmaiņas tos patiešām piedāvās.

Blogi