Kūrorts, kurā nevēlas dzīvot pastāvīgi

“Aizbrauca uz gadu diviem pastrādāt, piepelnīties, bet tā jau desmit gadus nav atgriezies,” šos vārdus bieži dzirdam no draugiem, kaimiņiem, cilvēkiem, kuriem kāds no radiniekiem devies peļņā uz ārzemēm. Tuvinieku lolotās cerības par atgriešanos un skaistu, arī bagātīgu, dzīves turpinājumu dzimtajā novadā nepiepildās. Ļoti bieži šie cilvēki aizbrauc uz neatgriešanos. Kāpēc, ja jau, atbraucot atvaļinājumā uz dzimto vietu, jūtas laimīgi un piepildīti, gluži kā kūrortā, tomēr par soli atgriezties neizšķiras? Uzmeklējām vairākus bijušos alūksniešus un apeniešus, kuri savu dzīvi izvēlējušies veidot ārzemēs, lūdzot atklāt savus aizbraukšanas un arī neatgriešanās stāstus.

Strādāja trīs darbos
Bijušais alūksnietis Raivis Mieriņš (36 gadi) ārzemēs strādā deviņus gadus. “Strādāju Londonā, esmu investīciju bankas apsardzes komandā. Jau strādājot Anglijā, esmu nodibinājis savu ģimeni. Anglijā dzīvo arī mana māsa. Devos prom 2008.gada 8.augustā, jo Latvijā, strādājot trīs darbos, nevarēju savilkt kopā galus,” stāsta R.Mieriņš. Viņš ir domājis par atgriešanos dzimtajā Latvijā, taču atbilde ir - viennozīmīgs nē. “Neatgriezīšos, jo neredzu iespēju nopelnīt pietiekami daudz, lai dzīvotu cilvēka pienācīgu dzīvi. Negribu tikai eksistēt. Lai es atgrieztos, ir jāmainās valsts iekārtai. Latvijā tautai nav teikšanas. Saeimai un ierēdņiem būtu jāstrādā cilvēku labā, nevis sava labuma gūšanai. Būdams prom, es uz to visu noraugos ar šausmām! Nav tāda iemesla, kas man tagad uz sitiena liktu atgriezties,” viņš saka.
Alūksne, viņaprāt, ir ļoti skaista un sakopta pilsēta, taču viņš baidās, ka pilsēta pamazām izmirs. Viņš atzinīgi vērtē Alūksnes sakopto pilsētvidi – ceļus, Pilssalu, bērnu rotaļlaukumus, arī tūrisma attīstību. Vai šodien R.Mieriņš dotos projām, ja būtu izvēles priekšā - doties strādāt uz ārzemēm vai ne? Viņš atbild, ka dotos. “Pie pastāvošās valdības un piekoptās politikas noteikti dotos strādāt uz ārzemēm. Uzskatu, ka pret pilsoņiem Latvijā tiek veikts iekšējs genocīds,” skarbi atzīst R.Mieriņš.

Aizbrauca pirms 10 gadiem
Bijusī alūksniete Viktorija Tumševica Raczka (29 gadi) no Latvijas aizbrauca uzreiz pēc skolas beigšanas – 2007.gada 1.augustā. “Šogad aprit desmit gadi, kopš esmu prom. Sākumā bija grūti atrast īsto darbavietu, kur justos labi, bet nu jau gandrīz astoņus gadus strādāju kompānijā “Norbrook Laboratories Ltd”, kas ražo preparātus dzīvniekiem. Sākumā mani pieņēma darbā par medikamentu pakotāju, bet lielā kompānijā bija lielas iespējas izaugsmei. Pēc pusgada es dabūju darbu kvalitātes kontroles nodaļā, kur nostrādāju piecus gadus. Tagad es strādāju par mašīnas operatoru un vadu ražošanas līniju, kā arī rūpējos par to, lai produkcija nonāktu pie klientiem noteiktajā laikā. Par savu darbu saņemu labu atalgojumu un ar darbu esmu ļoti apmierināta,” stāsta sieviete. Kopā ar vīru, meitiņu un mammu viņa dzīvo Ziemeļīrijas pilsētā Nevri Lielbritānijā. “Jūtos te kā mājās. Meitiņa Katie ir jau 8 gadus veca un mācās 4.klasē, iet mūzikas skolā, darbojas teātrī “NI Stars”, spēlē futbolu, piedalās peldēšanas nodarbībās,” viņa priecīgi stāsta.

Alūksne – vienmēr sirdī
V.Tumševica Raczka nav domājusi par atgriešanos Latvijā. “Dzīve ir jau iekārtota te. Nedomāju, ka Latvijā man būtu tādas iespējas kā šeit – labs darbs, sociālās garantijas, bezmaksas medicīniskā aprūpe. Ja Latvijā man garantētu tādu pašu dzīves līmeni, es aizdomātos par atgriešanos. No sociālajiem tīkliem es esmu uzzinājusi, ka Alūksne ir kļuvusi sakoptāka un tik tiešām attīstās, par ko man ir ļoti liels prieks. Visatzinīgāk es vērtēju pils parka sakopšanu, jo tā bija mana mīļākā vieta pilsētā,” stāsta sieviete. Lai arī Latvijā un Alūksnē nav bijusi astoņus gadus, viņa nav aizmirsusi, no kurienes nāk, un novēl alūksniešiem visu to labāko, kā arī pilsētai augt un attīstīties. “Paldies Alūksnes vidusskolai (tagad – Alūksnes novada vidusskola) un visiem skolotājiem par trīs labākajiem skolas gadiem! Katru dienu esmu pateicīga skolotājai Ilmai Kondratjevai par labajām angļu valodas zināšanām. Lai arī esmu kilometriem tālu, Alūksne vienmēr paliks manā sirdī,” viņa saka.

Aizbrauca, jo izira laulība
Kāda novadniece (55 gadi), kura ārzemēs strādā jau 15 gadus, atzīst, ka prom devusies ģimenes apstākļu dēļ. Tieši tādēļ viņa neatklāj publiski savu personību. “Manā gadījumā tā bija bēgšana no situācijas. Ira mana laulība, un es negribēju dzirdēt, ko par to runā cilvēki. Tobrīd daudzi devās strādāt uz ārzemēm. Jā, tā bija atteikšanās no bērnu audzināšanas, kuriem tobrīd bija pusaudžu vecums, taču es zināju, ka ar viņiem viss būs kārtībā. Sākumā nedomāju, ka prom būšu tik ilgi, taču, laikam ejot, par atgriešanos domāju arvien retāk. Biju iejutusies, patika darbs, kolēģi, priekšnieki. Vēl pēc kāda laika satiku savas dzīves mīļoto cilvēku. Tad sapratu, ka nez vai atgriezīšos... Bērni brauca pie manis ciemos, cik vien varēja. Bieži esmu domājusi, vai ar savu aizbraukšanu nenodarīju viņiem pāri, taču viņi nekad man nav to pārmetuši. Visi izauguši par labiem cilvēkiem,” stāsta sieviete. Uz dzimto Alūksni viņa atbrauc vismaz reizi gadā. “Alūksne ir ļoti skaista, sakopta, mierīga pilsēta. Kūrorts! Alūksnē jūtos ļoti labi! Taču vai es varētu dzīvot pavisam? Nez vai. Esmu pieradusi pie citas dzīves, cita dzīves ritma un vēriena. Alūksne ir skaista vieta, lai atpūstos, bet ne lai dzīvotu. Latvijā varbūt, bet ne Alūksnē,” viņa saka.

Var būt pati
Sieviete neslēpj, ka uz dzīvi Alūksnē būtu grūti atgriezties ne vien finansiālu apsvērumu dēļ, bet arī cilvēku runu jeb mēles kulstīšanas dēļ. “Esmu pieradusi pie sajūtas, ka mani neviens nezina, un, ja arī zina, tad nevērtē un nenorāda, kā man dzīvot. Es varu būt pati. Nejaukšanās citu dzīvē un tās nevērtēšana ir tas, kā alūksniešiem un latviešiem kopumā pietrūkst. Tieši tādēļ es izvēlējos doties uz ārzemēm klusi un nevienam neko nesakot. Nesāpinot sevi. Negribēju dzirdēt, ko cilvēki domā, un negribēju atbildēt uz jautājumiem. Situācija jau tā bija ļoti smaga, un ne man, ne manai ģimenei tas nebija viegli. Nedomāju, ka kādam aizbraukšana ir ļoti priecīgs notikums. Tās ir šausmas, kas jāpārdzīvo! Tā ir lēkšana pilnīgi tumšā akā, un tu nezini, kad sasniegsi stabilu pamatu un vai vispār sasniegsi, tādēļ atsaucīgi uzņemu visus, kuri atbrauc uz Īriju un prasa man palīdzību. Es palīdzu, jo zinu, cik smagi ir sākumā. Cilvēks var pazust gan emocionāli, gan fiziski,” atklāj sieviete. Viņa ir dzirdējusi daudzus aizbraukšanas stāstus. Neviens nav braucis laimi meklēt vienkārši tāpat, bet tas ir kā risinājums ieilgušām problēmām, ne vienmēr saistītām ar ģimeni vai finansēm.

Ļoti gribas uz Latviju, bet...
Bijusī apeniete Afra Krieviņa (49 gadi) prom ir ilgu laiku. 2001.gadā viņa devās strādāt uz Ziemeļīriju, lai nopelnītu naudu mājas iegādei. Tomēr sapnis par māju dzimtajā pusē izplēnējis, un A.Krieviņa atzīst, ka Latvijā neatgriezīsies. “Šeit ir mani bērni, nu jau ar ģimenēm, arī mana māsa ar meitas ģimeni. Man ļoti gribētos dzīvot un strādāt Latvijā, diemžēl tur nevar izdzīvot, tikai eksistēt. Apē nav rūpnieciskās ražošanas, ir tikai pāris gateri, skola, bērnudārzs. Viena daļa cilvēku no Apes brauc strādāt uz Igauniju,” stāsta sieviete.
Vienreiz viņa jau atgriezusies uz dzīvi dzimtajā pusē, diemžēl mazo algu un darba trūkuma dēļ atgriezās Ziemeļīrijā. A.Krieviņa ir šuvēja un labprāt strādātu šajā profesijā Apes novadā, taču darba iespēju nav. Ziemeļīrijā viņa ir šuvēja fabrikā. “Apē un arī Alūksnē algas ir mazas. Cilvēki nevar pienācīgi dzīvot. Uz mājām Apē braucu divas reizes gadā. Apē notiek diezgan daudz visādu pasākumu,” teic sieviete.

Neiespējami atrast darbu
Bijusī apeniete Santa (25 gadi) strādāt uz Ziemeļīriju kopā ar mammu devās 2008.gadā 16 gadu vecumā. “Aizbraukšanai bija dažādi iemesli, taču galvenais, protams, bija finansiālie apstākļi un lai mēs varētu būt kopā ar māsu, kura šeit jau dzīvoja. No radiem šeit dzīvo mamma un māsa ar savu ģimeni, arī pāris brālēni un māsīcas. Šobrīd strādāju par klientu servisa menedžeri klientu apkalpošanas zvanu centrā. Pirms tam strādāju veikalā, kinoteātrī un mācījos,” stāsta sieviete. Viņa ir domājusi par atgriešanos dzimtenē, īpaši pēc dēliņa piedzimšanas. “Neesam atgriezušies galvenokārt tādēļ, ka man personīgi būtu gandrīz neiespējami atrast darbu, kas varētu garantēt līdzīgu dzīves kvalitāti kā šeit. Es nerunāju par kaut kādu luksusa dzīvesveidu, vienkārši negribu dzīvot no rokas mutē. Nesaku, ka Latvijā visi tā dzīvo, jo tie, kuriem ir attiecīga izglītība, apņemšanās un mazliet veiksmes, var dzīvot normāli. Otrs iemesls, kādēļ neesam atgriezušies, ir pieradums. Ir pierasts pie īru draudzīguma, runīguma un siltuma, tāpēc katru reizi, atbraucot atpakaļ, mūsu latviešu aukstās manieres ir tāds mazliet nepatīkams pārsteigums. Vēl ir tā, ka, manuprāt, daudzi Latvijā aizbraucējus uzskata par neizglītotiem laimes meklētājiem vai melno darbaspēku, tādēļ ir šaubas un pat bailes par to, kādi komentāri būtu jādzird, ja mēs atgrieztos,” viņa saka.

Vajag algas kā ārzemēs
Santa izšķirtos par soli atgriezties dzimtajā valstī vien tad, ja Latvijā būtu tāda pati alga kā ārzemēs un būtu valdība, kas tiešām censtos iedzīvotāju labā, nevis savā. “Dzimtene tomēr ir un paliek dzimtene,” viņa saka. Īrijā Santai pietrūkst tuvo cilvēku un skaistās Latvijas dabas, pastaigu gar Vaidavu. “Uz Api nesanāk tik bieži aizbraukt - aptuveni trīs gados reizi. Cik redzu sociālajos tīklos un dzirdu no sarunām ar draugiem, Ape ir izmainījusies uz labo pusi - sākot ar sakārtotākiem ceļiem, bērnu laukumu un dažādiem pasākumiem. Tas viss ir ļoti pozitīvi, un prieks skatīties, kā visi vietējie iesaistās aktivitātēs,” teic Santa. Ja viņa šodien būtu izvēles priekšā – doties uz ārzemēm vai tomēr ne, Santa izvēlētos doties. “Šī man ir bijusi neaizvietojama pieredze. Esmu iepazinusi tik daudz foršu cilvēku, iemācījusies labāk komunicēt un pārvarēt sevi!” viņa atzīst.

Patieso datu nav
Datu, cik cilvēku devušies strādāt uz ārzemēm, nav ne Alūksnes novada pašvaldības, ne Apes novada domes rīcībā. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2016.gadā vien Latviju pameta vairāk nekā 20 000 cilvēku. Uz dzīvi Latvijā pārcēlās 8000, no tiem Latvijas pilsoņu un nepilsoņu – tātad reemigrantu – ir nedaudz vairāk kā 5000. Statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2016.gadā Alūksnes novadu pameta 186 cilvēki, Apes novadu – 37. Savukārt uz dzīvi Alūksnes novadā pērn atgriezās 27 cilvēki, Apes novadā – 10.
Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis saprot, ka ikvienam cilvēkam viens no svarīgākajiem aspektiem, izvēloties dzīvesvietu, ir darbs un iespēja iegūt iztikas līdzekļus savai ģimenei. “Brīvu darba vietu trūkums, darba neatbilstība konkrētā cilvēka profesijai vai arī neapmierinošs atalgojuma apmērs, iespējams, ir vieni no galvenajiem iemesliem, kādēļ ārzemēs strādājošie bijušie alūksnieši reti izvēlas atgriezties Alūksnē, ja vien viņi nav gatavi šeit pievērsties mājražošanai vai radīt paši savu uzņēmumu, kas ļautu pelnīt gan pašiem, gan varbūt nodarbināt vēl kādu cilvēku. Atgriezties kavē arī tas, ka varbūt ir darbs vienam ģimenes loceklim, bet nav darba otram. Turklāt, strādājot ārzemēs, cilvēki jau ir pieraduši pie zināmas dzīves sakārtotības – ir darbs, alga, atpūtas iespējas, var realizēt savas intereses, ir nodrošināta sociālā joma. Tomēr ir zināmi arī vairāki piemēri, kad pēc kāda ārzemēs nostrādāta laika cilvēki atgriežas Alūksnē. Arī uz pašvaldības izsludinātajām vakancēm nereti mēdz pieteikties cilvēki, kas ir strādājuši ārzemēs,” stāsta A.Dukulis.

Instrumenti – valdības rokās
Pašvaldība cenšas savu iespēju robežās veicināt jaunu cilvēku neaizplūšanu un atgriešanos. Jau vairākus gadus notiek jauniešu biznesa ideju konkurss, kurā pašvaldības līdzfinansējumu var iegūt uzņēmīgi jauni cilvēki, kuri vēlas sākt savu uzņēmējdarbību. “Ir vairāki labi piemēri, kas liecina, ka šis pašvaldības piešķirtais finansējums ir bijis labs atbalsts uzņēmējdarbības stabilizēšanai. Nu jau divus gadus pašvaldība izsludina arī stipendiju konkursu speciālistu piesaistei novadam prioritārajās jomās, kas šogad ir medicīna ar nepieciešamo speciālistu – ārsts radiologs un teritorijas apsaimniekošana ar nepieciešamo speciālistu – būvinženieris (transportbūvju apsaimniekošanas inženieris). Pašvaldība sakārto infrastruktūru, rada un uzlabo objektus, kas ir būtiski ģimenēm – bērnudārzus, skolas, kultūras un sporta infrastruktūru. Jebkurš objekts, kas tiek būvēts vai pārbūvēts Alūksnes novadā, ir ar mērķi uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti,” norāda A.Dukulis. Lai veicinātu ārzemēs strādājošo atgriešanos Latvijā, ir jābūt ilglaicīgai valsts programmai. “Šādai programmai jābūt vērstai uz kopējā dzīves līmeņa uzlabošanos, bet sevišķi pievēršot uzmanību provincei. Jāparedz efektīvi uzņēmējdarbības atbalsta instrumenti provincei, tāpat jāveido atbilstoša nodokļu politika,” skaidro A.Dukulis.

Atgriezīsies, kad būs pensijā
“Liela daļa aizbraukušo cilvēku Latvijai ir zaudēti,” saka Apes novada domes priekšsēdētājs Jānis Liberts. “Cik ir aizbraukuši? To nevar saskaitīt! Ļoti daudzi joprojām skaitās novada iedzīvotāji, lai gan reāli te nedzīvo. Izbraukušo ir daudz. Statistika, kas ir apkopota, nav pilnīgi objektīva. Aizbraukušo ir daudz vairāk, nekā uzrakstīts uz papīra. Ir tādi, kuri par ārzemēs nopelnīto naudu pērk novadā īpašumu un domā par atgriešanos, kad būs sasniegts pensijas vecums. Tas ir, ja runājam par vidējās paaudzes cilvēkiem. Jaunieši, visticamāk, neatgriezīsies. Vismaz lielākā daļa šo cilvēku Latvijai ir zaudēta,” saka J.Liberts.

Jau tā trūkst darba
Ja cilvēks izlemj atgriezties dzimtajā novadā, veidu, kā viņam palīdzēt, nav. “Reālu instrumentu, kā palīdzēt nav. Mēs diemžēl nevaram uzreiz piedāvāt kādu darba vietu. Solīt, lai tik brauc šurp un būs darbs, nevaram. Jau tiem, kuri dzīvo šeit uz vietas, ir problēmas ar darbu. Statistiski bezdarba procents mums nav liels, taču jāņem vērā, ka ne visi ir reģistrējušies kā bezdarbnieki. Tā ir liela problēma novadā, lai gan kvalificētus darbiniekus uzņēmumiem atrast nav viegli. Piemēram, zemnieki sūdzas, ka nav traktoristu, arī citās nozarēs strādājošie sūdzas, ka trūkst labu darbinieku. Nav kvalificētu darbinieku. Kādēļ tā, nezinu. Varbūt atalgojums ir tas, kas nestimulē apgūt kādas profesijas,” spriež J.Liberts.
Pašvaldībā līdz šim neviens nav vērsies un lūdzis palīdzību saistībā ar atgriešanos uz dzīvi novadā. “Valsts tiem, kuri atgriežas, varētu veidot kādu atbalsta programmu ar atvieglotu nodokļu sistēmu. Vismaz sākuma periodā - pirmos divus trīs gadus. Tā būtu pretimnākšana. Pašvaldība diemžēl nevar nodrošināt ne ar dzīvokļiem, ne darba vietām. Varam palīdzēt tikai ar padomu. Mums ir zinošs uzņēmējdarbības speciālists, kurš var palīdzēt,” skaidro J.Liberts.

Bezatbildīgi neaicina atpakaļ
“Nodarbinātības valsts aģentūras rīcībā nav informācijas par to, cik bezdarbnieku, neatraduši darbu dzimtajā zemē, izlēmuši doties strādāt uz ārzemēm,” saka aģentūras Alūksnes filiāles vadītāja Virgīnija Veļķere. “Ir vien reti gadījumi, kad ilgstošais bezdarbnieks, nespēdams atrast darbu, dodas uz ārzemēm, bet tie ir reti gadījumi un tā nav tendence,” saka V.Veļķere. Alūksnes filiālē neviens ārzemēs strādājošs latvietis nav interesējies par iespēju atgriezties dzimtenē un darba iespējām atgriežoties. “Speciālas atbalsta programmas tiem, kuri vēlas atgriezties, nav. Nosacījumi ir tādi paši kā visiem bezdarbniekiem, arī apmācības. Darbs ir, taču neapmierina nosacījumi – darba alga, darba apstākļi. Darbi ir vienkārši – lauku saimniecībās, gateros. Kvalificēti cilvēki paši atrod darbu un bezdarbnieku rindās ilgi nav,” norāda V.Veļķere.
Vai tiem, kuri vēlas atgriezties, vajadzētu būt īpašā statusā? “Nodarbinātības aģentūra tur neko nevar mainīt. Tad ir jāgroza likumi, bet neviens neradīs nevienlīdzīgus apstākļus darba tirgū. Nevar būt tā, ka tie, kuri atbrauks, saņems pusotru tūkstoti par to pašu darbu, ko vietējie dara par minimālo darba algu. Tā nenotiks. Ir jāpaaugstina vispārējais ekonomiskais līmenis Latvijā, kas ir zemāks nekā valstīs, kurās šie emigranti pašreiz strādā. Nevaram būt bezatbildīgi un aicināt atpakaļ, ja nav, uz ko aicināt. Reemigrācijas programma atduras tieši pret šiem faktoriem,” saka V.Veļķere.

— Agita Bērziņa


*Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem


  Fakti
       
        Deklarēto iedzīvotāju skaits              Pastāvīgo iedzīvotāju skaits
                                     uz 1.01.2017                                             uz 1.01.2017
Alūksnes novads          15 100                                                          14 896
Apes novads              3466                 3415
                                                                    Avots: Centrālā statistikas pārvalde

"Alūksnes Ziņu" projekta raksti